RSU LSPA doc. Inese Ļubinska: būt līdzās stiprākiem – tā nav problēma, bet gan izaugsmes iespēja

Foto: no RSU un RSU LSPA arhīva

Pērnā gada nogalē RSU Senāts docenti Inesi Ļubinsku (attēlā) apstiprināja par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studiju virziena Sports vadītāju. Šis ir nozīmīgs pavērsiens ne tikai viņas profesionālajā dzīvē, bet arī akadēmiskajā sporta izglītības attīstībā RSU. Sarunā atskatāmies uz augstskolu konsolidācijas pieredzi, izaicinājumiem, kā arī topošajiem uzdevumiem un ambīcijām.

Konsolidācija

Kā jūs raksturotu savu adaptācijas pieredzi pēc RSU un LSPA konsolidācijas? Kādi bija lielākie izaicinājumi un panākumi šajā procesā?

Godīgi sakot, es šo procesu nedefinētu kā “adaptāciju”. Manā skatījumā – tā ir dzīve, darbs vai cilvēka pamatvērtības – būt līdzās stiprākajiem nav izaicinājums, bet gan motivācija. Tā ir iespēja kļūt gudrākam, uzmanīgākam un profesionālākam. Esmu vienmēr vēlējusies būt starp cilvēkiem, kas iedvesmo ar savu kompetenci.

Konsolidācija pavēra šādu iespēju – būt līdzās gudrākiem un tādējādi arī pašai augt.

Lielākais ieguvums, manuprāt, ir tas, ka mums ir dota iespēja pārskatīt un stiprināt akadēmisko sporta izglītības virzienu. Turklāt RSU LSPA jāveicina paaudžu maiņa, un to nevajadzētu uztvert kā zaudējumu. Katram profesionālim jārūpējas par to, kam viņš nodos savas zināšanas, prasmes un vērtības, lai tās neiet zudībā. Mēs nevaram gaidīt, ka to izdarīs kāds cits, – ja ne mēs, tad kurš?

Akadēmiskā sporta izglītība: mantojums un nākotne

Kā jūs vērtējat notikušās diskusijas ar sporta industrijas darba devējiem un nozares pārstāvjiem par sporta izglītības attīstību?

Šīs sarunas man deva pārliecību, ka virziens, kurā ejam, ir pareizs. Darba devēji, tostarp mūsu absolventi, aicināja piesaistīt akadēmiskajā sporta izglītības studiju procesā vairāk nozares profesionāļu. Un viņiem ir taisnība – studentam ir nepieciešama teorijas un prakses sasaistes pieredze. Tikai tad viņš izprot, kā zināšanas izmantot reālajā dzīvē. Sportā neesam tikai teorētiķi – mēs esam arī praktiķi. Un tas ir pēc iespējas vairāk jādod arī studentiem.

Ko jums pašai nozīmē iecelšana par RSU studiju virziena Sports vadītāju?

Tā ir atbildība un iespēja. Fakts, ka Senāts apstiprināja manu kandidatūru sīvā konkurencē, ir apliecinājums tam, ka mans redzējums ir vajadzīgs un aktuāls. Man ir svarīgi veidot studiju virzienu, kas atbilst mūsdienu prasībām.

Nedrīkstam vairs dzīvot savā "burbulī" – ir jāatver logs uz pasauli.

Mans mērķis ir atjaunot sportu sporta izglītībā – nevis kā brīvā laika aktivitāti, bet kā dziļu izpratni par to, kā mācīt kustību, kā izmantot zinātni praksē. Mūsu studentiem jāprot mācīt, ne tikai demonstrēt.

Kādas ir jūsu galvenās prioritātes studiju virziena vadītājas amatā?

Svarīgākais – nodrošināt konkurētspējīgu un kvalitatīvu izglītību. Šobrīd notiek aktīvs darbs pie RSU LSPA studiju programmu pārveides sporta jomā.

Studenti mūsdienās sagaida vairāk: inovācijas, digitālās prasmes, sporta medicīnas izpratni. Viņi grib būt zinoši un elastīgi speciālisti.

To apliecina arī veiktās aptaujas un sarunas ar akadēmijas studentiem.

Studiju programma tiks mainīta, ņemot vērā gan darba tirgus prasības, gan vajadzības valstiskā līmenī. Mums jāpanāk, ka jaunā programma kļūst par tramplīnu, kas ļauj studentam justies pārliecinātam par savas izglītības kvalitāti – ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā.

No kreisās: RSU LSPA lekt. Rodrigo Laviņš un doc. Inese Ļubinska

Skats pāri robežām. Ko mācāmies no citiem, un ko spējam dot paši

Jūs minējāt sadarbību ar ārvalstu augstskolām. Kāda pieredze gūta ārvalstu augstskolu vizītēs, un kā to plānojat integrēt šeit?

Mēs esam apmeklējuši vairākas augstskolas Eiropā: Vācijas Sporta universitāti Ķelnē; Lietuvas Sporta universitāti Kauņā; Norvēģijas Sporta zinātņu augstskolu Oslo un Zviedrijas Sporta un veselības zinātnes augstskolu Stokholmā. Katrai valstij ir sava likumdošana un izglītības sistēma, taču atsevišķas idejas un principi ir pārņemami. Mēs arī gribam piesaistīt ārvalstu vieslektorus – ne tikai prestiža pēc, bet lai paplašinātu studentu skatījumu un iedotu starptautisku perspektīvu.

Katras valsts izglītības sistēma, tai skaitā sporta izglītība, veidojas atbilstoši nacionālajai likumdošanai. Līdz ar to likt vienādības zīmi starp dažādām valstīm nav iespējams, taču

tieši šīs atšķirības ļauj mums smelties vērtīgas idejas un iedvesmu.

Piemēram, Lietuvā pirms vairākiem gadiem pieņemts likums, ka cilvēks bez bakalaura grāda nedrīkst vadīt sporta stundas skolā, kā arī strādāt par treneri – ne pieaugušo, ne bērnu sportā. Tas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs un uz attīstību vērsts solis.

Savukārt Norvēģijā līdz pat 14 gadu vecumam bērniem nav sporta specializācijas. Tas ir mērķtiecīgs lēmums, kas ļauj bērniem brīvi attīstīt dažādas spējas, nevis jau agrā vecumā koncentrēties uz vienu sporta veidu. Tas novērš gan pāragru pārslodzi, gan iespējamo izdegšanu un ļauj saglabāt prieku par kustību.

Interesanta pieredze bija arī Vācijas Sporta universitātē Ķelnē. Tur iestājeksāmens ietver fiziskās sagatavotības pārbaudi, tostarp obligātu peldēšanas testu. Un tie nav vienkārši vingrinājumi – tie ir nopietni testi, kurus daļa mūsu reflektantu šobrīd, godīgi sakot, pat nespētu nokārtot. Peldēšana šajā kontekstā nav tikai prasme pašam izdzīvot ūdenī – tas ir jautājums par spēju mācīt citiem, kā peldēt, ar pilnu izpratni par metodiku un drošību.

Diemžēl pašlaik Latvijā nav vienādu iespēju peldēt apmācībai visos novados. Ir vietas, kur apmācība notiek ļoti kvalitatīvi, bet ir arī pašvaldības, kur bērni nekad nav bijuši baseinā. Tāpēc mēs vēl nevaram runāt par šāda vienota standarta ieviešanu – tā ir nākotnes vīzija. Un ne pēc 20 gadiem, tā ir tuvā nākotne.

Turklāt mēs atpaliekam arī citās jomās, piemēram, izdzīvošanas prasmēs. Tas redzams valsts aizsardzības dienestā – daļa jauniešu, stājoties Zemessardzē vai valsts aizsardzības dienestā, nespēj izpildīt elementārus fiziskās sagatavotības kritērijus.

Šeit atkal jāskatās uz izglītības sistēmu kopumā – kāpēc reflektanti ir tik dažādi sagatavoti? Jo nav vienotas vērtēšanas sistēmas. Viena un tā pati prasība četrās dažādās skolās četros novados tiek novērtēta atšķirīgi. Un rezultātā – četri dažādi “desmitnieki”.

Savukārt Stokholmā redzējām virkni interesantu pieeju, bet tieši šeit sapratām, ka ir jomas, kurās mēs esam soli priekšā. Mūsu bakalaura programmā studenti var iegūt divas kvalifikācijas, piemēram, sporta skolotājs un treneris vai treneris un vadītājs sporta jomā. Tas nav izplatīti citur Eiropā un izraisīja ārvalstu augstskolu interesi par mūsu pieredzi.

Un tā ir ļoti mērķtiecīga sistēma – mūsu absolventi no rītiem strādā skolā par sporta skolotājiem, bet vakarā trenē bērnus, veicot sporta trenera pienākumus. Tā ir Latvijas situācijai pielāgota pieeja, kur viena kvalifikācija papildina otru.

Skolotājs, kurš ir treneris, var motivēt bērnus sportot arī ārpus skolas. Treneris, kurš strādā skolā, labāk izprot bērna attīstību ilgtermiņā. Tā ir sinerģija, kas darbojas abos virzienos.

Tātad starptautiskā sadarbība palīdz ne tikai mācīties no citiem, bet arī apzināties, kur paši esam spēcīgi?

Pilnīgi pareizi. Mēs redzam, kur ir mūsu trūkumi, – peldēšana, vienotas fiziskās sagatavotības sistēmas trūkums, izdzīvošanas prasmes – un kur mums ir priekšrocības. Tāda

pieredzes apmaiņa ir nepieciešama, lai virzītos uz priekšu ar konkrētu vīziju, nevis tikai reaģētu uz esošajām problēmām.

Šīs idejas mudina domāt par līdzsvaru un kvalitāti jau studiju sākumā.

Īsā cikla programmas kā tilts uz bakalauru

Vai plānotās pārmaiņas nozīmē konkrētus uzlabojumus sporta studiju procesā, piemēram, īsā cikla programmu sasaisti ar bakalauru?

Jā, tas jau tiek ieviests. Īsā cikla programmas studenti pirmajos divos gados apgūst kursus, kas lielā mērā sakrīt ar bakalaura programmas saturu. Tas nozīmē, ka viņiem ir iespēja turpināt studijas bez liekas dublēšanās. Tas ir motivējoši, loģiski un ilgtermiņā efektīvi gan studentam, gan augstskolai.

Kāds ir jūsu redzējums par sporta izglītības nākotni Latvijā?

Es redzu sporta izglītību kā dinamisku un atvērtu vidi, kur zinātne, tehnoloģijas un prakse iet roku rokā.

Mūsu studentiem jājūt, ka viņi nav tikai procesa sastāvdaļa, – viņi ir process. Un mēs, mācībspēki, esam līdzatbildīgi par viņu attīstību.

Ja mēs katrs sargāsim savu "posmu" komandā, tad komanda būs stipra. Kā saka mans moto, Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms.

Ārpus darba – māksla, kultūra un sports

Kā jūs raksturotu sevi kā personību?

Kā ļoti laimīgu cilvēku, kurš vienmēr meklē līdzsvaru. Profesionālajā darbā esmu prasīga un mērķtiecīga, taču ārpus darba man ļoti svarīgi ir saglabāt privātumu. Esmu cilvēks, kuram patīk lasīt, apmeklēt teātri, koncertus un, protams, nodarboties ar sportu, vēlams pie jūras, jo tā ir mana stihija.

Teātris man ir ļoti tuvs. Tas ir viens no veidiem, kā es atslēdzu prātu un iekļaujos citā pasaulē. Māksla, īpaši teātris, ļauj izjust emocijas un domāt par dzīvi no cita skatupunkta. Es vienmēr cenšos apmeklēt izrādes, sekot līdzi kultūras notikumiem un, protams, iedziļināties literatūrā, māksla, skatos mākslas filmas.

Man ir pieaugusi meita, kuru audzināju ar mīlestību. Viņa nav saistīta ar sportu, bet mēs viņai ļāvām izvēlēties savu ceļu. Esmu lepna par viņas panākumiem. Viņa bieži man palīdz saglabāt līdzsvaru dzīvē.

Vai jums ir kādi vaļasprieki, kas palīdz atpūsties no ikdienas darba?

Man ļoti patīk mākslas vingrošana – nav noslēpums, ka tas ir mans sporta veids kopš mazotnes, – un teniss. Tas ir lielisks veids, kā saglabāt fizisko formu un atbrīvoties no stresa. Arī pastaigas dabā ir ļoti svarīgas manā ikdienā, tās palīdz atjaunot enerģiju un iedvesmu.

Jūs pieminējāt savu ēšanas filozofiju… Kas jums ir svarīgi, izvēloties pārtiku?

Manuprāt, ēšana ir ne tikai nepieciešamība, bet arī māksla. Turklāt mākslas vingrošana pēc būtības uzliek tādu kā rāmīti ēšanas kultūrai. Es ļoti rūpējos par ēdiena kvalitāti, izvēloties tikai svaigus un organiskus produktus. Man patīk eksperimentēt ar veselīgām receptēm, kas saglabā garšas bagātību, taču ir sabalansētas. Es uzskatu, ka ēdiens ir svarīga dzīves sastāvdaļa, tāpēc tam jābūt gan veselīgam, gan estētiskam.

Ko sarunas noslēgumā gribat pateikt saviem studentiem, kolēģiem un ikvienam, kurš lasīs šo interviju?

Es ticu, ka katrs cilvēks var atrast līdzsvaru starp disciplīnu un iekšējo mieru.

Lai cik prasīgs būtu darbs vai dzīves temps, ir svarīgi neaizmirst par sevi – par to, kas mūs iedvesmo, piepilda un notur uz ceļa. Izturība, cieņa pret sevi un citiem, vēlme mācīties un nezaudēt cilvēcību – tās ir vērtības, kuras es nesu sev līdzi un novēlu ikvienam.