Skaistums redzēt pacientu visos dzīves posmos. "RSU Gada rezidente 2024" – ģimenes ārste Daina Malinsa

Autore: Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto no RSU un Dainas Malinsas privātā arhīva

Daina Malinsa pamatstudijas medicīnā pabeidza 2015. gadā. Viņas profesionālais ceļš aizsākās neatliekamajā medicīnā, bet pašlaik paralēli darbam MITC viņa ir ģimenes ārste rezidente Raganā. Līdzās tam Dainai ir liela ģimene – kopā ar vīru viņiem ir četri bērni, tāpēc bijušas vairākas pauzes tālākajās studijās. Tagad ir sācies viņas rezidentūras trešais gads.

Ģimenes medicīna neesot bijusi jūsu pirmā izvēle rezidentūrā…

Pēc smagā sestā kursa pabeigšanas gribēju paņemt pauzi un devos uz Vāciju. Tā bija iespēja padomāt, ko darīt tālāk.

Kamēr kārtoju dokumentus, lai varētu tur strādāt par ārsti, Vācijā biju ārsta palīdze ķirurģijas nodaļā un nedaudz arī intensīvajā terapijā.

Tas bija ļoti vērtīgs laiks, jo redzēju, kā darbojas veselības aprūpe šajā valstī.

Vācijā iepazinos ar nākamo vīru. Pēc tam sekoja bērna kopšanas atvaļinājums, sākās pandēmija un mēs ar ģimeni nolēmām atgriezties Latvijā. Tad arī iestājos ģimenes medicīnas rezidentūrā.

Kāda bija iecere pirms tam?

Ilgu laiku biju domājusi par traumatoloģiju. Bet sestajā kursā sāku svārstīties, vai tā būs specializācija, kurā jutīšos labi ilgtermiņā. Ģimenes medicīna likās apvienojama ar ģimenes dzīvi, jo nav jāstrādā naktsmaiņās – man ir svarīgi būt mājās, kad visi mazulīši iet gulēt un grib mani redzēt. Vēl viens iemesls – man ļoti patīk medicīnas daudzveidība, un šī specializācija ir ļoti daudzpusīga.

Mani saista tas īpašais skaistums, ko sniedz ģimenes medicīna – iespēja redzēt pacientu no mazām dienām un tālāk būt līdzās visos viņa dzīves posmos. Es ļoti ceru, ka nākotnē man būs sava prakse un arī man izveidosies šādas attiecības – kā maniem skolotājiem, kuri savus pacientus pazīst kopš zīdaiņa vecuma. Viņi redz, kā bērni izaug, dodas studēt un pēc gadiem atved pie ārsta savus bērnus. Tas, manuprāt, ir kaut kas ļoti īpašs un aizkustinošs.

Protams, būt par ģimenes ārstu nozīmē arī to, ka uz ielas tevi visi pazīst. Varbūt kādā brīdī var kļūt apgrūtinoši, ka jebkurā vietā jautā padomu – esmu to dzirdējusi no kolēģiem, viņi no tā ir noguruši. Bet es pagaidām esmu pietiekami nepieredzējusi, lai man tas traucētu.

Raganā, kur strādāju, to tik ļoti neizjūtu, jo tur nedzīvoju, bet savā dzīvesvietā, Garkalnē, to piedzīvoju. Kaimiņi, bērnudārza vecāki un, protams, plašais ģimenes loks un draugi prasa padomus. Nedēļas nogalēs bieži saņemu jautājumus. Tas nav slikti – saprotu, ka ārstu pieejamība Latvijā ir sarežģīta un cilvēkiem vienkārši vajag palīdzību. Es arī negribētu brīvdienā sēdēt slimnīcas uzņemšanā ilgas stundas, lai tikai veiktu analīzes un izlemtu par piemērotāko terapiju. Visādi ir gadījies, kādreiz man palūdz pārsiet pirkstu – to arī ne visi ģimenes ārsti dara. Kad varu, es izpalīdzu, man vienmēr sāp sirds par cilvēkiem. Ir reizes, kad man jāatsaka, jo ne vienmēr man ir iespēja palīdzēt.

Kā norit jūsu darbs Raganā kā rezidentei ģimenes medicīnā?

Es pieņemu prakses pacientus, un manu darbu, kā jau rezidentam, pārrauga ārsts. Tūlīt sākšu studijas 3. kursā, un tad jau ir lielāka patstāvība. Ir pacienti, kuri grib iet tikai pie sava ārsta, un tas ir saprotami, bet lielākajai daļai nav iebildumu pret rezidentu. Starp citu, es pati kā paciente ļoti labprāt eju pie ārstiem rezidentiem.

Pie rezidenta pacients gūs "dubulto pārbaudi" – gan jaunā ārsta, gan pieredzējušā speciālista skatījumu. Un dažkārt varbūt rezidenta – tikko jaunākās zināšanas apguvuša speciālista – redzējums būs pats aktuālākais, vai ne?

Jā, faktiski viņš saņem divu ārstu viedokli. Gribu izcelt, ka ir ļoti mainījusies veselības aprūpes kultūra un jauno ārstu attieksmē jūtamas eiropeiskākas vēsmas.

Kā paciente jūtu, ka pie jaunajiem ārstiem man ir iespēja aktīvāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā par savu atveseļošanos.

Vairs nav jūtams padomju laika mantojums, kur „ārsts pateica, un tā būs”. Šī attieksmes maiņa ir patīkama. Manuprāt, jaunie ārsti velta vairāk laika sarunai ar pacientu, un ir patīkami redzēt, kā šīs pārmaiņas iedzīvinās ikdienas praksē.

Laika veltīšanai gan ir organizatoriski ierobežojumi – cik gara var būt vizīte, vismaz valsts iestādē…

Tiesa. Nevienam nepatīk gaidīt, un pie ārstiem speciālistiem atvēlēta pusstundu gara vizīte, pie ģimenes ārsta – tikai 15 minūtes. Ģimenes ārstam tas nav pietiekami, tādēļ mēs bieži vien plānojam ilgāku vizītes laiku. Tiesa, pazīstot pacientus, var jau saprast, kā laiku labāk plānot – kuram to vajadzēs ilgāku, kuram būs tikai jāuzraksta dokuments un kurš pierakstīsies viens pats, bet atnāks ar visu ģimeni.

2024. gada RSU Akadēmiskā balle. Veselības studiju prorektors asoc. prof. Andris Skride un Gada rezidente Daina Malinsa

Padalieties, lūdzu, ar kādiem ārsta pieredzes stāstiem no prakses, kas īpaši palikuši atmiņā – gan sirdi sildošiem, gan izaicinošiem!

Man ir bijuši vairāki gadījumi, kad stāstu studentiem konkrētus pacientu piemērus, un viņi manī klausās ar pārsteigumu acīs. Piemēram, kad uzzina, ka ģimenes ārsta praksē ir kardiogrammas aparāts. Bet tā tiešām ir, un tas parāda, cik dažāda ir pieredze. Jo īpaši salīdzinot, kā aprīkotas prakses ir Rīgā un kā – reģionos.

Ģimenes ārsta darbs ir ļoti plašs. Ir jāzina par visu – no sirds slimībām līdz garīgajai veselībai. Pacienti nāk ar izrakstiem no speciālistiem, kur dažkārt ir uzrakstīts gandrīz nekas. Pacients ir samaksājis naudu, bijis pie speciālista, varbūt uztaisītas dažas analīzes, un tad saņēmis atbildi: „Ejiet pie ģimenes ārsta.” Un tā mēs kļūstam par tiem, kuriem jāizskaidro citu ārstu lēmumi un domu gājiens – kaut arī mums ne vienmēr ir pieejama visa informācija.

Godīgi sakot, arī mēs – ģimenes ārsti – nevaram zināt pilnīgi visu par katru jomu, katru diagnozi. Bet no mums to bieži vien sagaida. Un tas, kas pēdējā laikā mani visvairāk satrauc, ir vienaldzība. Tā ir jūtama no dažādām pusēm – no sistēmas kopumā, no citiem ārstiem, un diemžēl arī no daļas pacientu. Ir sajūta, ka ģimenes ārstiem tiek uzlikta ļoti liela atbildība, bet mūsu balsis reti kad tiek patiesi sadzirdētas.

Paši pacienti bieži ir vienaldzīgi par savu ārstēšanos. Es varu to salīdzināt ar situāciju Vācijā. Tur, piemēram, kad ņēmu asins analīzes, pacients pajautāja, kam katra mēģenīte domāta, viņi prasīja katru detaļu, gribēja zināt visu par izrakstītajām zālēm.

Tur lielākā daļa ļoti ievēro rekomendācijas. Latvijā es varu priecāties, ja kāds ievēro ieteikumus, bet ļoti daudziem attieksme ir tāda: ēdīšu, kā ēdu, tas nekas, ka man ir diabēts, dzeršu, pīpēšu kā agrāk.

Ir bijuši gadījumi, kad es saprotu – ja es pati nepalīdzēšu šim pacientam, neviens cits to nedarīs. Piemēram, kādai sievietei bija ļoti nopietnas veselības problēmas, viņa nespēja strādāt un slimības dēļ vairs nebija psihiski stabila. Es centos viņu atbalstīt visos iespējamos veidos – palīdzēju sarunāt izmeklējumus, rakstīju uz lapiņas, kur viņai jābūt, ar kuru sabiedrisko transportu jābrauc – soli pa solim. Nosūtīju viņu pie speciālistiem, uzrakstīju visus nepieciešamos dokumentus, lai viņai piešķirtu invaliditāti – citādi viņa nesaņemtu naudiņu, par ko vispār dzīvot. Un beigās no speciālista izrakstā saņēmu tikai vienu teikumu, kurā nebija nekā konkrēta. Lai gan biju skaidri norādījusi, kāpēc vajadzīgs detalizēts slēdziens. Un tad es nekautrējos piezvanīt speciālistam un pajautāt – vai tiešām nebija iespējams uzrakstīt vairāk, ņemot vērā situāciju? Man atbildēja – bet viņai viss bija kārtībā, sieviete teikusi, ka viņa jūtas labi. Varbūt tajā dienā jutās labi un negribēja atzīt savas problēmas. Protams, priecājos par lieliskiem speciālistiem, ar kuriem sadarbība ir patiesa un atbalstoša.

No pozitīviem darba aspektiem – es visvairāk izbaudu jaundzimušo aprūpi. Ik mēnesi viņi tik ļoti mainās, ātri izaug. Man darbā bija pauze, kad kādu laiku nebiju redzējusi savus mazos pacientus, un biju šokā, cik zīdainīši ātri izauguši! Tas man darbā ļoti patīk!

Priecājos par ikvienu pacientu, kurš manī ieklausās, ievēro ieteikumus un atrisina veselības problēmas – tad ir liels gandarījums.

Man patīk redzēt sava darba rezultātu. Nebūt ne visās medicīnas specialitātēs tas ir iespējams – strādājot Vācijas slimnīcā, es pacientus atkārtoti nesatiku, bet mani ļoti interesēja, kas ar viņiem notiek tālāk.

Vai varētu teikt, ka ārpus Rīgas, kur nav tik plaša ārstu pieejamība, uz ģimenes ārstu pleciem ir lielāka atbildība?

Katram ir savas grūtības, un arī Rīgai ir sava specifika. Latvijā cilvēkiem bieži trūkst līdzekļu veselības aprūpei, kā arī ir ierobežota speciālistu pieejamība. Tāpat laukos visu nevar dabūt uzreiz. Tiesa, ja netālu ir reģionālā slimnīca, ir nedaudz vieglāk – var sazvanīties, sarunāt pacientam vizīti u. tml. Ir speciālisti, kas uz laukiem brauc reizi trīs mēnešos vai reizi mēnesī un rindas ir ļoti garas… Taču piekrītu, ka ģimenes ārstam laukos jāuzņemas daudz, daudz lielāka atbildība, jo bieži vien līdzās nebūs kolēģis, kas varēs palīdzēt, izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Un tad vēl jācer, lai aizved uz to stacionāru, kur patiešām palīdzēs. Un ir vēl savas īpatnības…

Kādas?

Ir vientuļie cilvēki, kuriem nav palīgu vai finanšu, – jāsaprot, ka viņi ne visus medikamentus varēs atļauties.

Tad lauku īpatnība – kundzes, kas strādā dārzā, visticamāk, neies pie fizioterapeita muguras sāpju dēļ. Un pavasara īpatnība laukos – cilvēki "sastrādājas" dārzā, tādēļ ir paaugstināts asinsspiediens, sāp mugura…

Braucu arī mājas vizītēs. Piemēram, pie jaundzimušajiem, jo, teiksim, ziemas aukstumā ģimenei būs grūtāk atbraukt ar sabiedrisko transportu (kam nav mašīnas) – attālums reizēm līdz pacientiem ir liels.

Kur jūs redzat sevi pēc rezidentūras beigām?

Ļoti labprāt gribu strādāt ārpus Rīgas – galvaspilsētā negribu, izņēmums ir braucieni uz “miciņu” pie studentiem. Es dzīvoju Garkalnē. Šeit bērni iet bērnudārzā un skolā, un ceru prakses vietu atrast šajā reģionā. Es nebraukšu, teiksim, uz Krāslavu, jo nevaru uz turieni pārvākties ar visu ģimeni. Esam te iedzīvojušies. Esmu dzirdējusi, kā studiju biedrenēm piedāvā vietu mazpilsētā, bet – ko viņas tur darīs? Viņas saka – man vēl nav vīra, nav ģimenes, negribas tur būt vienai. Reģionos skolas, slimnīcas ver ciet – tā ir problēma. Ir “jāsastājas diezgan daudzām zvaigznēm”, lai jaunais speciālists tiešām gribētu dzīvot laukos un strādāt. Un nauda to ne vienmēr atrisinās.

Rīgā man patīk darbs MITC. Strādāju ar ģimenes medicīnas rezidentiem, izstrādāju simulācijas ciklu. Sākumā – nedēļu garu, tagad jau ir simulācijas pirmajam un otrajam rezidentūras gadam. Mēs pētījām, skatījāmies, kas ir iekļauts programmā, kad pietrūkst, jo ģimenes medicīnas rezidentūra ir pārāk īsa. Ir jāzina un jāprot ļoti daudz – trijos gados ir grūti to iekļaut. Es aptaujāju kolēģus, lai viņi novērtētu, kas rezidentūrā ir pietrūcis un ko būtu vērtīgi simulācijā apgūt, to arī iekļāvu.

Piemēram, mums ir vesela diena, kad runājam par pacientu tiesībām gan no pacienta, gan no ģimenes ārsta skatījuma. Studiju laikā ir apgūta teorija par šiem jautājumiem, bet cita lieta, kad saskaries ar to dzīvē. Un, izmantojot simulāciju, to izspēlējam reālajā situācijā.

Simulācijā runā ar reālu “pacientu”?

Jā! Piemēram, pacients aktieris prasa informāciju par citu pacientu. Ārstam ir jāapzinās, ka to nedrīkst teikt, bet… pacienti mēdz būt ļoti viltīgi un uzdod šādus jautājumus. Izspēlējam situāciju, kad ir emocionāli agresīvs pacients, teiksim, bļauj,– kā deeskalēt šādu situāciju un kā rīkoties. 

Mums ir simulētie aktieri, simulētie pacienti.

Tātad tie ir dzīvi cilvēki, nevis video simulācija?

Jā, dzīvi cilvēki! Dažreiz tie ir kolēģi no centra, citreiz cilvēki, kas ir pieteikušies speciālā simulācijas dalībnieku programmā. Pasaulē ir simulēto pacientu organizācija. Šie “pacienti” ir speciāli apmācīti. Ir pateikts, kā konkrētajā simulācijā jāuzvedas, kas jādara, jāsaka, tādēļ rodas realitātes iespaids. Patiesībā šīs izspēles nav vienkāršas! Bet – ļoti interesantas. Pēc tam situāciju kopīgi analizējam ar rezidentiem, tas ir dinamisks process.

Ko jums dod studentes pieredze darbā ar rezidentiem?

Es vēl atceros, kā jutos kā studente, un cenšos neieviest neko no tā, kas radīja negatīvas sajūtas. Jāteic, studentiem patīk praktiskās nodarbības, īpaši to novērtē tie, kuri pieredzēja pandēmiju, jo viņiem nebija tik daudz iespēju darboties klātienē praktiski.

Jums ir četri bērni. Kā jums izdodas sabalansēt darba un mājas slodzi?

Man ir daudz vaļasprieku, bet es vienmēr domāju, kas pašlaik ir prioritātes. Izbaudu savu darbu – jo tas man patiesi patīk. Vakaros, protams, ir jāizcīna sava iekšējā cīņa, kad bērni jāliek gulēt, bet gribētos parunāties… ar pieaugušiem cilvēkiem. Taču priecājos, ka, piemēram, bērns, kurš tūlīt sāks skolas gaitas, jau interesējas par medicīnu – savam vecumam atbilstošā līmenī. Piemēram, viņš gribēja saprast, kas ir magnētiskā rezonanse. Un mēs visu vakaru pavadījām, pārrunājot, ka ir tāds aparāts, kurā iebrauc, un ko tajā dara. Pēc tam es meklēju attēlus par smadzeņu anatomiju – bija prieks parādīt savu profesiju, un mazais ar interesi klausījās.