Strādājot ergoterapijā, vienmēr jābūt radošam
Septembra sākumā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studiju programmai Ergoterapija apritēja divdesmit gadi, un par šīs programmas jauno vadītāju kļuvusi viena no pirmajām tās absolventēm Zane Liepiņa. Oktobra sākumā viņa RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā piedalījās starptautiskas apmācību programmas Radošums ergoterapijā koordinēšanā, uz kuru bija sabraukuši ergoterapijas studenti un mācībspēki gan no Baltijas, gan Ziemeļvalstīm.
Cik ilgi jūs esat saistīta ar ergoterapiju?
Jāsāk būtu ar nelielu vēsturisku atkāpi, jo 1995. gadā, pateicoties Zviedrijas Ergoterapeitu asociācijas atbalstam, tika izveidota modificēta studiju programma ergoterapijā, kuru gada laikā apguva desmit ārsti, kas kļuva par pirmajiem ergoterapeitiem Latvijā. Savukārt 1996. gadā tika uzņemti pirmie divdesmit ergoterapijas studenti RSU (tolaik – Latvijas Medicīnas akadēmija). Iestājos šajā programmā, kas bija pirmā un joprojām ir vienīgā profesionālā bakalaura studiju programma Latvijā, kas sagatavo ergoterapeitus. Uzreiz pēc studiju beigšanas sāku praktizēt šajā jomā.
Kāpēc jūs izvēlējāties studēt ergoterapiju? Tā bija jauna un nezināma studiju programma…
Mana izvēle zināmā mērā bija likumsakarīga, jo gan mani vecvecāki, gan vecāki bija saistīti ar veselības aprūpes jomu, un daļa manas bērnības pagāja, vērojot manu vecāku profesionālās gaitas medicīnā, kas nereti izpaudās kā rotaļas ārstniecības iestādē, un vidusskolas pēdējās klasēs strādāju par sanitāri Tukuma slimnīcas bērnu nodaļā. Jau vidusskolā biju izlēmusi, ka mana dzīve būs saistīta ar medicīnu, tomēr skaidri zināju, ka tā nebūs klasiskā medicīna, ka studēšu kādu jaunu un perspektīvu veselības aprūpes virzienu. Izvēlējos rehabilitācijas jomu. Tajā laikā augstskola piedāvāja tikai divas iespējas rehabilitācijā – fizioterapijas studijas un kopš 1996. gada ergoterapijas studijas. Protams, ka ergoterapijas programma bija kaut kas jauns, un informāciju tajā laikā iegūt nebija tik vienkārši. Tāpēc es kopā ar savu mammu devos uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari, kur tajā laikā bija izveidota pirmā ergoterapijas nodaļa, kuru vadīja Ināra Kalniņa. Viņa mums laipni visu parādīja un paskaidroja. Es piedalījos arī ergoterapijas procesa ēnošanā. Man šķita, ka tas ir jauns un perspektīvs virziens veselības aprūpē, kurā es varētu atrast savu vietu. Mūsu vizīte rehabilitācijas centrā noslēdzās prof. Aivara Vētras kabinetā, viņš tajā laikā bija šā centra vadītājs, un pēc šīs sarunas es biju 100 % pārliecināta par savu nākotnes profesijas izvēli.
Varbūt šādā veidā vajadzētu visus potenciālos studentus iepazīstināt ar studiju programmu, kurā viņi grib studēt?
Pašlaik universitāte ļoti daudz dara, rīkojot tādas aktivitātes kā Atvērto durvju diena, karjeras dienas vidusskolās, kā arī akcija Pielaiko studijas!. Topošajiem studentiem ļoti svarīga ir komunikācija ar jomas profesionāļiem, kas ar savu piemēru jauniešiem spēj parādīt profesijas iespējas, kā arī būtiska ir esošo studentu aktīva līdzdalība potenciālo studentu informēšanā. Pēdējā laikā pie mums nāk ļoti mērķtiecīgi jaunieši ar konkrētiem jautājumiem, jo viņi jau iepriekš ir iepazinušies ar pieejamo informāciju, kas ir ergoterapija. Manuprāt, veiksmīga ir akcija Pielaiko studijas!, kuras laikā mērķtiecīgākie jaunieši izvēlas konkrētas nodarbības no studiju programmas piedāvājuma. Bieži vien jaunieši dodas uz klīnisko prakšu vietām iepazīt profesiju arī ārpus augstskolas rīkotajām aktivitātēm.
Vai ir daudz tādu studentu, kuri nāk studēt, nezinot, ko viņi īsti izvēlas?
Ir arī tādi studenti, tāpēc ir studiju kurss Ievads specialitātē un Ergoterapijas pamati, kuros pirmā kursa studenti katru nedēļu dodas uz kādu no klīnisko prakšu vietām un novēro, kā strādā ergoterapeiti. Daļa jauniešu tieši šādā veidā uzzina, ko dara ergoterapeits veselības vai sociālās aprūpes jomā. Ir studenti, kas jau pirmajā kursā saprot, ka viņi tomēr nespēs veikt šādu darbu, kur ir jāveido ļoti cieša sadarbība ar pacientu un viņa ģimenes locekļiem.
Kāda ir jūsu praktiskā pieredze ergoterapijas jomā?
Mana pirmā darbavieta bija Kūrorta rehabilitācijas centrs Jaunķemeri, kur 3. un 4. kursa laikā veicu klīnisko praksi un pēc programmas absolvēšanas sāku profesionālās gaitas. Ergoterapija Latvijā ir attīstījusies divdesmit gadus, un arī klīnisko prakšu vietas ir būtiski mainījušās. Kad mēs sākām klīnisko praksi, ļoti daudzas lietas ergoterapeitam vajadzēja izgatavot pašam – pielāgot karoti, izveidot piemērotu zeķu uzvilkšanas palīgierīci. Mūsdienās to visu var nopirkt vai arī sagādāt pacientam no valsts apmaksāto tehnisko palīglīdzekļu klāsta.
Vai tiešām paši konstruējāt palīgierīces?
Atceros, ka mums nebija galda, kam var noregulēt augstumu. Zem galda kājām likām koka klucīšus, lai pacients ratiņkrēslā pie tā varētu ērti strādāt. Konstruējām arī regulējamu galdu, izmantojot norakstītu zobārsta krēslu. Saglabājām krēsla motoru, konstruējām rāmi un galda virsmu, tālāk šīs skices līdz gala produktam – elektriski regulējamam ergoterapeita darba galdam – iedzīvināja elektriķi, galdnieki un santehniķi. Pateicoties komandas darbam, izveidojām regulējamu galdu, kas izmaksu ziņā bija ļoti lēts, kas utilizējamām lietām piešķīra otro mūžu un speciālistiem atviegloja darbu. Ergoterapeiti savā būtībā ir ļoti radošas profesijas pārstāvji, jo vienmēr jāprot rast risinājumus, kādā veidā vidi var pielāgot pacienta vajadzībām.
Vai tas nozīmē, ka pašlaik viss ir tā attīstījies, ka radošums ergoterapeitam vairs nav vajadzīgs?
Radošums ergoterapijā ir nepieciešams visu laiku. Sadarbības procesam ar pacientu un tuviniekiem ir jābūt ļoti radošam, jo nav divu vienādu pacientu. Speciālistam ir jāatrod īstā pieeja un terapijas metodes, lai sasniegtu vislabāko rehabilitācijas rezultātu, radošā domāšana palīdz izveidot terapijas plānu un sasniegt maksimālo rezultātu.
Oktobra sākumā Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā norisinājās starptautiska apmācību programma ergoterapijas studentiem Radošums ergoterapijā. Kādas ir galvenās atziņas, kas gūtas šajā programmā?
Ergoterapeitiem ir jāmāk domāt neordināri, ārpus rāmja. No vienas puses, rāmim ir jābūt, lai nodrošinātu profesijas teorētisko pamatu, bet, no otras puses, ir jāiet solis uz priekšu un jāspēj atrast jaunas iespējas. Tas attiecas ne tikai uz studentiem, bet arī uz pasniedzējiem, jo abām pusēm ir jābūt radošām. Pasniedzējam ir jābūt radošam, lai piedāvātu studentam aizraujošu un interesantu studiju procesu, sekojot līdzi mūsdienu tendencēm, bet studentiem ir radoši jāpiedalās studiju procesā.
Kā notiek šī apmācību programma? Tās ir lekcijas vai praktiskās nodarbības?
Studenti strādā starptautiskās grupās un, meklējot risinājumus dažādās klīniskās situācijās, izmanto radošumu. Uz intensīvo apmācības programmu Radošums ergoterapijā bija ieradušies studenti no Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas, Dānijas, Somijas, Norvēģijas un Islandes. Kopā 28 studenti no desmit universitātēm.
Šogad apmācību procesā tika izmantota blogošana – studentu nacionālās grupas veidoja blogus par radošumu ergoterapijā, apkopojot apmācību laikā iegūtās atziņas un pieredzi. Studentu grupām komunikācijas jomas eksperts sniedza praktiskus ieteikumus par blogošanu un pēc tam novērtēja studentu veikumu. Tā ir inovācija, ka veselības aprūpes speciālisti veido šādus blogus. Šīs mācību metodes mērķis ir dalīties pieredzē, kas iegūta starptautiskajā apmācību programmā un kas varētu būt noderīga arī citiem studentiem un profesionāļiem. Plānojam arī turpmāk saglabāt blogošanu kā metodi.
Vai plānojat šo apmācību programmu par radošumu ergoterapijā turpināt?
Pašlaik apmācību process ir noslēdzies. Līdz šim Nordplus programmas koordinēja Somijas kolēģi, un tagad ir jānodod koordinatora groži citai universitātei, kas varētu uzņemties atbildību par turpmākajiem projektiem. Notiek diskusija par to, kuras valsts pārstāvētā universitāte varētu uzņemties programmas turpmāko vadību. Iespējams, ka tie varētu būt mūsu kolēģi no RSU, un tas būtu unikāls gadījums, ja RSU studiju programma Ergoterapija, kas ir salīdzinoši maza studiju programma Ziemeļvalstu kontekstā, uzņemtos Nordplus programmas koordinēšanu. Mēs esam iepazīstinājuši ar savu iniciatīvu Rehabilitācijas fakultātes dekāni Signi Tomsoni un esam saņēmuši atbalstu, tomēr lēmums būs jāpieņem visiem iesaistītajiem partneriem.
Septembrī jūs kļuvāt par studiju programmas Ergoterapija vadītāju. Ko plānojat paveikt šajā amatā?
Tas ir jauns profesionāls izaicinājums, kas prasa pārslēgties no docētājas pienākumiem ergoterapijas studiju programmā uz programmas vadītājas pienākumiem. Tā ir liela atbildība!
Pašlaik ir darba pilnas rokas, tāpēc ka notiek veselības virziena reakreditācijas process. Jāsagatavo pašnovērtējuma ziņojums, kas sniedz iespēju detalizēti iepazīties ar studiju programmu, un tas ir ļoti labi. Atskatāmies uz iepriekšējo periodu, veicam novērtējumu un domājam par programmas pilnveidošanu.
Runājot par iecerēm, ir jāstiprina starptautiskā sadarbība ar citām Eiropas augstskolām, ko mēs esam darījuši visus šos gadus, taču daži kontakti ir jāatjauno un ir jādibina jauni kontakti. Bija lieliska iespēja to darīt tad, kad notika starptautiskā apmācības programma, jo liela daļa ergoterapijas pasniedzēju bija ieradušies RSU. Izmantojam arī iespējas, ko piedāvā Erasmus+ apmaiņas programma, – studenti un docētāji dodas apmaiņas braucienos.
Kā to norāda darba devēju aptaujas un Latvijas Ergoterapeitu asociācijas dati, viens no jautājumiem, kas uztrauc darba devējus, ir speciālistu trūkums nozarē. Patlaban mainās veselības un sociālās aprūpes sistēma, aizvien aktuālāka kļūst pakalpojumu sniegšana klienta vai pacienta dzīvesvietā, līdz ar to ergoterapeitu kompetences šajā jomā būtu jāstiprina. Latvijā praktizē tikai 150 ergoterapeitu, un tas nav pietiekami. Iztrūkums radās tāpēc, ka ekonomiskās krīzes dēļ tika samazināts budžeta studiju vietu skaits – 24 studentu vietā tika uzņemti tikai divpadsmit. Turklāt dabiskā studentu atbiruma dēļ studiju programmu pēdējos studiju gados pabeidza vidēji septiņi astoņi ergoterapeiti, līdz ar to nebija iespējams nodrošināt pietiekamu ergoterapeitu skaitu nozarē. Pēdējos divus gadus budžeta vietu skaits atkal ir atjaunots, un tiek uzņemti 24 studenti par valsts budžeta līdzekļiem, bet paies, protams, laiks, kamēr šie studenti pabeigs studijas.
Kādi varētu būt nākamie divdesmit gadi ergoterapijā?
Tik tālu uz priekšu vēl neskatos (smejas), jo pašlaik rit mani pirmie darba mēneši. Tuvākajā piecgadē mums būtu jākompensē speciālistu trūkums nozarē, tādēļ universitātei darba tirgum būtu jāsagatavo vairāk ergoterapeitu.
Tuvākajā nākotnē būtu jāpārskata ergoterapeita profesijas standarts, aktualizējot mūsdienu tendences nozarē, jo studiju programma sagatavo speciālistus atbilstoši profesijas standartam. Salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm mēs tehnoloģiju ziņā esam diezgan atpalikuši, tādēļ studiju procesā būtu jāiekļauj jaunas vēsmas, lai mēs varētu sekot līdzi laikam.
Ergoterapeitiem Latvijā noteikti pietrūkst profesionālās maģistra studiju programma, kurā varētu paaugstināt speciālistu kompetences un nodrošināt specializāciju. RSU varētu uzņemties iniciatīvu, izveidojot, iespējams, kopīgu programmu Baltijas valstīm. Dotajā brīdī daudzi ergoterapeiti iegūst maģistra grādu citās studiju programmas, piemēram, Sabiedrības veselība, Sociālais darbs vai Rehabilitācija, kas nodrošina izglītību, paplašina ergoterapeitu redzesloku, taču tās nav programmas ar specializāciju ergoterapijā. Ergoterapijas studiju programmas docētāji var sniegt pienesumu arī ergoterapeitu un citu ārstniecības personu mūžizglītībā, izmantojot esošos resursus, piemēram, RSU Atvērtajā universitātē, kas pašlaik nav pietiekami izmantota iespēja.
