Toni Anželo Fernandes: "Māsas profesija der arī vīrietim!"
Toni Anželo (22 gadi) vārdu Latvijā mēdzot dēvēt par eksotisku. Pirmo esot devis tētis, otro mamma, bet uzvārdam ir portugāļu izcelsme. Toni Anželo ir dzimis Vācijā, bet līdz septiņu gadu vecumam audzis Francijā, līdz ģimene nolēmusi pārcelties uz mammas dzimto pusi – Latgali, precīzāk, Rēzeknes novada Kaunatu. Par savu dzimto valodu viņš uzskata franču – kā nekā tā ir pirmā, bet nevienu mirkli nevilcinoties nosaka: “Esmu latvietis.” Šeit pavadīts lielākais apzinātās dzīves laiks.
Profesionālās bakalaura studiju programmas Māszinības otrā gada students Tonijs Anželo.
Stereotipiski domājot, arī puiša profesijas izvēle, īpaši Latvijā, varētu šķist eksotiska. Pēc pavadītā gada, studējot komunikācijas zinātni, viņš sapratis, ka medicīna ir viņa aicinājums un īstā vieta – māszinību programma.
Par stereotipiem – nelieciet sevi rāmjos!
Pirmās tikšanās laikā studiju programmas vadītāja, ieraugot manu vārdu, vaicāja, vai es visu saprotu. "Es izcilu saprotu," atbildēju. Daudzi nobīstas, izdzirdot manu vārdu. Latviski daudz labāk sāku runāt, tiklīdz pārcēlāmies uz šejieni un sāku iet skolā. Esmu pabeidzis Kaunatas vidusskolu.
Kad nolēmu sākt studēt māsās, vairāki cilvēki man izteica tādus izbrīna pilnus komentārus – tu, puisis, māsa!, – tas taču nav vīriešu darbs!; – tā nav vīriešiem domāta profesija! Es viņu viedokļus laidu garām. Citi, turpretī, reaģē ļoti pozitīvi – cik jauki, ka būs vīrietis māsa!
Mūsdienās nav tādu vīriešu vai sieviešu darbu. Māsas profesija ir domāta jebkuram cilvēkam. Par spīti šiem komentāriem, turpinu studēt. Nekaunos, ka būšu māsa.
Nesaprotu, kāpēc māsa var būt tikai sieviete. Varbūt tas nāk no pagātnes, jo sākotnēji māsas tiešām bija sievietes, kaut gan arī vēsturē ir atrodami piemēri tam, ka ir bijušas vīriešu brālības, kas sniedza tādu pašu palīdzību. Ir stereotips, ka sievietes ir maigākas, ar maigākām rokām, viņas iejūtīgāk spēj apieties ar pacientu un prasmīgāk māk aprūpēt, bet es tam nepiekrītu. Arī vīrietis spēj atrast pareizu pieeju pacientam. Tas, ka esi vīrietis, nenozīmē, ka tev jābūt brutālam, stingram un tu nevari paveikt smalku darbu. Visi šie stereotipi aug augumā un tos grūti izkliedēt.
Bet, ja kāds šaubās tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis, tad neklausies citos! Tu pats veido savu nākotni, un galvenais, ka tu būsi profesionālis savā jomā. Vācijā diezgan daudz vīriešu strādā šajā profesijā.
Ne viens vien arī prasa, kā tevi uzrunāt – māsa, brālis, medbrālis. Saku – droši sauciet par māsu, tāds ir profesijas nosaukums. Esmu praksē pieredzējis, ka cilvēkiem ērtāk uzrunāt par brāli. Bērnu slimnīcā mazie mani sauca par brālīti, man nav nekādu iebildumu.
Interesanti, ka arī starp pieredzējušajām māsām izskanēja viedoklis: ko tu par māsu, varbūt iesi tālāk par ārstu. Nesaprotu, ar kādu domu viņas man to teica: vai tāpēc ka vīrietim labāk piestāv būt par ārstu? Kad sāku praksi, daudzi vaicāja: "Nu, uz kurieni iesi tālāk – radioloģija, ārsta palīgs?" Saku: “Nē, iešu uz māsām!"
Gribu vēlreiz pateikt: puiši, neklausieties stereotipos – māsas profesija der arī vīrietim! Mums pietrūkst māsu vīriešu.
No žurnālistikas uz māszinībām. Beidzot jāuzdrošinās
Māszinībās esmu otro gadu, pirmo aizvadīju, studējot komunikācijas zinātnes Latvijas Universitātē, jo likās, ka šī joma domāta man – interesējos par žurnālistiku, reklāmu un sabiedriskajām attiecībām, tomēr nejutos savā lauciņā. Sākās COVID-19 pandēmija, bija pārdomu laiks un nolēmu mainīt virzienu. Man svarīga ir konkrētība, vadlīnijas, plāni. Jau skolas laikā zināju, ka vēlos iet uz medicīnu, bet šaubas par saviem spēkiem apstādināja. Kā pavilkt medicīnas studijas?
Nolēmu uzdrošināties, jo gribu būt viens no tiem cilvēkiem, kas spēj palīdzēt citiem jebkurā situācijā. Tāpēc iestājos māszinībās. Tagad saprotu, ka esmu tur, kur man bija jābūt jau pašā sākumā. Ja redzu, ka varu palīdzēt, esmu laimīgs, un man neko citu pretī nevajag. Pacienta atveseļošanās dod milzīgu motivāciju turpināt.
Kas ir ļoti jauki šai programmai: iegūstot bakalaura grādu, tev tiek pavērtas ļoti plašas iespējas. Pēc absolvēšanas tev nav obligāti jādodas strādāt klīniskajā sfērā. Tie atkal ir stereotipi, bet ir valsts sektors – Veselības ministrija, Slimību profilakses un kontroles centrs, Veselības inspekcija, privātais sektors. Tā vienīgā iespēja nav tikai slimnīcas, naktsmaiņas un daudz pacientu, bet tā daudzi domā, atkal ieliekot šo profesiju kaut kādos rāmjos. Iespējas ir daudz plašākas, ko nodrošina iegūtais bakalaura grāds, turklāt paverot arī ceļu uz maģistrantūru.
Ja nebaidies, RSU ir pirmā izvēle
Man ir tik daudz ideju, esmu neizlēmīgs un lēmumu padara grūtu plašais spektrs. Pēc pieredzētā praksē, man patīk veikt pārsiešanas, bet interesē arī anestēzijas māsas darbs, kaut gan neesmu vēl praktiski to pieredzējis. Vēl viens variants ir neklīniskā sfēra un sabiedrības veselības studijas maģistrantūrā. Ārzemēs ir tādas sabiedrības veselības māsas, kuru atbildība ir veselības veicināšana un profilakse. Latvijā tādas nav. Cilvēkam ir jāzina, ko darīt, lai uzturētu savu veselības stāvokli un nebūtu jānonāk slimnīcās. Tas ir liels atspaids ekonomikai, veselības aprūpes sistēmai un sabiedrības veselības situācijai valstī. Pašlaik šī funkcija tiek īstenota ģimenes ārstu praksēs, bet uzskatu, ka tas ir pamatu pamats, kas būtu jāzina visām māsām.
Vai māsas profesija drīzāk nav piemērota grūtību un izaicinājumu meklētājiem nekā empātiem, kas grib glābt pasauli? Bez empātijas tā vai tā neiztikt šajā darbā, un gribu uzsvērt, ka bez empātijas pret sevi – ja tu pats būsi pārguris, nepaēdis un ar sliktu pašsajūtu, lai cik liela būtu iekšējā vēlme – to nevarēsi izdarīt. Jābūt degsmei darīt, motivācijai augt, jābūt nedaudz uzstājīgam, jo atkal pastāv stereotipisks uzskats, ka māsa ir ārsta pakļāvībā, bet tam modelim būtu jābūt, ka abi ejam paralēli.
Ja man nāktos runāt ar topošajiem studentiem, mans ieteikums būtu nelikt sevi rāmjos. Nav jābaidās! Ja gribi studēt medicīnu, RSU ir pirmā izvēle, un to saka daudzi. Liels pluss, ka mums ir simulācijas un pat vesela simulētā slimnīca – iespējas, ko dod Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs. RSU ir spēcīgākā medicīnas izglītībā.
Saistītās ziņas
Pieci stereotipi par sociālā darbinieka profesijuSkolēniem, Topošajiem studentiem, Skolotājiem, Uzņemšana, Sociālais darbs
