Māksla kā pārmaiņu aģents. Starptautiska konference Rīgā stiprina kultūrpratības lomu sabiedrības noturībā

Šā gada 22. aprīlī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu pētniecības centrs organizēja starptautisku zinātnisko konferenci Māksla kā pārmaiņu aģents. Kultūrpratība sabiedrības noturībai. Tā tika organizēta par pētniecības projekta Kultūrpratības vērtība Eiropā (Cultural Literacies' Value in Europe, CLiViE) līdzekļiem. Šajā dienā RSU Anatomijas muzejā pulcējās pētnieki, mākslas pedagogi, mākslinieki un kultūrpolitikas veidotāji no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Igaunijas un Somijas.

Konferences fokusā bija kultūra un māksla kā sabiedrības noturības infrastruktūra. Laikmetā, kad politiskā darba kārtība pārorientējas uz militāro un ekonomisko drošību, kultūras nozare bieži nokļūst budžeta optimizācijas pirmajās rindās, to saprotot tikai kā greznumu. Pēc organizatoru domām kultūras un radošais sektors, īpaši Latvijas mazpilsētās un lauku reģionos, gan darbojas kā integrāls kopienas dzīves elements, kas rada uzticēšanos, kopīgu jēgu un pilsonisko kompetenci.

Konferences galveno tēmu vidū bija kultūras pratība kā sociālās kohēzijas pamats. Vairāki referāti aktualizēja, kā mākslas pieredze veido starpkultūru sapratni, piederību un toleranci kultūrvēsturiski sarežģītās vidēs. Anita Stašulāne (Daugavpils Universitāte) skaidroja, kā neformālā kultūrizglītība Daugavpilī mazina etnisko un lingvistisko sabiedrības grupu plaisas, savukārt Ilva Skulte (RSU) kopā ar Daugavpils kolēģēm Alīnu Romanovsku (DU) un Mairitu Folkmani (RM) analizēja Rotko muzeja darbnīcu Otrais mākslā un dzīvē, kas tiešā veidā strādā ar aizspriedumiem un piederību. Lietuvas pieredzē Natālija Mažeikiene (Vītauta Dižā Universitāte) izcēla kopīgu filmu radīšanu kā veidu, kā kultūru un valodu daudzveidīgi skolēni atrod savu balsi un drošu izpausmes telpu.

Vēl viena būtiska konferences tēma bija arī arvien aktuālais jautājums: kā izmērīt mākslas un kultūrizglītības radīto jēgu un vērtību kultūrā. Gžegožs Mašlohs (Grzegorz Maśloch) un Kamils Fligs (Kamil Flig) no SGH Varšavas Ekonomikas skolas prezentēja sociālo un ekonomisko atdevi no ieguldījumiem (SROI metodoloģija), kā arī pārmaiņu teorijas (Theory of Change) ietvaru, kas ļauj kvantificēt mākslas izglītības programmu sociālo un ekonomisko ietekmi. Šādas metodoloģijas sniedz politikas veidotājiem konkrētus argumentus mūsdienās, kad investīcijas mākslā un kultūrā tiek uzskatītas par liekām.

Konferences noslēdzošā tēma bija māksla kā piederības un pārmaiņu pieredze, kas caurvija māksliniecisko pētījumu prezentācijas. Viens no konferences galvenajiem referātiem, ko nolasīja Tallinas Universitātes Baltijas Filmu un mediju skolas asociētais profesors Dirks Hojers (Dirk Hoyer), bija par šīs pieejas galvenajiem aspektiem. Astra Zoldnere (RSU / Filmuniversität Babelsberg) ar dokumentālo filmu Not My Film demonstrēja, kā līdzdalības metode izaicina senioru stereotipus, Antra Priede (Latvijas Mākslas akadēmija) raksturoja kuratoru izglītību kā eksperimentālas zināšanu radīšanas laboratoriju, savukārt Velga Vītola-Kļava, Žanete Grende un Jānis Holšteins-Upmanis (Purvīša muzejs, Ziedoņa fonds Viegli) iezīmēja kultūras mantojuma aktivizēšanu caur līdzdalību, pārejot no muzeja kā arhīva uz muzeju kā pārdzīvojuma telpu. Kopumā konference piedāvāja saskaņotu argumentāciju, ka demokrātiskas sabiedrības noturībai ģeopolitiskās nestabilitātes apstākļos ir nepieciešama kritiskā domāšana, empātija un radoša problēmu risināšana, kā arī prasmes, kuras attīsta mākslas izglītība. Mākslas pedagogi, mākslinieki un kultūras institūcijas šajā skatījumā vairs nav simbolisku, bet gan strukturālu pārmaiņu aģenti.

Konference pierādīja to, ka mūsdienu mākslas un kultūrizglītības pētījumi spēj lauzt ierastos priekšstatus un paver iespējas jaunam skatījumam uz šīs jomas attīstības potenciālu sabiedrības problēmu risināšanā valstiskā un starptautiskā līmenī. Konferences dalībnieki sniedza ieskatu dažādās praktiskās pieejās kā iesaistīt sabiedrību kultūras un mākslas aktivitātēs, vienlaikus veicot izglītojošu funkciju, kā arī padarot piederības izjūtu izteiktāku arī marginalizētās sabiedrības grupās.

Raugoties nākotnē, varam iezīmēt vairākus ieteikumus turpmākajai rīcībai. Pirmkārt, kultūrpratības laikmetīgā izpratne būtu sistemātiski jāintegrē gan formālajā, gan neformālajā izglītībā visos līmeņos, no pirmsskolas līdz mūžizglītības programmām, īpašu uzmanību pievēršot reģioniem un mazpilsētām, kur kultūras institūcijas nereti uzņemas plašākas sociālās un kopienu saliedētājas funkcijas. Otrkārt, politikas veidotājiem un kultūras sektora pārstāvjiem ir jāturpina attīstīt un Latvijas kontekstam jāpielāgo tādas ietekmes vērtēšanas metodoloģijas kā SROI un pārmaiņu teorijas ietvarus, kas ļauj uzskatāmi argumentēt ieguldījumu kultūrā, sociālo un ekonomisko atdevi, un nostiprina nozares pozīciju lēmumu pieņemšanas procesos. Treškārt, ir mērķtiecīgi jāstiprina starpdisciplināra un starptautiska sadarbība starp pētniekiem, māksliniekiem, pedagogiem un kultūras institūcijām, veidojot ilgtspējīgus zināšanu apmaiņas tīklus, kas spēj reaģēt uz strauji mainīgajiem sabiedrības izaicinājumiem. Visbeidzot, līdzdalības mākslas un kopienu iesaistes prakse ir jāatbalsta kā stratēģisks instruments iekļaujošas un noturīgas demokrātiskas sabiedrības veidošanā, ne kā kultūrpolitikas izvēles jautājums labvēlīgās apstākļos, bet kā ilgtermiņa ieguldījums valsts drošībā plašākajā tās izpratnē.

Konferences vietne ar prezentācijām