Paliatīvajā medicīnā ņemam vērā pacienta dzīvesstāstu, vērtības un emocijas. Rezidentūras absolventes stāsts

Autore: Linda Rozenbaha,
RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

“Pacients paliatīvajā aprūpē nav tikai slimnieks ar slimības individuālām izpausmēm. Tas ir cilvēks ar savu dzīvesstāstu, pieredzi, attiecībām, vērtībām un emocijām. Paliatīvajā medicīnā uzmanība tiek veltīta ne vien simptomiem, bet cilvēkam visā viņa dzīves pilnībā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē,” uzsver Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rezidentūras papildspecialitātes Paliatīvās aprūpes speciālists nesenā absolvente Unda Jukone.

Šī ir viņas otrā pabeigtā rezidentūra – pirmā ir internista specialitātē. Interesanti, ka rezidente interniste, strādādama Covid-19 nodaļā izaicinošajā pandēmijas laikā, spilgti izjuta vajadzību pēc tik svarīgās ārsta īpašības – spējas sniegt cilvēcisko atbalstu pacientiem: “Darba bija daudz, pandēmijas laiks bija krīzes situācija, un prioritāte bija akūti glābjamie pacienti, tomēr cilvēcīgu palīdzību (pat ne tikai medicīnisku, dažreiz psiholoģisku u. c.), cik iespējams, sniedzu ikvienam iesaistītajam jau toreiz.”

Rezidentu rakstu sērijā iepazīstinām ar Undu Jukoni un viņas ceļu un izvēlēm medicīnā.

Kad un kā sapratāt, ka gribat kļūt par ārsti?

To es sapratu jau astotajā klasē. Atceros, kā pēc mākslas skolas, ejot mājās, aizdomājos par to, cik ļoti man patīk ķīmija, un intuitīvi jutu, ka arī gaidāmā devītās klases tēma par cilvēka organismu mani aizraus. Tā patiešām notika. Tad pirmo reizi skaidri apzinājos, ka vēlos savu nākotni saistīt ar medicīnu. 

Man toreiz nebija nekādas dziļākas izpratnes par darbu medicīnā, jo ne mani vecāki, ne vecvecāki nav saistīti ar šo profesiju. Varbūt interese par nezināmo piesaistīja visvairāk, turklāt ārsta profesija likās droša izvēle, jo šis darbs vienmēr ir pieprasīts, un specialitātes izvēle jāveic vēlākos studiju gados. 

Tā tika nosprausts konkrēts mērķis un pieturējos pie tā. Daudz citu alternatīvu nemaz padomā nebija. Noteikti iedrošināja vecāki un citi radinieki, arī klasesbiedri. Cik atceros, visi ticēja, ka tā būtu man piemērota profesija.

Kā izvēlējāties nākamo ārsta specialitāti?

Pēc ārsta diploma saņemšanas uzreiz iestājos Latvijas Universitātes rezidentūras pamatspecialitātē Internists. Rezidentūra ilga piecus gadus. Otrajā rezidentūras gadā Latviju sasniedza Covid-19 pandēmija, un internās medicīnas rezidenti bija pirmo vidū, kuri ārstēja pacientus ar SARS-CoV-2 infekciju. Sākotnēji bija ļoti liela nolemtības un nedrošības sajūta ne tikai par pacientiem, bet arī par sevi, jo pirmos mēnešus neviens nebija vakcinēts. Bija daudz situāciju, kurās sniegtā medicīniskā palīdzība deva pozitīvus rezultātus un pacienti atveseļojās. Tas radīja gandarījuma sajūtu un stiprināja motivāciju turpināt izvēlēto ceļu. 

Vienlaikus arvien skaidrāk ieraudzīju internista specialitātes būtisko priekšrocību – spēju skatīt organismu kopumā un izvērtēt visu orgānu sistēmu savstarpējo mijiedarbību. 

Saslimšana ar vienu slimību, šajā gadījumā infekciju, var izraisīt ļoti dažādas komplikācijas, īpaši pacientiem ar hroniskām saslimšanām, tādēļ tik nozīmīga ir plaša un visaptveroša pieeja. 

Tomēr līdzās pozitīvajiem iznākumiem medicīnā ir arī ļoti smaga pieredzes puse. Covid-19 pandēmijas laikā emocionāli vissmagākās bija situācijas, kad pacients bija neglābjami slims, pie apziņas un ar smagu elpas trūkumu, bet slimnīcā atradās viens – bez tuvinieku klātbūtnes.

Piederīgajiem, savukārt, nereti nebija pilnīgas izpratnes par situācijas smagumu, jo vienīgais saziņas veids bija telefons, un slimības gaita varēja attīstīties strauji un neprognozējami, radot arī neticību un šoku.

Nodaļā, pacientu aprūpes zonā, bija pieejami viedtālruņi ar pastiprinātiem infekcijas kontroles pasākumiem, un pēc pacientu lūguma bieži tika organizēti arī videozvani, kas palīdzēja mazināt attāluma sajūtu. Tomēr tas ne vienmēr bija iespējams, un īpaši smagās situācijās saziņa notika tikai starp mediķi un piederīgajiem. 

Šī pieredze kļuva par būtisku pagrieziena punktu manā profesionālajā domāšanā – tā lika man saprast, ka nevēlos šādus pacientus atstāt bez īpašas uzmanības. 

Darba bija daudz, pandēmijas laiks bija krīzes situācija, un prioritāte bija akūti glābjamie pacienti, tomēr cilvēcīgu palīdzību (pat ne tikai medicīnisku, dažreiz psiholoģisku u. c.), cik iespējams, sniedzu ikvienam iesaistītajam jau toreiz, neskatoties uz to, ka situācijas un sarunas bija ļoti dažādas, arī nepatīkamas. Covid nodaļas darbojās vēl divus gadus pēc pandēmijas. Atskatoties, varu sacīt, ka tas bija viens no rezidentūras aizraujošākajiem gadiem, jo īpaši spilgti atklāju manas izvēlētās pamatspecialitātes nozīmīgumu.

Kad pamatspecialitātes rezidentūrā pienāca noslēdzošais gads, zināju, ka vēlētos ikdienā darboties kādā šaurākā specializācijā un saglabāt iegūtās internista specializācijas nozīmi. Līdz tam biju nedaudz dziļāk aplūkojusi arī citas apakšspecialitātes (endokrinoloģija, alergoloģija), biju arī nedaudz aizdomājusies par paliatīvo medicīnu, jo iepriekšējās rezidentūras laikā vairākas reizes tika iziets cikls Paliatīvajā nodaļā. Tur strādājošā paliatīvās aprūpes komanda radīja labu priekšstatu par šo specialitāti, tā parādīja, cik nozīmīgs ir komandas darbs un spēja saskatīt gaišo pusi katrā situācijā gan pacientam, gan viņa tuviniekiem. Tā apliecināja, ka arī bezcerīgās situācijās iespējams rast risinājumus. 

Laika gaitā arī apzinājos: ja mediķim ir zināšanas un prasmes, kā palīdzēt paliatīviem pacientiem, šādas situācijas nav tikai emocionāli smagas –  tās var kļūt strukturētas un profesionāli pārvaldāmas, ļaujot pacientam sniegt maksimāli iespējamo atbalstu un cieņpilnu aprūpi. 

Pamazām arī sevi nākotnē saredzēju šīs nodaļas kolēģu vidū. Pārdomas sakrita gandrīz vienlaikus ar negaidītu uzaicinājumu būt daļai no komandas paliatīvajās mobilajās brigādēs, kas tajā brīdi, kad bija jāsper izšķirīgais solis, turpināja strauji attīstīties Latvijā. Tā pieņēmu lēmumu pieteikties RSU rezidentūras papildspecialitātē Paliatīvā aprūpes speciālists. 

Lai gan cieņpilnas nāves un paliatīvās aprūpes jautājumi sabiedrībā kļuva arvien aktuālāki, tas nebija noteicošais manā izvēlē. Drīzāk tā bija veiksmīga apstākļu sakritība – darbavietās, kurās mani izvēlēja, padziļinātas zināšanas paliatīvajā medicīnā ir īpaši nozīmīgas. Tas, savukārt, radīja pārliecību un drošības sajūtu, ka rezidentūra paliatīvajā medicīnā ir loģisks un pamatots nākamais solis.

Kā notika gatavošanās un iestāšanās rezidentūrā?

Iepriekšējās rezidentūras laikā paliatīvo medicīnu vairāk iepazinu praktiski, nevis teorētiski, un tas mazināja nedrošību par sarunām par nāvi, baiļu sajūtu par šo specialitāti kopumā, līdz ar to arī morāli biju nobriedusi, lai gan teorijas puse izvēlētajā papildspecilitātē līdz tam nebija stipra. Studējot internista specialitātē, papildus piedalījos dažādās konferencēs, arī aktīvi uzstājos konferencēs, tika sakrāti nepieciešamie punkti, lai iestātos papildspecialitātes rezidentūrā, bet noteikti nevaru izcelties ar lieliem, plašiem zinātniskajiem darbiem, jo man vairāk patīk praktiskais darbs, mazāk akadēmiskais. Toties punktu bija pietiekami, lai varētu startēt un konkurēt par vietu rezidentūrā.

Jāpiebilst, ka, iestājoties rezidentūras papildspecialitātē, nav jāsakrāj tik dažādi punkti kā pamatspecialitātē. Intervija, kas ir viena no būtiskām sadaļām punktu sakrāšanai, noritēja attālināti. Viss notika gludi, vēlāk pēc rezultātu paziņošanas augusta vidū papildus iesniedzu nepieciešamos dokumentus. Atceros nedaudz savādo sajūtu, kad pabeidzu pamatspecialitāti – piektdien, 27. septembrī, notika LU izlaidums, un tajā nedēļas nogalē pēc 11 gadiem man pirmo reizi bija tikai divas dienas, kurās oficiāli nebiju studente. Jau 1. oktobrī sākās rezidentūra paliatīvajā aprūpē RSU.

Kāda ir rezidentūras realitāte?

Man rezidentūra paliatīvajā aprūpē RSU bija aizraujoša, cieņpilna, intensīva, un viens gads paskrēja zibenīgi. Rezidentūra šajā specialitātē sastāv no diviem lieliem cikliem – Pieaugušo paliatīvā aprūpe un Bērnu paliatīvā aprūpe. Pirmais bija visapjomīgākais kurss – deviņi mēneši Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Biķernieki Paliatīvajā nodaļā. Bērnu paliatīvās aprūpes cikls notika Bērnu paliatīvajā dienestā sadarbībā ar Bērnu paliatīvo biedrību gan uz vietas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dienesta telpās, gan izbraukumos pie pacientiem mājās. Rezidentūras ciklos biju pilnu darba dienu katru dienu. 

Tā kā vienu sertifikātu biju jau ieguvusi, strādāju kā sertificēta ārste – interniste Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā darbadienu vakaros un Paliatīvajās mobilajās brigādēs nedēļas nogalēs un svētku dienās. Viena gada garumā man nebija ne tikai īstu brīvdienu, bet arī īsu atelpas brīžu sev. Darbu atvaļinājumus pārsvarā izmantoju vasarā, lai gatavotos paliatīvās aprūpes speciālista rezidentūras eksāmenam, kas notika augustā. 

Gads nebija viegls, tomēr nogurums bija fizisks, un šīs studijas vieglāk palīdzēja uztvert apziņa, ka tas ir tikai viens gads. 

Neatsverams atbalsts bija arī manai saprotošajai ģimenei, kas bija līdzās gan emocionāli, gan ikdienas praktiskajos darbos. Šāda intensīva studēšana rezidentūrā un arī strādāšana, kur visās vietās darbs ir saistīts ar paliatīvo medicīnu, deva ļoti ātru pieredzi visdažādākajās situācijās. Daudz komentāru un ieteikumu sniedza atbildīgie ārsti un citi kolēģi, ar kuriem kopā strādāju rezidentūras ciklos.

Tā kā šajā rezidentūrā prioritāte bija studijas un darbs, daudzas intereses, kas nav tieši saistītas ar medicīnu, uz laiku tika atliktas. Tomēr rezidentūru, manuprāt, var apvienot arī ar daudz ko citu – būtiskākais katrā studiju posmā ir skaidri noteikt savas prioritātes un mērķtiecīgi pie tām turēties, vienlaikus nezaudējot studiju kvalitāti.

Kas visvairāk pārsteidza rezidentūrā?

Pārsteidza progress, ko guvu savās zināšanās un prasmēs, jo pāreja uz profesionālu līmeni ir nemanāma, un šķiet, ka vēl nesen biju neziņā par daudziem jautājumiem. Kolēģu cieņpilnā attieksme un iejūtība padarīja šo pieredzi īpašu, un šajā rezidentūrā tas, ka biju pārliecinātāka par sevi, ļāva izbaudīt mācības, neraugoties uz intensīvo darba slodzi.

Ko jūs ieteiktu topošajiem ārstiem vai jaunajiem rezidentiem?

Vienmēr saglabāt cieņu gan pret pacientiem un viņu tuviniekiem, gan pret kolēģiem, tostarp studentiem un rezidentiem. Ik pa laikam atcerēties, kā tas bija pašiem studiju laikā – cik nozīmīgs bija atbalsts no pieredzējušākiem kolēģiem un sertificētiem ārstiem, tādēļ arī pašiem sniegt palīdzīgu roku jaunākajiem kolēģiem. Censties būt tādiem ārstiem, kādus paši vēlētos sastapt savā vietā gan profesionāli, gan sarunās. Darba steigā neaizmirst arī par savu ģimeni un draugiem, kā arī apzināties un novērtēt jau sasniegto.

Varbūt vēlaties pateikt vēl ko būtisku par rezidentūru un ārsta profesiju?

Turpinot pārdomas par savu izvēli: sākotnēji mani internista specialitātē piesaistīja iespēja skatīt pacientu kopumā, taču paliatīvā medicīna šo skatījumu ļāva izprast vēl dziļāk. Lai gan tā ir šaurāka specialitāte, tajā īpaši spilgti kļūst redzams, ka pacients nav tikai slimnieks ar slimības individuālām izpausmēm. Tas ir cilvēks ar savu dzīvesstāstu, pieredzi, attiecībām, vērtībām un emocijām. Paliatīvajā medicīnā uzmanība tiek veltīta ne vien simptomiem, bet cilvēkam visā viņa dzīves pilnībā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.