Kāda ir māsas darba realitāte un prieks. Mairas Šlujevas pieredze

Autore: Linda Rozenbaha (RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa)

“Atceros gūžas operāciju, kurā paciente, sieviņa gados, bija tā nobijusies, ka lielu daļu operācijas turēju viņas roku, glaudīju galvu, runāju ar pacienti par ikdienišķām lietām, iedrošināju. Pēc tam viņa mani apskāva, nobučoja roku un teica – paldies jums, es jutos drošībā,” šāda īpašā pateicības sajūta no pacientiem ir lielais gandarījums māsas darbā, stāsta RSU maģistra studiju programmas Māszinības studente, Vidzemes slimnīcas anestēzijas māsa Maira Šlujeva. 

Viņa atklāj māsas darba mīkstumu un garozu, atšķirīgo anestēzijas māsas un paliatīvās māsas pienākumos, vēstī par māszinību studijām, kur simulācijas mācības atgādināja ceļojumu nākotnē, un par pozitīvām pārmaiņām attieksmē pret māsām.

Maira studēt māszinības sāka 37 gadu vecumā. Līdz tam uzcītīgi audzināti trīs bērni un veikti dažādi darbi, piemēram, viņa strādāja par manikīra un pedikīra meistari. Tā, veicot pēdu aprūpi draudzenei, viņai radās ideja – kāpēc es nevarētu būt podoloģe? “Podoloģijas praksē Valsts apdegumu centrā man bija “klikšķis” – aprūpējot brūces, sapratu, ka man šāds darbs patīk un ka podoloģija, iespējams, nav līdz galam mana īstā vieta,” atklāj Maira.

Tādēļ, tikko ieguvusi podoloģijas diplomu, 2019. gadā viņa sāka studēt māszinību programmā. Tolaik – trīs gadus Sarkanā Krusta medicīnas koledžā, noslēguma gadu – RSU bakalaura programmā Māszinības, pēc tam turpināja studijas maģistrantūrā.

No paliatīvās aprūpes līdz anestēzijas māsas darbam

Pašlaik jūs esat anestēzijas māsa. Iespējams, daļai cilvēku no filmām radies iespaids, ka operāciju zāle ir trauksmaina vide, kur, sarkanām lampiņām iedegoties kādā aparātā, ātri jārīkojas, jāglābj pacients. Ja šāda situācija ir, ko tādā brīdī dara anestēzijas māsa?

Kad “sarkanā lampiņa iedegas”, ārsts dod norādījumus ordinācijas māsai, ko darīt, piemēram, nolaist operāciju galdu, sagatavot medikamentus pacienta stāvokļa stabilizēšanai vai reanimācijai. Jo vairāk profesionāļu tajā brīdī reaģē, jo labāks ir rezultāts. 

Tātad māsas darbībai jābūt ātrai un precīzai…

Jā! Viena no bīstamākajām lietām, ko uzsver saistībā ar māsu izdegšanu, pārstrādāšanos un pacientu drošību, ir medikamentu sajaukšana. Ļoti daudziem medikamentiem ir līdzīgi iepakojumi, piemēram, atropīna un adrenalīna iepakojumi ir praktiski vienādi, atšķiras tikai ampulas krāsa un nosaukums.

Arī stresa brīdī trīsreiz pārbaudi, ko esi paņēmis rokā, jo māsas galvenā atbildība ir sniegt precīzu medikamentu precīzā devā pareizajam pacientam.

Taču realitātē droši vien šīs lielās glābšanas situācijas ir izņēmums, biežāk viss notiek mierīgi un paredzami, vai ne?

Plānotās operācijās tiešām šādi gadījumi ir procentuāli izņēmumi, akūtajā ķirurģijā – biežāki. Tādēļ māsas rotē, piedaloties gan akūtajās, gan plānveida operācijās. Pie mums, Vidzemes slimnīcā, lielākoties notiek plānveida ķirurģija, tādēļ stresa līmeni var ļoti labi balansēt. Turklāt es spriedzes situācijās darbā jūtos ļoti atbalstīta no ārsta, no komandas – strādājam vienoti. 

Protams, kopumā operācijas vienmēr saistās ar risku. Sākot ar to, ka pacientam nevarēs nodrošināt elpošanu, beidzot ar ļoti, ļoti nelabvēlīgām sekām, kad pacientam var pēkšņi krist asinsspiediens vai pat apstāties sirdsdarbība. Tāpēc anestēzijas dienestam ir nepārtraukti jāvēro pacients. Ja ir spinālā anestēzija, cilvēks pats var paust savas sajūtas māsai, ja ir vispārējā anestēzija – uzticamies anestēzijas aparātiem un monitoriem. Vērojam arī, kā pacients izskatās vizuāli. Ne mirkli neatslābstu.

Vidzemes slimnīca ir daudzprofilu slimnīca, un es piedalos visa veida operācijās.

Iebraucot operāciju zālē, māsa uzliek pulsa oksimetru, lai noteiktu skābekļa saturu asinīs, pievieno elektrodus sirdsdarbības monitorēšanai u. c. nepieciešamos aparātus. 

Savukārt pēc operācijas anestēzijas māsa kopā ar ārstu modina pacientu un, kad pacients ir pilnībā atmodies, viņu atvieno no monitorēšanas iekārtām un transportē pacientu atpakaļ uz nodaļu. Ja bijusi spinālā anestēzija, tas var notikt jau pēc 15 minūtēm. Ja bijusi pilnā narkoze, tad gaida, kad pacients atsāk pats elpot. Tad var izņemt trubiņu vai laringeālo masku no elpceļiem. Pirms tās izņemšanas pacientu modina, mēģinot panākt kontaktu un pārliecinoties, ka pacients spēj pats elpot.

Esmu ievērojusi – ja pacientam pirms tam izstāstu, ka pēc operācijas viņu modināsim un kad dzird savu vārdu, lai taisa acis vaļā, viņš tiešām, saukts vārdā, mostas.

Ja nepaspēj to izrunāt, reizēm šķiet, pacients nemostas tik raiti, kā mēs gribētu. Operācijas laikā pacienti lielākoties ir uztraukušies – gan jaunie, gan vecie. Mans uzdevums ir katram sniegt sajūtu, ka blakus ir cilvēki un viņš nebūs savā ceļojumā viens.

Mēs iepazīstamies, izstāstu, kur es atradīšos operācijas laikā, un izrunājam, ja viņš būs operācijas laikā pie samaņas – viņš vienmēr var mani uzrunāt vārdā un lūgt palīdzību, ja ir auksti, kaut kur spiež, ja viņam kaut kas nepatīk. 

Tātad lielā mērā māsas darbs ir emocionālā atbalsta sniegšana pacientam...

Protams.

Man ir viena fotogrāfija, kurā pacienta roka atrodas uz roku balsta un es šo roku turu. Tā es to turēju visu operācijas laiku.

Vectētiņam bija tuvu 90 gadiem, un viņam tas bija ļoti svarīgi.

Pacienti lielākoties operāciju laikā ir ļoti nodalīti no operācijas sterilā lauka. Smejamies – mēs uzcelsim jums telti un jums būs pikniks. Tad tajā “piknika telts daļā” esam kopā. 

Pirms darba anestēzijas dienestā jūs strādājāt paliatīvajā aprūpē, kur jo īpaši ir svarīgs emocionālais atbalsts. 

Nedaudz pakāpšos atpakaļ… Jau minētajā praksē Apdegumu centrā bija anestēzijas māsa Ņina, kura man krieviski pateica atmiņā iespiedušos vārdus, ko var latviskot – mēs visi staigājam zem viena Dieva. Kādu dienu es varu būt šī pacienta vietā. Šos vārdus es kā ceļamaizi nesu līdzi, ejot pie ikviena pacienta. Vienīgais, ko ikkartam no viņiem no manis vajag, ir atbalsts, sapratne un cieņa. Īpaši paliatīvajā aprūpē, hronisko pacientu aprūpē māsa ir tas cilvēks, kurš pirmais pamana izmaiņas viņa uzvedībā vai veselības stāvoklī, piemēram, ja ir sāpes.

Mans uzdevums ir pacienta vēsti nodot ārstam. Pacients līdz ar to jūtas sadzirdēts. 

Pienāk brīdis paliatīvajā aprūpē, kad cilvēks vairs nav pie samaņas. Taču pats miršanas process nav tik ātrs, kā varētu iedomāties. Kad tu tajā esi līdzās, redzi katru izmaiņu, labs ārsts kopā ar māsu pacientu var izvest cauri miršanas procesam iespējami komfortablāk. 

Paliatīvajā aprūpē nāve ir pacientam atvieglojums, tās ir viņa ciešanu beigas. Piederīgie, protams, to uztver citādāk. Savukārt reanimācijas nodaļā biežāk nāve nav tas, ko mēs gaidām, – tur gribam redzēt stāvokļa uzlabošanos un turpmāku ārstēšanos. 

Studijas RSU

Kas likās interesantākais RSU studijās?

RSU simulāciju centrs – Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrs! Tā bija tāda brīnumzeme. Mēs arī redzējām simulētās operāciju zāles – tas bija, it kā skatītos filmu par nākotni.

RSU tā ir milzīga priekšrocība – mācīties simulētā vidē, sākot ar neatliekamo palīdzību un beidzot ar dažādām operācijām un visu citu.

Māsas profesijas bonusi

• Pacientu pateicība

“Te nedomāju ziedus, bet vienkārši paldies. Ja tu nāc pie pacienta ar mīlestību, tu tikai mīlestību gūsi pretī. To saņemu daudz (ar retiem izņēmumiem). Kad paņem manas rokas un saka “Paldies, es jutos drošībā!”, man neko vairāk nevajag.”

• Daudz palīgā nāk tehnoloģijas

“Pašlaik slimnīcas ir tik ļoti labi aprīkotas ar dažādiem tehnoloģijām, kvalitatīvām adatām utt. Tiek domāts par pacientu drošību, un ir labi darba apstākļi. Mūsu slimnīcā vienmēr pieejama ātra tehniskā palīdzība, ja kāds aparāts iziet no ierindas.”

• Sabiedrībā novērtēta profesija

“Tie laiki, kad par māsas profesiju teica “Ā, tu tikai māsiņa!, sen ir beigušies. Es nesen satikos ar pāris bijušajiem skolas biedriem, un, kad viņi uzzināja, ka esmu māsa, noelsās: “Vov!” Reģionā jūtu, ka māsas profesija tiek novērtēta.”

• Labumu grozs slimnīcas darbiniekiem

“Vidzemes slimnīcā mums, darbiniekiem, ir apmaksātas fiziskās nodarbības fizioterapeita vadībā, ir laba veselības apdrošināšanas polise, kas ietver zobārstniecību u. c., un citi labumi. Ar to stacionāra vadība rāda – tu mums kā darbinieks esi ļoti svarīgs.”

• Māsa vienmēr atradīs darbu

“Māszinību programma īpaša ar to, ka pēc tās vari gan pelnīt, gan jūti emocionālo gandarījumu par to, ka nāc pie cilvēkiem un esi ļoti vajadzīgs sabiedrības loceklis, jo bez māsas jau nevar!”