RSU absolventes, jaunās ārstes Simonas Kostas stāsts par piederības sajūtas veidošanu

Stāstos par vienu no saviem lielākajiem sasniegumiem, Simona Kosta (Simona Costa) nepiemin eksāmenus, iegūto diplomu vai, sarežģītu medicīnisku procedūru. Tā vietā viņa runā par cilvēkiem.

Šodien Dienvidtirolē viņas līdzizveidotā Jauno ārstu asociācija apvieno vairāk nekā 170 jaunos ārstus un rezidentus. Tā ir kļuvusi par atbalsta tīklu, kur jaunie speciālisti var atrast padomu, iedrošinājumu un piederības sajūtu laikā, kad pirmie soļi profesionālajā karjerā bieži vien ir īpaši izaicinoši.

Šo stāstu īpašu padara fakts, ka ideja neradās slimnīcas vadības sanāksmē. Tās pirmsākumi meklējami daudz agrāk – laikā, kad Simona studēja medicīnu Rīgā. 

Tāpat kā daudzi ārvalstu studenti, kuri ierodas studēt Rīgas Stradiņa universitātē, Simona uz Latviju devās ar vienu skaidru mērķi – kļūt par ārsti. Taču studiju laikā viņa ieguva kaut ko tikpat nozīmīgu – izpratni par kopienas vērtību. 

"Sākumā mana pasaule aprobežojās ar dzīvokļa biedreni un dažiem itāļu draugiem," viņa atminas. 

Viss mainījās, kad Simona iesaistījās studentu organizāciju darbībā. Viena no pirmajām iniciatīvām, kurai viņa pievienojās, vēlāk kļuva par Anatomijas interešu pulciņu. Tas sākās kā studentu projekts un pakāpeniski kļuva par kopienu, kur iegūti jauni draugi, dzima idejas un studenti guva atbalstu arī ārpus universitātes sienām. 

Atskatoties uz studiju gadiem, Simona uzskata, ka šī pieredze viņai devusi tikpat daudz kā lekcijas un klīniskā prakse. Tā paplašināja viņas redzesloku ārpus ierastā draugu loka un iemācīja sadarboties,  uzņemties līderes lomu un apzināties, cik nozīmīgi ir radīt iespējas arī citiem.

Pēc RSU absolvēšanas 2024. gadā viņa piedzīvoja pārejas posmu no studijām uz profesionālo dzīvi. Pirms darba gaitu uzsākšanas Simona devās ceļojumā ar draugiem, pavadīja laiku ar ģimeni un sagatavojās nākamajam dzīves posmam. 

"Es iesaku paņemt pauzi. Uzsākot darba gaitas, mēs esam saistīti ar savu profesiju visu dzīvi." 

Šajā laikā viņa neaizgāja prom no medicīnas, bet gan apzināti un mierpilni gatavojās nozīmīgām pārmaiņām. Drīz pēc tam Simona izgāja praksi nodaļā, kurā vēlējās strādāt, un sāka savu profesionālo karjeru Dienvidtirolē. Tieši tur radās ideja, kuras aizsākumi meklējami studiju gados Rīgā. 

Diskusijās par vietējās ārstu padomes darbu un jauno ārstu iesaisti Simona kopā ar kolēģiem apzinājās, ka jaunajiem ārstiem trūkst atbalsta. Viņi bieži saskārās ar tiem pašiem izaicinājumiem, kurus Simona pati savulaik piedzīvoja kā ārvalstu studente – nepieciešamību orientēties nepazīstamā sistēmā, veidot profesionālos kontaktus un rast atbalstu pārejas periodā. Tāpēc viņi nolēma izveidot organizāciju, kas palīdzētu jaunajiem ārstiem veiksmīgāk uzsākt profesionālās gaitas. 

"Studiju laikā Rīgā uzjutu kopienas atbalsta nozīmīgumu," viņa saka. 

Asociācija strauji attīstījās. Šobrīd tā apvieno vairāk nekā 170 jaunos ārstus un speciālistus visā reģionā, kļūstot par nozīmīgu atbalsta tīklu nākamajai ārstu paaudzei. Daudzējādā ziņā Simona citiem radīja apstākļus, kas savulaik palīdzēja viņai pašai. Viņa atklāti runā arī par vēl kādu medicīnas profesijas realitāti – nenoteiktības sajūtu. "Tu nekad nejūties pilnībā gatavs," viņa atzīst. 

Šī sajūta ir pazīstama daudziem jaunajiem ārstiem. Pēc ilggadējām lekcijām, eksāmeniem un klīniskās prakses pienāk brīdis, kad atbildība kļūst pavisam reāla un līdz ar to rodas arī šaubas. Simona uzskata, ka šī nenoteiktība nekad pilnībā nepazūd. Medicīna nepārtraukti attīstās, katrs pacients ir citāds, un vienmēr būs vēl kas jauns, ko apgūt. Mainās vien tas, ka ar laiku rodas pārliecība turpināt darbu, neraugoties uz šaubām un vienlaikus nezaudējot motivāciju mācīties, profesionāli pilnveidoties. "Ar laiku tu saproti, ka esi spējīgs. Tu esi mācījies vairākus gadus. Pat ja šķiet, ka visu neatceries, šīs zināšanas tev joprojām ir." 

Atskatoties uz studiju gadiem Rīgā, Simonai nāk prātā ne tikai grāmatas un eksāmeni. Viņa atceras draudzību, kas svešu pilsētu pārvērta par otrajām mājām, studentu organizācijas, kas pavēra negaidītas iespējas, un cilvēkus, kuri palīdzēja pārvarēt medicīnas studiju izaicinājumus. 

Šī pieredze noteica arī to, kā Simona redz savu lomu šodien – ne tikai kā ārste, bet arī kā cilvēks, kurš var palīdzēt citiem atrast savu vietu profesijā, kas bieži vien var šķist sarežģīta un prasīga.  

Iespējams, tieši tas vieno viņas ceļu no medicīnas studentes līdz jaunajai ārstei un kopienas veidotājai. Viņa vēlējās sniegt citiem atbalstu, ko reiz saņēmusi pati.  

Un, iespējams, tā ir viena no vērtīgākajām atziņām, ko Simona guva RSU:  

lai arī medicīnu bieži uztver kā individuālu sasniegumu, patiesībā šajā ceļā tu neesi viens. 

Vide, kurā cilvēki var dalīties pieredzē, uzdot jautājumus un mācīties viens no otra, ir ieguvums visiem. Simonai kopiena nozīmē daudz vairāk nekā tikai piederības sajūtu. Tā ietekmē arī darba kultūru. Komandas, kuru dalībnieki viens otru pazīst, veiksmīgi sadarbojas un ir gatavi viens otru atbalstīt, spēj efektīvāk risināt sarežģītas situācijas, pieņemt pārdomātus lēmumus un nodrošināt pacientiem iespējami labāko aprūpi. Tāpēc profesionālo tīklu veidošana ir nozīmīga ne tikai katra cilvēka personīgajai izaugsmei, bet arī zinošāku ārstu, saliedētākas komandas un arī noturīgākas veselības aprūpes sistēmas veidošanai ilgtermiņā.