Gada studente Laura Sabīne Taurmane par studijām, drosmi un spēju nepazaudēt sevi
Autore: Ilze Āķe-Vīksne, sabiedrisko attiecību projektu vadītāja
Sākot mācīties franču valodu, Laura Sabīne Taurmane atrada sev īpaši tuvu citātu: À cœur vaillant rien d’impossible jeb drosmīgai sirdij nekas nav neiespējams. Šie vārdi precīzi raksturo viņas ceļu pēdējo sešu gadu laikā. Kad Laura pirmo reizi ienāca Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), viņa bija kautrīga meitene no Alūksnes, kura tikai sāka apjaust, cik plašs, intensīvs un prasīgs var būt izvēlētais ceļš. Šodien Laura ir RSU Gada studente 2025 – viņa vienlaikus studē medicīnu un zobārstniecību un abās studiju programmās sasniegusi izcilu vidējo vērtējumu – deviņas balles, vada starptautiska mēroga studentu projektus, aktīvi iesaistās zinātnē, sabiedriskajās iniciatīvās un brīvprātīgajā darbā.
Ko tev nozīmē RSU Gada studenta balvas saņemšana?
Man tā ir augstākās raudzes apliecinājums pēdējo sešu studiju gadu smagajam darbam – turklāt RSU 75. jubilejas gadā. Tomēr vēl vairāk es to uztveru kā atzinību tieši par paveikto pagājušajā gadā. Medicīna ir mans dzīves aicinājums, un ir ārkārtīgi patīkami studiju laikā saņemt tik augstu novērtējumu no universitātes.
Atceros sevi pirms sešiem gadiem, kā pirmo, kura izvēlējās iet medicīnas ceļu mūsu ģimenē. Studijas RSU mani ļoti mainījušas, devušas pārliecību un drosmi. Pirms diviem gadiem saņēmu Latvijas Studentu apvienības balvu Gada students 2023, kur īpaši tika izcelta mana drosme studēt RSU kā dubultstudentei, kā arī darbs studentu interešu pārstāvniecībā un projekts Jauno patologu skola. Šī balva man bija īpaša arī tāpēc, ka to piešķīra paši studenti.
Gada balvas piešķiršana, savukārt, bija patiesi saviļņojošs pārsteigums. Par to uzzināju Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiātu sveikšanas pasākumā. Teterevu stipendiju medicīnā saņemu jau ceturto gadu, tāpēc šie pasākumi man ir ļoti nozīmīgi. Šajā sveikšanā pie manis pienāca Komunikācijas departamenta direktore Katrīna Bērziņa, apskāva un pavēstīja šo ziņu. Atceros, ka pēc pasākuma skrēju uz nodarbību Stomatoloģijas institūtā un sākumā nevienam pat negribēju teikt. Laikam nostrādāja latviešu mentalitāte neizcelties.
Pēc balvas pasniegšanas Akadēmiskajā sanāksmē apsveikumi bira kā no pārpilnības raga, jo sevišķi no manas mīļās RSU 11. Starptautiskās studentu konferences Health and Social Sciences organizatoru komandas. Īpaši sirdī palika tagadējās pediatrijas rezidentes Lilijas Bancevičas vārdi: “Tavs darbs, attieksme un sirds padara šo balvu pelnītu līdz pēdējam punktam.” Atskatos uz to un saprotu: tā tiešām ir.
Tu studē vienlaikus Medicīnas un Zobārstniecības fakultātē ar izcilām sekmēm. Kā izdodas apvienot divas intensīvas studiju programmas?
Pagājušais studiju gads bija izaicinošs. Paralēli studijām divās pilna laika programmās RSU Zinātnes nedēļas laikā bija jāvada vēsturiski vērienīgākā RSU Starptautiskā studentu konference, kuras organizēšana aizņēma lielāko daļu manas ikdienas. Īpaši smags bija periods no janvāra līdz martam.
Tajā laikā biju Medicīnas fakultātes piektajā studiju gadā – gadā ar vislielāko eksāmenu skaitu. Kopumā pavasara semestrī Medicīnas un Zobārstniecības fakultātē nokārtoju 17 eksāmenus. Esmu arī diezgan liela perfekcioniste, un man nav pieņemami darbus paveikt pavirši. Tiesa, studējot paralēli jau trešo gadu, esmu iemācījusies pieņemt, ka visu izdarīt ideāli nav iespējams.
Mums visiem ir 24 stundas diennaktī. Atšķiras tikai prioritātes. Es nepaspēju visu, man neizdodas viss ar pirmo reizi, un dažām prasmēm vajag vairāk laika. Esmu kļuvusi saprotošāka pret sevi –
kļūdās tikai tie, kuri dara.
Man patīk mācīties un izvirzīt ambiciozus mērķus. Kad trešajā studiju gadā medicīnas studijās saņēmu goda rakstu Medicīnas fakultātes izcilnieku sveikšanā, pirmo reizi apzināti pieķēru sevi pie domas, ka
es tiešām varu izdarīt daudz, ja no visas sirds to gribu.
Pieļauju, ka tā arī ir īstā atbilde tam, kā man izdodas uzturēt labu akadēmisko sniegumu.
Pērn vadīji vērienīgāko starptautisko studentu konferenci RSU vēsturē. Kādi bija lielākie izaicinājumi un lepnuma brīži?
Izaicinājumu bija tik daudz, ka grūti izcelt vienu. Viens no pirmajiem – RSU 11. Starptautiskās studentu konferences Health and Social Sciences (International Student Conference Health and Social Sciences; ISC) organizatoru komandas atlase un vadīšana. Manā vadībā strādāja 45 studējošie, katrs ar savu atbildību. Otrs lielais izaicinājums bija motivācijas noturēšana – man konference kļuva par prioritāti, bet pārējiem tā bija viena no daudzajām dzīves daļām līdzās darbam un citiem projektiem.
Kā vadītājai man bija jāredz kopaina un jāsatur viss kopā. Tā kā konference notika RSU Zinātnes nedēļas laikā, man jau no 2024. gada rudens bija regulāra sadarbība ar RSU vadību un dažādiem departamentiem. Tā tik tiešām bija vērtīga profesionālā pieredze, jo katru dienu bija jāsadarbojas ar RSU darbiniekiem no dažādām sfērām un departamentiem. Priecājos, ka joprojām ar pāris RSU kolēģiem un docētājiem ir saglabājušās siltas attiecības, satiekoties apskaujamies un apjautājamies viens par otru. Bez šaubām izaicinājums bija arī tas, ka līdz tam nebiju darbojusies ar tāda līmeņa projektiem kopumā.
Iepriekš biju vadījusi RSU studentu zinātnisko pulciņu un projektu Jauno patologu skola, daudz strādājusi kā brīvprātīgā ārpus universitātes, bet tikt ievēlētai no Studējošo pašpārvaldes kolēģu puses šajā amatā bija milzu uzticība tam, ka man izdosies.
Īpašs lepnums ir par konferences jauninājumu Medical Wrestle, pirmo medicīnas simulāciju čempionātu studentiem Baltijā. Kad šo ideju man pirmo reizi ieskicēja toreiz studējošie, tagadējie ārsti Aleksandrs Oborins un Rihards Seržāns, es pat nodomāju: tas ir kaut kas traks, tas ir dullākais, ko esmu dzirdējusi. Bet laikam jau tā ir: ja satiekas un vienojas kopīgam mērķim vairāki enerģiski un kreatīvi cilvēki, rezultāts nevar sanākt ar mīnusa zīmi.
Īpaši aizkustinošs bija brīdis vasarā. Kopā ar māsu biju apsēdusies Rīgas kafejnīcā. Pie mums pienāca studente no Polijas, kura atpazina mani un vēlreiz pateicās par konferenci no dalībnieka skata punkta. Viņai martā, konferences laikā, bija iepatikusies Rīga, tāpēc vasarā bija nolēmusi atbraukt vēlreiz ar draugiem. To laikam nekad neaizmirsīšu, un, iespējams, tāpēc arī šogad piekritu būt 12. Starptautiskās studentu konferences organizatoru komandā. Esmu ārvalstu žūrijas koordinatore. Man ļoti patīk atlasīt ekspertus no visdažādākajām nozarēm un komunicēt ar viņiem, jo tā ir brīnišķīga iespēja nest mūsu universitātes un Latvijas vārdu lielajā zinātnes pasaulē.
Kas motivē tevi brīžos, kad slodze kļūst īpaši intensīva?
Ar laiku jau pierod pie lielas slodzes intensitātes, bet, protams, ir bijuši brīži, kad, ja man nebūtu bijis vecāku vai draugu atbalsts, iznākums būtu bijis diezgan nemotivējošs. Esmu sabiedriski un sociāli ļoti aktīva, un esmu sapratusi, ka tieši tas man dod papildu enerģiju un motivāciju.
Reizēm vislabākais risinājums rodas, atkāpjoties soli atpakaļ un uz problēmu paskatoties no citas sajūtu prizmas. Pirms diviem gadiem es vērsos pie RSU studējošajiem ar uzsaukumu Viena kafija pirms lekcijas, bet kādam – vesela cerība!, aicinot kopīgi ziedot labdarības maratonam Dod pieci! Togad maratona mērķis bija sniegt iespēju sākt nekavējoties ārstēt cilvēkus, kurus no dzīvības šķir naudas trūkums. Šis temats mani uzrunāja ļoti personīgi, un, pateicoties manai un Studējošo pašpārvaldes iniciatīvai, nepilnu divu nedēļu laikā izdevās saziedot 2000 eiro. Ziedojumu nogādājām Stikla studijā, un vēlāk arī tikām uzaicināti uz interviju. Līdzīgā veidā 2025. gada decembrī iesaistījos labdarības maratonā kopā ar RSU Karjeras atbalsta un labbūtības centru. Es nevaru par šīm lietām nerunāt: man šķiet ārkārtīgi būtiski parādīt, ka arī mums, studējošajiem un topošajiem veselības aprūpes profesionāļiem šādi temati patiesi rūp.
Pagājušajā gadā sāku aktīvi iesaistīties arī Divreizdivi (2x2) kustībā, kas pulcē sabiedriski un pilsoniski aktīvus latviešu jauniešus no visas pasaules. Vasarā piedalījos savā pirmajā seminārā Lielbritānijā, bet pavisam nesen – ziemas seminārā Latvijā. Esmu audzināta ļoti patriotiskās vērtībās un cenšos tās kopt arī šodien, un Divreizdivi nometnes man šķiet unikāls fenomens – iespēja vienlaikus ielūkoties savā latvietībā un sajust pasaules plašumu. Decembrī studijās biju diezgan izdegusi, taču ziemas seminārs man deva pilnīgi jaunu sparu un degsmi, ar kuru atgriezties pie janvāra daudzajiem eksāmeniem.
Ļoti nozīmīga loma manā dzīvē ir arī studenšu korporācijai Imeria. Korporācijas biedres man bieži ir vislabākā motivācija izdarīt iesākto līdz galam. Tur esmu attīstījusi arī savas intereses kultūrā, literatūrā, mūzikā un akadēmiskajās balles dejās.
Kā redzi savu profesionālo ceļu nākotnē?
Pēc Medicīnas un Zobārstniecības fakultātes absolvēšanas vēlos turpināt studijas mutes, sejas un žokļu ķirurģijas rezidentūrā Latvijā, kā arī doktorantūrā. Man ļoti patīk zinātniski pētnieciskais darbs. Esmu sapratusi, ka man piemīt arī vadītprasmes, un ceru tās nākotnē vēl vairāk attīstīt. Akadēmiskā vide un klīniskā prakse – iespējams, lielākais izaicinājums būs atrast līdzsvaru starp abām.
Ko novēli RSU studentiem?
Novēlu no studiju laika paņemt maksimumu, nezaudējot sevi. Atrast veidus, kā atpūsties, atjaunoties un priecāties par izvēlēto ceļu. Tas būs svarīgi ne tikai studijās, bet visā profesionālajā dzīvē.
