RSU Gada maģistrants 2025 ārvalstu students Demejs: "Vēlos turpināt studijas doktorantūrā šajā universitātē"

Reinarts Jozefs Mariss Demejs (Reinaert Jozef Maurice Demey) kā ārvalstu students šovasar ieguva maģistra grādu Rīgas Stradiņa universitates (RSU) studiju programmā Starptautiskās attiecības un diplomātija. Viņš ir RSU Gada maģistranta 2025 balvas ieguvējs. Iepazīstinām ar viņa ceļu studijās un iespaidiem Latvijā.

Kur ieguvāt bakalaura grādu un kāpēc izvēlējāties turpināt studijas Latvijā, RSU? Ar ko studijas šeit atšķīrās no iepriekšējās studiju pieredzes dzimtenē? Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Latviju?

Es ieguvu bakalaura grādu vidējās izglītības pedagoģijā (vēsturē un katoļu ticības mācībā) Arteveldes Lietišķo zinātņu universitātē (Artevelde University of Applied Sciences) Beļģijā, Ģentē.

Gadu nostrādājis par skolotāju vidusskolā Beļģijā, sapratu, ka tas tomēr nav mans īstais ceļš. Lai gan skolotāja darbs reizēm var būt emocionāli izaicinošs, man tajā pietrūka intelektuālo izaicinājumu, turklāt es darbā nevarēju iekļaut savu lielāko aizraušanos – starptautiskās politikas tematiku. Tāpēc es nolēmu turpināt studijas maģistra programmā starptautiskajās attiecībās.

Sākumā nemaz nebiju domājis, ka studēšu Latvijā. Kad beidzās pandēmija un varēja atsākt ceļot, mani sāka interesēt Ziemeļaustrumeiropas un Austrumeiropas valstu komunistiskās pagātnes mantojums un tas, kā šīs valstis pēc neatkarības atgūšanas spēja pārvarēt ar to saistītos izaicinājumus. Varbūt tas izklausās mazliet banāli, bet, pirmo reizi apmeklējot Rīgu, tā mani apbūra, un man uzreiz radās sajūta: "Es varētu šeit dzīvot." Šī sajūta kopā ar manu interesi par reģiona vēsturi un politiku mudināja mani meklēt plašāku informāciju tīmeklī. Jau RSU ekskursijas vidū biju pilnīgi pārliecināts, ka vēlos turpināt studijas šeit.

Studijas Latvijā un Beļģijā daudzējādā ziņā atšķiras. Atceros, ka pirmajā semestrī, pirms sākās lekcijas, biju ļoti satraukts, jo nezināju, ko sagaidīt, tāpēc zināmā mērā gatavojos sliktākajam. Taču sliktākais tā arī nepienāca. Tas lielā mērā saistīts ar būtiskāko atšķirību, ko pamanīju – profesoru un pasniedzēju attiecībām ar studentiem. 

Beļģijā studiju vide lielākoties ir diezgan formāla un attālināta, un studentiem netiek sniegta regulāra atgriezeniskā saite. 

Esmu pat dzirdējis draugu stāstus par profesoriem, kuri kursa pirmajā lekcijā teikuši: “Paskatieties pa kreisi. Paskatieties pa labi. Tikai viens no jums trim sasniegs studiju gada beigas.” RSU mani ļoti patīkami pārsteidza pasniedzēju atsaucība un atbalsts. Bieži vien docētāji ne vien palīdzēja apgūt studiju pamatus, bet arī mudināja interesēties par starptautisko politiku ārpus studijām, piemēram, ar ieteikumiem piedalīties konferencēs un citās profesionālās aktivitātēs.

Mans skatījums uz Latviju gluži dabiski ir ievērojami mainījies, labāk iepazīstot cilvēkus un kultūru. Varbūt tas izklausās mazliet banāli, bet šeit esmu iemācījies novērtēt atvērtību, kas slēpjas aiz daudzu latviešu šķietami stoiskās sejas izteiksmes. Esmu arī daudz vairāk novērtējis Latvijas kultūru, un pavisam nesen pirmo reizi svinēju Līgo svētklus. Mani interesē pat šķietami sīkumi, piemēram, māņticība par svilpošanu telpās vai gandrīz reliģiskā aizrautība, ar kādu daži latvieši glabā noslēpumā savas sēņošanas vietas. Latviešu virtuve mani gan pagaidām vēl nav savaldzinājusi.

Man ir ļoti pozitīvas atmiņas par studijām RSU. Ne tikai iegūto zināšanu un iespēju dēļ, bet arī tāpēc, ka, studējot starptautiskās attiecības un diplomātiju, mums bija privilēģija mācīties kopā gan ar ārvalstu, gan vietējiem studentiem. Tas ļāva iepazīt cilvēku skatījumu no gandrīz visiem pasaules kontinentiem, vienlaikus dziļāk izprotot Latvijas kultūru un šeit dzīvojošo cilvēku redzējumu. Ceru, ka mana pieredze RSU vēl nav beigusies, jo vēlos turpināt studijas doktorantūrā.

Jūsu vidējā atzīme – 9,67 – ir izcili augsta. Kas, jūsuprāt, palīdz sasniegt tik augstus akadēmiskos rezultātus?

Domāju, ka ir divi galvenie faktori, kas man palīdzējuši sasniegt šādu rezultātu. Pirmais ir studiju metode, kas vislabāk atbilst man. Izmēģināju dažādas pieejas un sapratu, ka man visvairāk palīdz nepārtraukta piezīmju veikšana. Tas var šķist pašsaprotami, taču ļoti svarīgi ir tas, kā es šīs piezīmes veidoju.

Es vienmēr izvērtēju, vai informācija ir pietiekami nozīmīga, lai to pierakstītu, un turu atvērtu pārlūkprogrammu, kurā varu meklēt papildu informāciju, lai sasaistītu jauno ar jau zināmo – gan no iepriekš apgūtajiem kursiem, gan no zināšanām, ko esmu ieguvis, būdams politikas entuziasts.

Šo pašu pieeju izmantoju, gatavojoties eksāmeniem. Es sastādu galveno jēdzienu sarakstus un mācos tos gluži kā svešvalodu. Pēc tam savienoju jēdzienus ar līnijām vai izmantoju dažādas krāsas, lai pārbaudītu, cik labi spēju saskatīt un izprast to savstarpējās saiknes.

Rakstot akadēmiskos darbus, vienmēr cenšos izdarīt vairāk nekā minimālo. Parasti mēģinu paveikt pēc iespējas vairāk vienā piegājienā, lai visa informācija joprojām būtu svaigā atmiņā, tāpēc dažkārt nācās dzīvot gluži kā vampīram, lai gan mani kursabiedri no Medicīnas fakultātes, iespējams, šādu pieeju neieteiktu. Man ļoti palīdz arī regulāra konsultēšanās ar pasniedzējiem ikreiz, kad uzskatu to par nepieciešamu, īpaši brīžos, kad sarežģītākās teorijas sāk mani mulsināt.

Otrs faktors: es interesējos par starptautiskajām attiecībām ārpus studijām, un arī tas, iespējams, izklausās pašsaprotami. Taču aptuveni pusi laika man Spotify skan ziņu un politikas raidieraksti, un braucot vienmēr ieslēdzu BBC World (cik man zināms, tā ir vienīgā radiostacija angļu valodā Latvijā). Tāpat cenšos iesaistīties pēc iespējas vairāk ārpusstudiju aktivitātēs, kas saistītas ar starptautiskajām attiecībām. Esmu izmantojis visas iespējas piedalīties konferencēs, piemēram, Small State Summer School Reikjavīkā un MIRAI programmā Japānā.

Reikjavīkā pulcēja studentus un akadēmiķus no visām Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, lai kopīgi analizētu mazo valstu stratēģijas un to īstenošanu katrā no šīm valstīm. Šī programma mani iedvesmoja izvēlēties sava maģistra darba tēmu, un daudzas idejas, kuras vēlāk tika izmantotas darbā, radās tur. MIRAI programmu, savukārt, organizē Japānas Ārlietu ministrija. Tā pulcē studentus, lai iepazīstinātu viņus ar Austrumāzijas, īpaši Japānas kultūru un starptautiskajām attiecībām. Iespēja apmeklēt abas valstis bija patiesi neaizmirstama, un es to no sirds ieteiktu ikvienam maģistra studentam. Taču vēl svarīgāk – šī pieredze palīdzēja man paplašināt savu skatījumu ārpus tradicionālās Eiropas lielvalstu politikas.

Jūsu kursabiedri un docētāji novērtē jūsu aktīvo līdzdalību diskusijās. Kāpēc jums ir svarīgi uzdot jautājumus? Kāda ir bijusi interesantākā diskusija vai atziņa?

Starptautiskajās attiecībās nepastāv tikai viens pareizais skatījums – ir daudz dažādu viedokļu. Uzskatu, ka diskusijas lekcijās un semināros ir pašsaprotamas, turklāt esmu pārliecināts, ka viedokļa izteikšana diskusijās palīdz apgūt jauno – šādi pasniedzēja stāstītais vairāk sasaucas ar to, ko jau zinu. Tādā veidā iepazīstam atšķirīgus viedokļus un skatījumus, un tas bagātina. 

Pat ja kādus uzskatus nepieņemu kā savējos, tie palīdz man labāk izprast, kādi atšķirīgi viedokļi pastāv un uz kā tie balstās.

Par piemēriem… Es spilgti atceros, ka diskusijās, īpaši par Eiropas Savienību un Krieviju ļoti labi atspoguļojās kursabiedru atšķirīgā vēsturiskā pieredze. Lai gan dažiem no šiem viedokļiem es būtiski nepiekrītu, bija ļoti vērtīgi redzēt, kā personīgā pieredze, nesenā vēsture un kultūra veido cilvēku skatījumu uz šiem jautājumiem, īpaši ārpus tradicionālās Rietumeiropas un Ziemeļeiropas perspektīvas.

Starptautiskajās attiecībās un diplomātijā pasaulē daudz kas mainās ļoti strauji. Kuriem aktuālajiem notikumiem vai procesiem pašreiz sekojat ar vislielāko interesi?

Šīs pārmaiņas notiek arvien straujāk. Lai gan pasaulei tas ne vienmēr nāk par labu, no starptautisko attiecību zinātnes skatpunkta, tas ir ļoti interesanti. Mani vienmēr ir saistījusi ASV politika, taču pašreiz mana galvenā interese ir vērsta uz Baltijas reģionu un Arktiku.

Savu maģistra darbu veltīju tam, kā laika gaitā mainījusies Dānijas pieeja lielvaru lomai Arktikas reģionā, īpaši ņemot vērā to, cik dinamisks tas kļuvis pēdējos gados. Aptuveni 20 gadus Arktikas politika bija salīdzinoši mierīga – to raksturoja visu Arktikas valstu savstarpējā sadarbība, un to būtiski neietekmēja ārējie notikumi, taču pēdējā desmitgadē situācija ievērojami mainījās gan tiešā nozīmē klimata pārmaiņu dēļ, gan pārnestā nozīmē, jo arvien lielāku interesi par šo reģionu izrāda lielvaras gan Arktikā, gan ārpus tās. Arī turpmākajās studijās plānoju turpināt pētīt šo reģionu.

Kādas ir jūsu profesionālās ieceres tuvākajā nākotnē?

Es noteikti vēlos studēt doktorantūrā, vislabprātāk RSU. 

Pēc tam, raugoties tālākā nākotnē, vēlētos turpināt nodarboties ar teorētiskajiem pētījumiem starptautisko attiecību jomā.

Varbūt tas kādam var izklausīties jocīgi, bet mani patiesi aizrauj dažādu teoriju savstarpēja apvienošana, to papildināšana ar jauniem elementiem un pat pilnīgi jaunu konceptu izstrāde. Savos pētījumos, visticamāk, pievērsīšos tam, kā identitātes stiprums un sadarbības formas ietekmē valstu uzvedību starptautiskās spriedzes pieauguma apstākļos.