Starptautiskā kārtība nebeidzas. Mainās tie, kuri raksta noteikumus
Daudz tiek runāts par dziļo krīzi starptautiskajā tiesiskajā kārtībā. Parasti sāk ar pazīstamu diagnozi: Krievijas agresija pret Ukrainu, Ķīnas pieaugošā vara, ANO Drošības padomes paralīze un asa lielvaru sāncensība.
Tas rada iespaidu, ka pasaule tuvojas pilnīgam haosam. Taču īstais jautājums nav, vai starptautiskā kārtība izdzīvos. Kārtība būs. Jautājums ir – kāda tā būs, kas rakstīs tās noteikumus un kāda vieta tajā būs tādām valstīm kā Latvija?
Starptautiskās politikas vēsturē kārtība ne vienmēr ir nozīmējusi tiesiskumu. Arī impērijās pastāv kārtība. Arī lielvaru vienošanās par mazāku valstu likteni var radīt stabilu kārtību, un Latvijas vēsture to atgādina īpaši skarbi. Tādēļ pašreizējās starptautiskās kārtības sabrukuma alternatīva nav obligāti haoss. Tā var būt arī labi organizēta pasaule, taču tāda, kuras noteikumi mums nav pieņemami.
Kā izauga Krievija un Ķīna?
Pēc Aukstā kara aptuveni divas desmitgades dzīvojām neparastā vēsturiskajā periodā – starptautiskā sistēma bija izteikti vienpolāra. ASV kā varas centram nebija līdzvērtīga globāla konkurenta, un Rietumu demokrātiju politiskā, ekonomiskā un institucionālā dominance ļāva starptautiskajai tiesiskajai kārtībai pretendēt uz universālu raksturu. Tas ļāva politiskajai domai pat izklīst līdz “vēstures beigu” idejai, ka liberālā demokrātija ir kļuvusi par cilvēces politiskās attīstības galamērķi. Kļuva viegli sajaukt universālus principus ar spēju uzturēt starptautisko sistēmu, kas šajos principos balstās.
Šodien redzam neērtu paradoksu: Ķīna un Krievija, kas izaicina pastāvošo kārtību, izauga nevis ārpus starptautiskās sistēmas, par kuras nākotni šobrīd bažījamies, bet gan tās iekšienē un pat zināmā mērā pateicoties tai. Rietumu demokrātiju stratēģija pēc Aukstā kara balstījās pārāk optimistiskā pieņēmumā: jo vairāk valstu tiks iesaistītas pasaules ekonomikā un starptautiskajās institūcijās, jo vairāk tās būs ieinteresētas pastāvošās kārtības saglabāšanā. Taču ekonomiskā un institucionālā integrācija tika sajaukta ar politisko vērtību un interešu tuvināšanos. Atvērtā pasaules ekonomika palīdzēja Ķīnai īstenot iespaidīgu ekonomisko transformāciju, savukārt iesaiste enerģijas un finanšu tirgos deva Krievijai resursus un laiku savas varas atjaunošanai. Tādējādi starptautiskā kārtība palīdzēja nostiprināties spēkiem, kuri tagad vēlas mainīt gan varas sadalījumu pasaulē, gan pašus starptautiskās sistēmas principus.
Taču skaidrības labad jāsaka: minētais nenozīmē, ka mēģinājums savulaik integrēt Krieviju un Ķīnu starptautiskajā kārtībā bija kļūda. Universāla kārtība nespēj būt patiesi universāla, izslēdzot lielākos pasaules spēlētājus. Pats mērķis iekļaut Krieviju un Ķīnu starptautiskajā sistēmā bija pareizs. Kļūdaina drīzāk bija metode un pieņēmums, ka iesaistīšanās starptautiskajās institūcijās un ekonomikā automātiski nozīmēs arī šo valstu gatavību pieņemt kopīgos noteikumus un vērtības.
Trīs iespējamie nākotnes scenāriji
Kas notiks tālāk? Patlaban var iezīmēt trīs galvenos starptautiskās kārtības attīstības scenārijus. Divas galējības – pastāvošās kārtības pilnīga uzvara un pasaules ieslīgšana absolūtā haosā – šķiet maz ticamas. Pirmajā scenārijā noteikumos balstītā starptautiskā kārtība izdzīvo, taču būtiski mainās. Latvijai tas būtu vislabvēlīgākais scenārijs, jo starptautiskās tiesības mums nav abstrakta liberāla greznība. Mazām demokrātiskām valstīm starptautiskās institūcijas un tiesiskā kārtība ir veids, kā palielināt savu ietekmi labos laikos un rast aizsardzību sliktos. Taču tā nebūtu atgriešanās 1990. gadu pasaulē. Nākotnes starptautiskā kārtība būs konkurējošāka, pragmatiskāka un vairāk balstīta konkrētu interešu darījumos. Eiropai arī būs jāuzņemas daudz lielāka atbildība par savu drošību un aizsardzību.
Otrajā scenārijā pasaule sadalās divos konkurējošos blokos. Viena centrā būtu ASV un tās sabiedrotie, otra – Ķīna. Starp tiem atrastos valstis, kuras censtos saglabāt stratēģisku neatkarību, izmantot abu pušu konkurenci un panākt sev izdevīgākus noteikumus. Taču tas nebūtu vienkārši Aukstais karš 2.0. Pirmkārt, šie bloki nebūtu tik ideoloģiski pretstāvoši kā savulaik ASV un Padomju Savienība, jo Ķīnas piedāvātais modelis pagaidām neliecina par vēlmi visai pasaulei uzspiest vienotu ideoloģiju. Drīzāk tas balstās lielvaru interesēs, savstarpēji izdevīgos darījumos un pārdefinētās starptautiskajās normās un pārvaldības principos. Otrkārt, jaunais priekškars ietu ne tikai caur ģeogrāfiju, bet arī tehnoloģiju, mākslīgā intelekta, datu, enerģētikas, finanšu sistēmu un piegāžu ķēžu pasauli. Valstu piederību vienam vai otram blokam noteiktu ne tikai militārās alianses, bet arī tas, kādas tehnoloģijas tās izmanto, no kā ir ekonomiski atkarīgas un kādās sistēmās darbojas.
Trešais scenārijs Latvijai būtu visnelabvēlīgākais. Tajā demokrātiskās valstis nespētu saglabāt savu globālo ietekmi, mums pazīstamā starptautiskā tiesiskā kārtība zaudētu savu nozīmi, bet pasaules attīstības virzienu arvien vairāk noteiktu Ķīna – galvenā pašreizējā transatlantiskās drošības izaicinātāja. Taču arī tad neiestātos haoss. Ķīnai ir vajadzīga paredzama starptautiskā vide, stabila tirdzniecība un noteikti valstu uzvedības principi. Arī tā būtu starptautiska kārtība, tikai ne tāda, kas atbilstu Latvijas interesēm un vērtībām. Tajā spēkam būtu lielāka nozīme nekā tiesībām, mazās valstis biežāk riskētu kļūt nevis par patstāvīgām starptautiskās politikas dalībniecēm, bet gan par lielvaru lēmumu objektiem. Savukārt cilvēktiesības zaudētu savu līdzšinējo nozīmi.
Tāpēc svarīgākais jautājums nav, vai pašreizējā starptautiskā kārtība saglabāsies. Drīzāk jājautā, cik daudz tiesiskuma spēsim pārnest nākamajā. Latvijas interesēs ir pasaule, kurā spēkam ir robežas, valsts lielums nedod īpašas tiesības un suverenitāte nav privilēģija, ko lielvaras piešķir mazākām valstīm.
Kur šajā ainā ir Krievija? Globālā mērogā Krievija ir nozīmīgs starptautiskās sistēmas destabilizētājs un agresors, taču ne alternatīvas pasaules kārtības arhitekts. Tā spēj sākt karu un graut starptautiskās institūcijas. Taču spēja graut nav tas pats, kas spēja radīt. Lai veidotu globālu kārtību, nepietiek tikai ar militāru spēku. Vajadzīga arī ekonomiskā ietekme, tehnoloģijas, institūcijas, sabiedrotie un attīstības modelis, kuram citas valstis vēlas pievienoties. Tādēļ ilgtermiņā galvenais jautājums par pasaules kārtības nākotni būs ASV un Ķīnas varas attiecības, nevis Krievijas uzvedība.
Zināšanas un sadarbība kā stratēģisks resurss
Mazai valstij šādā pasaulē nepietiek ar reaģēšanu uz notikumiem. Tai jāspēj tos laikus saprast un ietekmēt. Tādēļ zināšanas kļūst par stratēģisku resursu, un īpaši svarīga ir valsts institūciju, uzņēmēju un akadēmiskās vides sadarbība. Nevienam no šiem spēlētājiem gan nav pilnīga priekšstata par strauji mainīgo pasauli. Universitāte bez cieša kontakta ar valsts institūcijām un uzņēmējiem riskē skaidrot vakardienas pasauli. Valsts sektors bez akadēmiskas analīzes var efektīvi risināt ikdienas uzdevumus, bet nepamanīt dziļākas ilgtermiņa pārmaiņas. Savukārt uzņēmumi bez ģeopolitiskas izpratnes var pārāk vēlu atklāt, ka vakardienas ekonomiskā efektivitāte kļuvusi par stratēģisku ievainojamību.
Tāpēc akadēmiskās vides, valsts sektora un biznesa sadarbība nav tikai jautājums par labāku informācijas apmaiņu. Tā ir daļa no Latvijas spējas orientēties jaunajā starptautiskajā vidē un ietekmēt tās veidošanos. Latvijas drošības un ietekmes pamats arī turpmāk būs spēcīgas alianses, rīcībspējīga Eiropas Savienība, efektīvas starptautiskās institūcijas un konsekventa starptautisko tiesību aizstāvēšana. Taču ar to vien nepietiks. Mums būs vajadzīgas arī zināšanas un spēja tās izmantot. Universitātes, kas spēj laikus pamanīt pārmaiņas un radīt inovācijas. Valsts institūcijas, kas spēj šīs zināšanas pārvērst stratēģiskos lēmumos. Un uzņēmumi, kas pārmaiņas bieži izjūt pirmie – enerģijas cenās, piegādes ķēdēs, investīciju plūsmās un jaunos tirgos – un spēj pārvērst Latvijas atvērtību, tehnoloģijas un inovācijas lielākā noturībā un konkurētspējā.
Šāda sadarbība ļauj Latvijai ne tikai pielāgoties globālajām pārmaiņām, bet arī aktīvāk piedalīties to virzīšanā, piedāvājot risinājumus, tehnoloģijas un ekspertīzi, kas ir nozīmīga mums un mūsu starptautiskajiem partneriem.
Starptautiskajā politikā nepietiek ar to, ka tev ir taisnība – ir jāpanāk, lai tevi sadzird un ņem vērā. Pasaulē, kurā arvien grūtāk paredzēt nākamo krīzi un arvien dārgāk maksā kļūdaini pieņēmumi, ar tehnoloģijām un ekonomisko izpratni vien nepietiek. Tikpat svarīga ir spēja saprast, kā domā valstis, kā rīkojas sabiedrības un kāpēc politiskie līderi pieņem vienus, nevis citus lēmumus. Tieši šeit īpaša nozīme ir sociālo zinātņu pētniecībai un ekspertīzei. Tā palīdz atšķirt īslaicīgus satricinājumus no ilgtermiņa pārmaiņām, saskatīt ģeopolitiskos riskus un iespējas, modelēt politisko lēmumu iespējamos virzienus un sekas, kā arī saprast, kas padara sabiedrību noturīgu pret ārējiem satricinājumiem un manipulācijām.
Šāda veida zināšanas ir arī efektīvas stratēģiskās komunikācijas pamats. Tas vienlīdz attiecas uz valsts institūcijām, kas aizstāv Latvijas intereses, uzņēmumiem, kas konkurē starptautiskajos tirgos, un universitātēm, kas veido zināšanu un ideju starptautisko apriti. Jo nākotnes pasaulē Latvijas vietu noteiks ne tikai tas, kāda būs starptautiskā kārtība un cik daudz tiesiskuma būsim saglabājuši, bet arī tas, cik labi mēs spēsim saprast pārmaiņas, aizstāvēt savas intereses un izmantot iespējas tās ietekmēt.
