"Ačkupa" vadītāja Elita Treilone: "Man visa dzīve ir deja!"

Elitai Treilonei, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Tautas deju ansambļa Ačkups vadītājai, šis gads ir vairākiem nozīmīgiem būtiskiem bagāts – nosvinēta gan nozīmīga personīgā jubileja, gan rit 35. gads, kopš viņa strādā RSU. Kopā ar kolektīvu Elita dejo arī Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos, kur Ačkups dejo labāko dejotāju pulkā. "Esam kā viena liela ģimene – kopā priecājamies un bēdājamies," uzsver Elita un atzīst, ka šogad līdz pat vasaras vidum viņai nav nevienas brīvas nedēļas nogales.

Kā kļuvāt par Ačkupa vadītāju?

Kad vēl mācījos Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija) dejas nodaļā, mani sameklēja toreizējais Ačkupa vadītājs Juris Bērziņš un uzaicināja nākt strādāt par repetitori. Ačkups ir mana pirmā un vienīgā darbavieta – no 1984. gada strādāju par asistenti un pēc Jura Bērziņa aiziešanas mūžībā 1995. gadā kļuvu par ansambļa māksliniecisko vadītāju. Ačkupā vēl strādā arī ilggadēja koncertmeistare Sarmīte Plaude un repetitore Sanita Misika – tā ir komanda, ar kuru veidojam mūsu kolektīva panākumus.

Rit jau 35. gads, kopš esmu kopā ar Ačkupu, bet pats kolektīvs savu lielo 65 gadu jubileju svinēja 2016. gadā.

Ačkupu parasti redzam svētkos uz aulas un citām skatuvēm. Kāda ir kolektīva ikdiena?

Ikdiena Ačkupam ir diezgan sūra – mēģinām divreiz nedēļā mūsu mājasvietā RSU dienesta viesnīcā Mārupes ielā, kur mums ir mēģinājumu zāle un tērpu noliktava. Citi kolektīvi mūs apskauž, jo šeit ir ļoti laba infrastruktūra – tas ļauj pilnvērtīgi darboties.

Mēģinājumus sākam pulksten 19.00, oficiāli beidzam 22.00, bet parasti tie norit ilgāk. Bieži vien tikai tad, kad dejotāji saka: "Mums aizies pēdējais transports!", saprotam, ka ir laiks beigt.

Kas ir Ačkupa dejotāji?

Šobrīd Ačkupā apmēram 70 % dejotāju ir RSU studenti, pārējie ir jaunieši no citām augstskolām. Uz kolektīvu parasti atnāk 18 – 19 gadu vecumā un aktīvi dejo apmēram 10 gadus. Ačkups ir kā viena liela ģimene – kopā priecājamies un bēdājamies, svinam kāzas un gaidām bērnus. Jaunieši gandrīz visu savu brīvo laiku pavada Ačkupa mēģinājumos un koncertos, te rodas draudzība, mīlestība un ģimenes. Tas viss notiek manā acu priekšā – es redzu, kā jaunieši pamazām veidojas par personībām. Kolektīva dzīve ir smalks mehānisms – katrs jaunietis ir īpašs, un ir liels izaicinājums apvienot šīs personības, lai veidotu vienu ansambli. Dejojot vienu deju, viņiem ir jājūt un jāsaprot citam cits, lai vienā elpā izpaustu dejas būtību. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo iemācīt labāk vai sliktām kustēties nav grūti.

Esmu piedzīvojusi apmēram trīs Ačkupa sastāva nomaiņas. Tā kā dejotāji pārsvarā ir medicīnas studenti, tad pēc studiju beigšanas reti kurš vairs turpina dejot, jo darbs medicīnā ir grūts un prasa daudz laika.

Kā dejotāji ir mainījušies laika gaitā?

Pasaule vispār ir ļoti mainījusies. Agrāk studentiem bija mācības un dejošana, bet tagad papildus tam ir arī darbs un citas aktivitātes. Medicīnas studenti ir ļoti noslogoti mācībās, un it īpaši maz laika ir tiem, kuri papildus arī strādā. Esmu piedzīvojusi mēģinājumus, kad dejotājs, būdams ļoti apzinīgs, pēc 24 stundu dežūras ir atnācis dejot un turpat uz krēsla aizmidzis. Mani kolēģi bieži vaicā: "Stradiņos taču mācās paši labākie, paši gudrākie un erudītākie jaunieši – kā tu ar viņiem tiec galā?" Bet tad, kad studenti atnāk uz mēģinājumu, viņi vairs nav ne ārsti, ne juristi – viņi ir dejotāji, un visiem kopīgi ir jāvienojas dejā.

Kā Ačkups jūtas RSU? Vai jums patīk šeit strādāt?

Esmu mūsu augstskolas patriote. Priecājos, ka mums ir atbalsts – gan tērpu iegādei, gan braucienu organizēšanā, jo mums ir ļoti aktīva koncertdarbība Latvijā un ārzemēs. Apmēram reizi gadā braucam uz kādu lielu starptautisku festivālu, kur mums bieži ir labi panākumi un atzinība. Tālākie braucieni ir bijuši uz Kanādu un Dienvidkoreju, bet Eiropa ir apceļota krustu šķērsu.

Kā gatavojāties Dziesmu un deju svētkiem?

Lielajiem simtgades Dziesmu un deju svētkiem esam gatavojušies īpaši. Lepojamies, ka esam izcilāko pulkā – labāko deju kolektīvu konkursā ieguvām godpilno ceturto vietu. Dejotājiem tas bija konkurss, bet skatītājiem – skaists koncerts, kur piedalījās 18 labākie Latvijas deju kolektīvi.

Piedalāmies ne tikai mūsu Dziesmu un deju svētkos, uzstājāmies arī Baltijas valstu studentu Dziesmu un deju svētkos Gaudeamus, kas notika Tartu (Igaunijā) no 22. līdz 24. jūnijam.

Kas ir bijuši Ačkupa interesantākie projekti?

Katri svētki ar kaut ko ir interesanti un nozīmīgi. Tāds īpašs notikums dejotājiem bija uzvedums Lec, saulīte! ar Raimonda Tiguļa mūziku un neparastu scenogrāfiju Mežaparka estrādē – tas bija neaizmirstami.

Šoruden novembra sākumā gatavosim īpašu projektu Latvijas simtgadei. Kopā ar RSU kori Rīga, instrumentālo grupu un solistiem RSU aulā notiks koncerts, kurā dzirdēsim skaistāko Latvijas filmu mūziku, ko Ačkupa dejotāji izdejos.

Kāpēc izlēmāt savu dzīvi saistīt ar deju?

Man visa dzīve ir deja. Nāku no ģimenes, kas saistīta ar mūziku, – mamma un vecaistēvs bija mūzikas skolotāji. Bērnībā gāju mūzikas skolā, nodarbojos ar mākslas vingrošanu, dziedāju un spēlēju, biju ļoti aktīvs bērns. Tad es sapratu, ka visvairāk man tomēr patīk kustība. Mācījos Zvejniekciema pamatskolā un pēc 8. klases atnācu uz Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, pēc tam iestājos Latvijas Valsts konservatorijā. Studiju laikā dejoju tautas deju ansamblī Līgo, kur man bija brīnišķīgi pedagogi – Māra Bajāre un Bazils Bajārs. Viņu spēja caur deju izpaust dvēseli, mūziku, prātu un jūtas iedvesmoja mani. Tad es sapratu, ka arī tā vēlos, un ļoti ceru, ka man izdodas tālāk nest to radošo dzirksti, ko Māra un Bazils man ir iedevuši.

Jums gandrīz visi vakari aizņemti mēģinājumos un brīvdienas – koncertos. Vai jums ir dzīve arī ārpus Ačkupa?

Es esmu laimīgs cilvēks, jo darbs ir arī mans hobijs. Vēl es vadu jauniešu tautas deju ansambli Austris Rīgas Celtniecības koledžā. Labprāt vadītu arī kādu vidējās paaudzes deju kolektīvu, bet man vairs nav brīvu vakaru. Bet es vēl neesmu atmetusi domu, ka varētu izveidot kolektīvu no Ačkupa izaugušajiem dejotājiem.

Ļoti nozīmīga man ir dzimtā vieta Saulkrasti, nevaru sevi iedomāties bez jūras un saules. Man ir brīnišķīga ģimene – dēls, meita un mazmeitiņa, ar viņiem pavadu daudz laika. Mēģinu izbrīvēt laiku arī sēņošanai, tur rodu atpūtu un prieku.