Cilvēkiem Latvijā deguna polipi visbiežāk rodas baktēriju ietekmē
Rūdolfs Jānis Vīksne ir ārsts otolaringologs, kuru vienmēr aizrāvusi ne tikai praktiskā medicīna, bet arī zinātniska izpēte. Rezidentūras laikā viņš ap sevi redzēja daudzus jaunos ārstus, kuri aizrāvās ar pētniecību, un pamazām arī viņam radās vēlme ieskatīties dziļāk – ne tikai ārstēt pacientus, bet arī saprast slimību cēloņus un mehānismus. Drīz vien viņš nonāca pie idejas pētīt deguna polipus, un šī izvēle izrādījās izaicinoša un ļoti nozīmīga.
Rūdolfs Jānis Vīksne pēc promocijas darba aizstāvēšanas
Ar docentes Guntas Segliņas un profesores Māras Pilmanes atbalstu Rūdolfs pakāpeniski izveidoja pētījuma dizainu, sāka vākt audu paraugus Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un apguva laboratorijas metodes. Piecu gadu darbs noslēdzās ar veiksmīgi aizstāvētu promocijas darbu par deguna polipu morfopatoģenēzes endotipiem – pirmo šāda veida pētījumu Latvijā un Baltijā, kas sniedz gan zinātnisku, gan praktisku pienesumu, palīdzot labāk saprast slimības būtību un nākotnē var pavērt ceļu precīzākai un efektīvākai ārstēšanai.
Ilgstošs deguna iekaisums un tā izpausmes
Hronisks rinosinusīts ir ilgstošs deguna un deguna blakusdobumu iekaisums. Cilvēkiem, kuri ar to slimo, bieži ir aizlikts deguns, izdalījumi, spiediens sejas rajonā un pasliktināta oža. Tas būtiski ietekmē ikdienas pašsajūtu un dzīves kvalitāti.
Rinosinusīts var tikt iedalīts divās formās: ar deguna polipiem un bez tiem. Polipi ir mīksti labdabīgi audu veidojumi, kas veidojas deguna dobumā un blakusdobumos un apgrūtina elpošanu. Lai gan teoriju par to izcelsmi ir daudz, līdz šim nav viennozīmīgas atbildes, kāpēc šie veidojumi rodas.
Tāpat pēdējo gadu laikā zinātnieki arvien vairāk pievērš uzmanību tam, kas tieši notiek audos iekaisuma laikā, nevis tikai tam, kā slimība izskatās no ārpuses. Šīs iekšējās iekaisuma īpatnības sauc par endotipiem. Tieši tāpēc šī tēma ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām mūsdienu deguna un LOR slimību izpētē.
Deguna polipu endotipi dažādās pasaules vietās var būt ļoti atšķirīgi. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, piemēram, Rietumeiropā un Āzijā, polipi rodas atšķirīgu iekaisuma procesu dēļ. Tāpēc bija svarīgi saprast, kādi iekaisuma veidi sastopami Latvijā.
Identificē piecus deguna polipu endotipus
Promocijas darbā tika salīdzināti pacientu deguna polipu audi ar veselas deguna gļotādas paraugiem. Pētījumā piedalījās 48 pacienti ar polipiem: 29 no tiem polipi bija pirmreizēji, bet 19 bija atkārtoti (iepriekš konstatēti deguna polipi un veiktas operācijas). Kā kontroles materiāls izmantoti 17 paraugi no indivīdiem ar veselu deguna gļotādu.
Audu paraugi tika apstrādāti RSU Morfoloģijas laboratorijā, izmantojot metodes, kas ļauj noteikt dažādu iekaisuma vielu – citokīnu, antimikrobiālo peptīdu un šūnu proliferācijas aktivitātes izplatību. Rezultāti vispirms tika vērtēti mikroskopā, bet vēlāk apkopoti un analizēti ar statistiskām metodēm. Šī analīze ļāva ne tikai salīdzināt veselus audus ar polipiem, bet arī noskaidrot, kādi iekaisuma mehānismi jeb endotipi ir raksturīgi Latvijas pacientiem.
Normālas deguna gļotādas mikroattēls
Pētījums parādīja, ka deguna polipu audos notiek būtiskas izmaiņas. Viens no svarīgākajiem secinājumiem ir tas, ka polipos ir bojāta epitēlija aizsargbarjera. Veselā deguna gļotādā lielākā daļa aizsargfaktoru atrodas epitēlijā, audu virsējā kārtā. Polipos šie faktori gandrīz izzūd no epitēlija un pārvietojas dziļākajos audos, kas liecina par aizsargbarjeras vājumu un nekontrolētu iekaisuma attīstību.
Tāpat atklāts, ka īpaši nozīmīga loma ir iekaisuma citokīnam IL-6, kas bija paaugstināta gan pirmreizējos, gan atkārtotos polipos. Atkārtotu polipu grupā papildus izcēlās arī IL-1α un biežāka astmas sastopamība, kas norāda uz smagāku slimības gaitu.
Analizējot plašo iegūto datu kopu, pētījumā tika identificēti pieci atšķirīgi deguna polipu iekaisuma endotipi. Visbiežākais no tiem Latvijā ir endotips, kurš saistīts ar neitrofilu iekaisumu un augstu antimikrobiālo peptīdu, piemēram, LL37 un HBD-3, klātbūtni. Tas norāda, ka daļai pacientu iekaisuma uzturēšanā var būt nozīmīga baktēriju loma.
Ceļš uz individuāli pielāgotu deguna polipu ārstēšanu
Pašlaik deguna polipu ārstēšana visā pasaulē ir ierobežota. Parasti tiek izmantota kortikosteroīdu terapija ar deguna aerosoliem vai īslaicīgiem tablešu kursiem vai ilgstoši antibiotiku kursi. Tikai tad, ja šie līdzekļi vairs nepalīdz, tiek apsvērta operācija. Arī R. J. Vīksne uzsver, ka operācija ir pēdējais variants, jo tai ir savi riski – pēc daudzām operācijām var veidoties saaugumi, deguna gļotādas funkcija var pasliktināties un atveseļošanās var būt sarežģītāka.
Smagākos gadījumos tiek izmantotas arī bioloģiskās zāles, kas nomāc konkrētus iekaisuma procesus. Tomēr neviena metode nav universāla – polipi nereti atjaunojas, jo katram pacientam iekaisuma mehānisms var būt citāds.
Šeit pētījuma rezultāti iegūst praktisku nozīmi. Zinot, kāds endotips ir noteiktam pacientam, ārstēšanu būs iespējams pielāgot daudz precīzāk. Ja iekaisumu galvenokārt uztur baktērijas, piemērotāki varētu būt ilgstošāki antibiotiku kursi. Savukārt pacientiem, kuriem dominē otrā tipa iekaisuma reakcija, lielāku efektu sniegtu bioloģiskās zāles. Tā ir būtiska iespēja virzīties uz personalizētu medicīnu – pieeju, kur ārstēšana tiek pielāgota pacienta iekaisuma veidam, nevis tiek piemērota vienāda terapija visiem.
