Infektoloģe un profesore Ludmila Vīksna: vislabāk jūtos tad, kad ir daudz darba

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Infektoloģijas katedras vadītāja un profesore Ludmila Vīksna mūsu augstskolā strādā kopš 1971. gada, veicot pētniecisko, pedagoģisko un administratīvo darbu. Profesore ir atklāta un tieša, neaizmirstot uzslavēt gan kolēģi, gan studentu, ja darbs ir labi paveikts, kā arī pasakot kādu stingrāku vārdu, kad tas ir vajadzīgs. Pats svarīgākais viņai darbā un attiecībās ir godīgums.

Rīdziniece, kura vidusskolā beigusi matemātikas klasi, taču savu dzīvi nav gribējusi ar to saistīt, savulaik apņēmīgi iestājas Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU), pierādot, ka radinieki, kuri apgalvo, ka šajā institūtā meitenes iekšā netiek, kļūdās. Tādai uzņēmībai un drosmei pamatā, kā smejoties saka pati profesore, esot bijusi "jaunības neizpratne par lietu norisi un kārtību. Vispār mani interesēja filoloģija, taču mana ģimene teica, ka tas nav nopietni."

Lai tiktu pie doktora grāda, 20. gadsimta 70. gados Ludmilai bija jāaizstāv divas disertācijas – pirmā pierādīja, ka jaunais cilvēks prot pētīt un ir atklājis vismaz vienu jaunu faktu, bet otra disertācija bija jāizstrādā patstāvīgi no paša sākuma līdz beigām bez darba vadītāja. Abas disertācijas bija saistītas ar hepatoloģiju jeb aknu slimībām.

"Infektoloģiju izvēlējos tāpēc, ka tur man viss likās skaidrs, – laboratorijā atrod slimības ierosinātāju, tad ir zāles un es ārstēju, un neviens nenomirst. Ļoti laba specialitāte!" atceras profesore, kura nu jau ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste infektoloģijā.

Pašlaik viņa ir viena no tiem, kuri palīdz ierobežot Covid-19 izplatību un informē gan RSU saimi, gan visus Latvijas iedzīvotājus par to, kā jaunais koronavīruss "uzvedas" un kā no tā izvairīties.

"Tas, ka mēs gandrīz visi agrāk vai vēlāk ar Covid-19 inficēsimies, ir skaidrs, taču – jo tas pakāpeniskāk notiks, jo labāk," atgādina Ludmila Vīksna.

Kas jums šajā sarežģītajā un tumšajā laikā dod spēku un enerģiju?

Man šķiet, ka infektologi atplaukst tad, kad viņiem ir daudz darba, jo infektoloģija ir nozare, kas visu laiku liek būt uzmanīgiem, būt kaujas vai, kā saka, darba gatavībā. Tas mums ir parastais stāvoklis. Pirms šīs Covid-19 pandēmijas visā pasaulē infektoloģijā bija iestājies zināms miers, jo šķita, ka nekādu infekcijas slimību uzliesmojumu nebūs, jo pasauli regulē citas lietas. Taču pasauli, kā tagad redzam, regulē daba un tikai daba! Viens vīruss ir izmainījis visu mūsu dzīvi un pasaules kārtību. Nekas cits tā nevar ietekmēt visu pasauli, pat atombumbas sprādziens parasti ir vairāk lokāls. Kas tāds aptuveni simts gadu nebija pieredzēts.

Kas ir tas, ko daba visai pasaulei liek mācīties?

Katra jauna epidēmija, katrs jauns atklātais slimības ierosinātājs, katras jaunas zāles vai jauna vakcīna ir kas tāds, kas rada attīstību. Pašlaik jau neviens nav ārpus kovida!

Visa pasaule bija tādā kā lielā, bezjēdzīgā skrējienā, kad paši nezina, kur skrien. Piemēram, daudzi ceļoja kopā ar tikko dzimušu zīdaini, aizmirstot par drošību, nemitīgi braucām komandējumos, darbā valdīja pārspīlēta, kā izrādījās, birokrātija. Vērtības tagad ir mainījušās – tiek pārvarēta lielā papīru un bezgalīgā sapulču birokrātija, viss notiek jēgpilnāk, nebrauc un neskrien apkārt bez pamatota, nopietna iemesla.

Komunikācija, protams, ir vajadzīga gan zinātnē, gan studentu izglītošanā, taču pašlaik esam nolikti pārdomu un pārvērtēšanas pauzē, un rezultātā dzīvosim jaunā "normalitātē".

2019. gada 2. novembrī RSU aulā notika konference "Medicīniski akadēmiska pieeja skaistumam un možumam gadu garumā", kuras organizatore bija prof. Ludmila Vīksna

Jūs pašlaik vadāt vienu no valsts pētījumu programmām Covid-19 seku mazināšanas izpētē Covid-19 infekcijas klīniskās, bioķīmiskās, imūnģenētiskās paradigmas un to korelācija ar sociāli demogrāfiskiem, etioloģiskiem, patoģenētiskiem, diagnostiskiem, terapeitiski un prognostiski nozīmīgiem vadlīnijās iekļaujamajiem faktoriem. Kādi ir pētījuma secinājumi?

Es darbojos vienā no šīs valsts pētījumu programmas medicīnas sadaļas projektiem, kas saistīts ar pacientiem. Lai gan pētījumam tika dots tikai pusgads, kas ir ārkārtīgi maz, un decembrī tas beidzas, esam daudz paveikuši.

Noskaidroti iespējamie riska faktori, proti, tas, kas nosaka smagas gaitas norisi slimībai. Apsekojot pacientus, kuri Covid-19 pārslimoja pavasarī, izrādījās, ka gandrīz visiem pēc slimošanas ir palikušas lielākas vai mazākas sekas.

Vieniem ir skarta nervu sistēma, piemēram, pēc slimošanas sāp vai reibst galva, citiem ir endokrīnās sistēmas vai aknu bojājumi. To, cik pārejošas vai nepārejošas ir šīs vīrusa radītās sekas, mēs varēsim spriest tikai pēc kāda laika. Noskaidrots, ka bērniem nav tik bieži sastopamas antivielas, kā cerējām. Nozīmīgi fakti konstatēti par vīrusa atrašanās laiku cilvēka organismā, konkrēti, zarnu traktā.

2021. gada pavasarī notiks RSU Zinātnes nedēļa. Vai un kā piedalīsieties RSU starptautiskajā zinātniskajā konferencē?

Es ļoti augstu vērtēju iepriekšējo RSU zinātnisko konferenci, kas notika vairākas dienas un kurā piedalījās ļoti daudz dalībnieku, un lieku uz to lielas cerības. 2021. gada konferencē ir izveidota liela infektoloģijas sadaļa, kuras vadītāja ir prof. Modra Murovska un kurā piedalās visi infektoloģijas nozares kolēģi.

Tā ir lieliska iespēja par saviem pētījuma rezultātiem informēt plašāku auditoriju. Tas, ko būsim izpētījuši par Covid-19, nepaliks tepat Latvijā, bet kļūs zināms daudziem pētniekiem Eiropā un pasaulē. Viņi pēc tam varēs organizēt savus tālākos pētījumus, balstoties uz to, ko mēs jau esam izpētījuši. Bieži vien tieši šādās konferencēs rodas idejas jauniem pētījumiem.

Ļoti ceru, ka RSU izveidos savu zinātnisko rakstu žurnālu, par ko pašlaik tiek spriests. Varbūt RSU zinātniskā konference ieliks pamatus šim žurnālam. Pašlaik tiek lemts par žurnāla nosaukumu. Iespējams, tas varētu būt visu trīs Baltijas valstu žurnāls.

Jāpiebilst, ka joprojām ļoti augstu vērtēju iepriekšējās RSU studentu starptautiskās konferences, un esmu pārliecināta, ka arī RSU studentu starptautiskā konference Health and Social Sciences, kas norisināsies Zinātnes nedēļā 2021, būs tikpat atraktīva un kā parasti apbrīnojami labi noorganizēta. Esmu piedalījusies šīs konferences žūrijas komisijā, tāpēc droši varu apgalvot, ka mums aug ļoti labi zinātnieki organizatori un varam ar viņiem lepoties!

Prof. Ludmila Vīksna 2016. gada 17. martā kopā ar prof. Daci Gardovsku vada vienu no RSU zinātniskās konferences sekcijām

Kas būtu jāņem vērā studentiem – topošajiem pētniekiem?

Tiem studentiem, kuri grib pievērsties pētniecībai, jābūt zinātkāriem un jāzina, ko viņi grib pētīt. Kā saka, jābūt ar iekšējo dzinuli!

Tāpat kā pavasarī, arī pašlaik studijas RSU notiek attālināti, un tas studentiem un docētājiem ir licis daudz ko mācīties. Kā Infektoloģijas katedrai veicas ar attālināto studiju nodrošināšanu?

Infektoloģijas katedra ir tehniski orientēta un izglītota, un mums ir ļoti atsaucīgs un kvalificēts atbalsta personāls, kas pārzina jaunās tehnoloģijas. Bez tā, protams, pāreja uz attālināto studiju procesu būtu sarežģīta.

Infektologi vispār ir ļoti disciplinēti ļaudis, to pieprasa viņu specializācija, līdz ar to mēs uz attālinātajām studijām varējām pāriet ļoti operatīvi, jo mums jau pirms pandēmijas bija ierakstītas daudzas video lekcijas un ik pa brīdim katedrā revidējām un uzlabojām mācību materiālu, ko dodam studentiem.

Tā kā pēdējos gados pieeja pacientiem kļūst arvien ierobežotāka, jo reti kurš pacients ļauj vizītē piedalīties arī studentiem, jau ilgāku laiku studiju procesā izmantojām attēlus, video materiālus, lomu spēles utt. Jau pirms kovida aktīvi izmantojām mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, jau sen patstāvīgie darbi studentiem bija jāiesūta elektroniski RSU e-studiju vidē. Līdz ar to pārmaiņām, ko ieviesa jaunais koronavīruss studiju procesa norisē, mēs daļēji bijām gatavi.

Protams, kolēģi joprojām mācās cits no cita, kā pilnveidot un uzlabot attālināto studiju procesu. Un nav tā, ka studentiem tikai uzdodam un viņi mācās, apgūst konkrēto tēmu. Mēs kontrolējam viņus gan nodarbībā pa vidu, gan nobeigumā. Bez kontroles nevar! Tas mobilizē gan studentu, gan docētāju.

Ludmila Vīksna aptuveni 1996. gadā Linezera ielā 3. Foto no RSU muzeja krājuma

Topošie mediķi nevar iztikt bez pacientu iepazīšanas reālajā dzīvē, tāpēc katedrā radām iespēju studentiem kopā ar docētāju vismaz divas stundas strādāt pacientu pieņemšanas laikā. Studentam iepriekš ir jāpierakstās uz konkrēto laiku un jāievēro visi epidemioloģiskie un pacientu datu aizsardzības noteikumi. Šī ir nebijusi iespēja, jo parasti, ja pacients atļauj, to apmeklē un izmeklē visa studentu grupa, kurā ir kādi 10 studenti, un tas tomēr nav tā, ka vari būt viens pret vienu. Mēnesī piedāvājām 76 konkrētus laikus jeb grafiku, kad studenti var nākt un kopā ar docētāju strādāt pieņemšanā, taču studenti to, kā izrādās, aktīvi neizmanto – ir pieteikušies tikai 27 ārvalstu un septiņi vietējie studenti. RSU nodrošina pieeju pacientiem, bet studenti to neizmanto, un man tas nav saprotams. Kad šo lielisko iespēju izveidojām, domāju, ka mūs studenti gribētāji no kājām gāzīs riņķī, bet nekā... Žēl!

Varbūt studenti nepiesakās tāpēc, ka baidās no Covid-19?

Tas, kurš baidās no slimniekiem, par ārstu strādāt nedrīkst! To vienmēr esmu teikusi. Tad viņam ir jāapgūst cita profesija.

Kāds ir studentu un kolēģu noskaņojums šajā saspringtajā laikā?

Kaut arī vakarā ārsti ir kā izšauti baloni, pa dienu mēs esam uzvilkti, tonizēti lielās slodzes dēļ, bet studenti attālināto nodarbību laikā, kā ir novērojuši kolēģi, kļuvuši apātiskāki. Skaidrs, ka viņi grib komunicēt ar docētāju un studiju biedriem klātienē.

Jaunā situācija ar daudziem ierobežojumiem, protams, atstāj iespaidu. Ja vēl ilgi tā turpināsies, arī kolēģiem var veidoties izdegšanas sindroms.

Gribu piebilst, ka liela nozīme šajā emocionāli saspringtajā laikā ir kolēģu un kolektīva atbalstam un pretimnākšanai. Par to liecina arī tikko mūsu veiktās aptaujas rezultāti Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur atrodas Infektoloģijas katedras bāze, saistībā ar darbu Covid-19 laikā Covid un mēs.

Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku? Jūs bijāt apzinīga vai delverīga studente?

Es biju vidēja studente... Man ļoti patika klīniskie studiju kursi un ne visai patika tie, kuros pasniedzēji nemācēja studentiem pasniegt priekšmetu loģiski – tā kā esmu ar stipru matemātisko domāšanu, gribēju saprast cēloņu sakarības.

Manā laikā lielākā daļa pasniedzēju bija personības un lieliski profesionāļi. Studenti varēja visu pēcpusdienu un pat vēlu vakarā nākt un būt kopā ar docētājiem. Pacienti bija atsaucīgi un ļāva studentiem sevi apskatīt. Daudz kas bija citādāk...

Jaunākā zinātniskā līdzstrādniece Ludmila Vīksna (stāv kājās) 1975. gadā Infektoloģijas un epidemioloģijas katedras sēdē. No kreisās: asist. Anna Šmite, doc. Ņina Sumļaņinova, doc. Lilija Briede, doc. Ivans Golobovs, prof. Anatolijs Bļugers, doc. Emīlija Kibitkina. Foto no RSU muzeja krājuma

Kurus jūs uzskatāt par saviem skolotājiem?

Profesijā noteikti tas ir prof. Anatolijs Bļugers un lielā mērā arī prof. Jūlijs Anšelevičs. Daudzus savus pasniedzējus atceros ar labu vārdu. Dzīves skolotāji? Tas pats prof. Anatolijs Bļugers. Viņš man daudzas lietas iemācīja, ko es joprojām ievēroju. Starp citu, arī godīgumu pret pacientu.

Kādas ir Infektoloģijas katedras tradīcijas saistībā ar Ziemassvētkiem un Jaungadu?

Viena no tradīcijām gandrīz 10 gadu garumā ir, ka katedras darbinieku bērni zīmē apsveikumus un mēs tos sūtām saviem draugiem, kolēģiem, sadarbības partneriem. It kā sīkums, bet šo tradīciju kolēģi un bērni gaida gadu no gada. Visus zīmējumus izliekam apskatīties, un neviens no zīmējumiem nekad nepaliek neaizsūtīts tālāk kā apsveikums.

Kā jūs pati svinat šos svētkus?

Ziemassvētkus sagaidu mājās. Es esmu par klusiem Ziemassvētkiem. Jaungadā agrāk kopā ar draugiem gājām uz kādu restorānu, šogad tas viss, protams, izpaliek. Pat, ja drīkstētu, es nekur neietu, jo uzskatu, ka tagad jābūt ļoti uzmanīgiem un jāizvairās no lielām cilvēku pulcēšanās vietām.

Dāvana, par kuru jūs priecātos?

Ar laiku mantiskās dāvanas vairs nav tik svarīgas, nav jau vairs bērnības vai pusaudža gadi, kad gribas to un šito... Nezinu, vai tā ir dāvana, bet es negribētu zaudēt cilvēku cieņu.

Un vēl… Pirms dažām dienām sapratu, ka man ļoti pietrūkst dzīvās, klasiskās, kvalitatīvās mūzikas.

Vēl daži fakti par prof. Ludmilu Vīksnu

• 1971. iegūts ārsta diploms Rīgas Medicīnas institūtā.
• 1979. doktora grāds medicīnā.
• 1992. habilitētā doktora grāds medicīnā.
• Kopš 1992. RSU profesore.
• Pētniecības darbības virzieni: infektoloģija un hepatoloģija.
• Kopš 1991. Medicīnas fakultātes Infektoloģijas katedras vadītāja.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.
• Kopš 2012. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste infektoloģijā.
• Vairāku grāmatu, brošūru un monogrāfiju autore un līdzautore.
• Izveidojusi un lasījusi 15 studiju kursus, kā arī bijusi vadītāja 10 sekmīgi aizstāvētiem promocijas darbiem.
• Piedalās un vada vairākus Latvijas starptautiskos pētniecības projektus.
• Daudzu Latvijas un starptautisko profesionālo organizāciju biedre un vadītāja.
• Dažādu izgudrojumu, preču zīmju, dizainparaugu un patentu autore un līdzautore.
• Vairāku desmitu starptautiski citētu publikāciju autore.