Jaunais RSU prorektors Dins Šmits ir par izcilu kvalitāti un cilvēcisko cieņu

Pēc daudzu gadu darba pieredzes mūsu augstskolā dažādos amatos, sākot no Absolventu asociācijas valdes priekšsēdētāja un beidzot ar docētāja un vadošā pētnieka pienākumiem, šā gada 1. maijā Dins Šmits, izturējis amata konkursu, tika iecelts par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) prorektoru akadēmiskajā darbā.

Lai gan Dina bērnības sapnis bija kļūt par ārstu, dzīvē viss iegrozījies citādi, aizvedot viņu pa vadības un biznesa ceļu. Ne velti viņš cauri dzīvei iet ar moto “Jābūt kustībā!”. Pēc pamatizglītības viņš ir ārsts, maģistra grāds iegūts uzņēmējdarbībā, bet doktora grāds – sabiedrības veselībā un medicīnā. Lielu pieredzi ieguvis dažādos vadošos amatos gan vietējos, gan starptautiskos uzņēmumos.

Varbūt jūs jau bērnībā gribējāt kļūt par prorektoru?

(Smejas.) Mans tētis ir ārsts, un visu bērnību un jaunību līdz pat rezidentūrai gribēju kļūt par ārstu, bet pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad biju rezidentūrā, ārstiem naudas bija maz vai nebija nemaz, un es nonācu farmācijas industrijā kādā britu uzņēmumā, kur soli pa solim kļuvu par vietējo vadītāju un pēc tam, palielinoties pienākumiem, par vairāku biznesa nozaru vadītāju uzņēmuma Centrāleiropas reģionā. Tad nonācu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatā, pēc tam strādāju lielā privātā uzņēmumā tepat Latvijā, kas ir saistīts ar veselības nozari. Paralēli tam esmu ieguldījis laiku sabiedriskās vai pārstāvības organizācijās veselības un izglītības sfērās. Visu laiku esmu bijis citu vai savu uzņēmumu vadītājs, pamatā saistībā ar veselību.

Kuras atbildības jomas ir jūsu pārziņā jaunajā amatā?

Sociālās zinātnes, sociālo zinātņu fakultātes un citas struktūras, kas pie tām piederas, piemēram, Humanitāro zinātņu katedra un Valodu centrs. Arī tā sauktās atbalsta struktūrvienības, piemēram, Studiju departaments, Pedagoģiskās izaugsmes centrs un Tālākizglītības centrs, kas nodrošina pamatfunkciju darbību un kas ir būtiskas un absolūti neaizstājamas struktūras. Vēl esmu atbildīgs par RSU akadēmisko procesu sadarbību ar Zinātnes departamentu – lai RSU sasniegtu izcilību pētniecībā. No akadēmiskā viedokļa tas nozīmē pētniecībā balstītas studijas. Manā atbildībā no zinātnes pārvaldes nonāks arī inovāciju attīstība.

Kādas pārmaiņas gribat ieviest mūsu augstskolā?

Pārmaiņu pieprasījums nāk no ārējiem dalībniekiem. Augstākās izglītības normatīvais regulējums ir piedzīvojis lielas pārmaiņas, ir mainīta universitāšu pārvaldes struktūra. Pateicoties iepriekšējiem sasniegumiem, RSU ir iekļauta zinātnes universitāšu grupā. Papildus tam līdzīgi kā citas augstskolas no valdības esam saņēmuši pārmaiņu uzdevumus. Piemēram, pārvaldības efektivitāte, starpdisciplināras studijas, veicinot studiju moduļu un kursu koplietošanu, uzlabot sadarbību ar industriju, īstenojot darba tirgus prasībām atbilstošas studijas, pētniecības izcilība, stiprinot pētniecības institūcijas un to sadarbību. Pārmaiņas ir vai nu revolucionāras, vai evolucionāras. Lai arī ārējais sagaidījums ir iespaidīgs, uzskatu, ka RSU nav vajadzīgas revolucionāras pārmaiņas, bet kā katrai organizācijai ir iespējas pilnveidoties.

RSU ir prasmīgi veidota, labi vadīta struktūra un sistēma. Un galvenais RSU spēka raksturojums ir tās cilvēki – docētāji, zinātnieki, administratīvais personāls un studējošie. Mūsu cilvēki ir RSU īpašā vērtība, ar ko izceļamies citu vidū.

Tātad turpmākajā attīstībā balstīsimies uz pamatīgas bāzes, iesaistot un pilnvarojot mūsu cilvēkus, lai sasniegtu jaunus izcilības rādītājus.

Uzsākot darbu, ir unikāla iespēja uzdot jautājumu “Kāpēc ir tieši tā?”, izprast un rīkoties atkarībā no atbildes. Mana lielākā apsēstība, ja tā varētu teikt, ir kvalitāte. Tas ir bijis visos darbos, kas man līdz šim bijuši.

Mūsu kā universitātes lielākais uzdevums ir ikvienam dot iespēju izmantot visu viņa potenciālu un varbūt pat vēl vairāk. Nevaram neko izdarīt viņa vietā, bet iedot izcilības iespēju

caur pētniecībā balstītu kvalitatīvu saturu (ko mēs mācām), iedvesmojošiem docētājiem un aizraujošu formu (kā mācām), to darot piemērotā modernā vidē (kur mēs mācām). Un varbūt visvairāk caur to, ka esam attīstījuši zinātkāri, prasmes atrast un apkopot informāciju, to kritiski izvērtēt un izdarīt secinājumus, vēlmi un struktūru, kā radīt jaunas zināšanas (pētniecības metodes). Un papildu iepriekš teiktajam esam devuši iespēju attīstīt sociālās prasmes, strādāt un būt kopā ar citiem cilvēkiem. Esam cilvēkus sagatavojuši izprast un veidot labāku mūsu mainīgo pasauli – tā atbalstot viņu iespēju dzīvot piepildītu un laimīgu dzīvi.

Studējošajiem ir jāsaprot un jāapgūst jau studiju laikā, ka visu laiku jābūt izziņā un attīstībā. Mūsdienu straujajā attīstībā jāprot mainīties un pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Turklāt, ja to nedara, dzīve ir garlaicīga un mazāk veiksmīga.

Ejot attīstības ceļu, ir svarīgi novērtēt, kas ir tas īpašais, ko RSU var piedāvāt un izdarīt labāk nekā citi, kur mēs varam būt izcili, un uz tā pamata virzīties tālāk.

Kuri pētniecības virzieni un studiju programmas ir tās, kuros sasniegsim starptautiska līmeņa rezultātus un objektīvu vērtējumu. Tie ir ļoti pragmatiski lēmumi, kuri iezīmē, kādos virzienos ieguldīt savu enerģiju un resursus. Tas arī liek izšķirties, kurās no tēmām mums nebūtu lietderīgi ieguldīt savus spēkus.

Reālā dzīve ir starpdisciplināra – dažādu specialitāšu un zināšanu cilvēki no dažādām vidēm sasniedz kopīgus mērķus. Atbilstošā gaismā mums ir jāvērtē un jāpilnveido studiju programmas un pētniecības tēmas. RSU būtisks stratēģiskais virziens ir veselība, tāpēc minēšu piemēru, lai ilustrētu, ko es domāju ar starpdisciplinaritāti. Mums visiem svaigā atmiņā ir Covid-19 pandēmija un tas, kā tas ietekmēja mūsu dzīvi. Šeit es vēlos citēt kādu RSU kolēģi, kurš savās prezentācijās rāda tekstu “Vakcīnas neglābj dzīvības. Dzīvības glābj vakcinācija”. Šis vienkāršais ziņojums demonstrē starpdisciplinaritāti: medicīnas un bioloģijas zinātnieki izstrādā un izmēģina vakcīnas, bet sociālo zinātņu pārstāvji novērtē sabiedrību, palīdz radīt atbilstošas politikas, rada ekonomisko pamatojumu, izpēta un iesaka komunikācijas un arī juridiskās metodes, tādējādi sasniedz (vai nesasniedz) rezultātu sabiedrības uzvedībā. Līdzīgi mēs varētu apskatīt, piemēram, veselības krīzes risināšanu, izmantojot digitālās metodes, to, kāda ietekme sporta stundu skaitam ir uz bērnu veselību pašlaik un tālāk dzīvē, un neskaitāmas citas interesantas un vērtīgas tēmas.

Pārmaiņu kontekstā

mans uzdevums ir veidot vidi, administratīvo struktūru, kurā starpdisciplinaritāte un dažādu zinātņu virzienu sadarbība var veidoties labāk nekā līdz šim un lai tas var realizēties plašākās, modernākās studiju programmās.

Kuras profesionālās zināšanas un līdzšinējā pieredze jums visvairāk varētu noderēt jaunajā amatā?

Tā ir mana vadības pieredze rezultātu sasniegt ļoti dažādās vidēs kopā ar ļoti atšķirīgiem cilvēkiem. Vēl viena mana stiprā puse ir tehniskās zināšanas, t. i., es zinu, kā strādā finanses, kādi procesi nodrošina pārvaldību utt.

Bet lielākā mana pievienotā vērtība, es ceru, ir mana prasme atraisīt cilvēkos viņu spējas un potenciālu, t. i., saskatīt kolēģu potenciālu un ļaut izdarīt savu darbu pēc iespējas labāk gan individuāli, gan kopā grupā, izmantojot no manas puses pamudinājumu, novērtēšanu, sarunas.

Mans vadības stils ir koleģiāls, tas nekad nebūs direktīvs jeb autoritārs, jo, manuprāt, tas vairāk piemērots citām vidēm. RSU strādājam kopā ar lieliskiem akadēmiski izglītotiem un inteliģentiem kolēģiem, kur cits no cita varam mācīties un pilnveidoties. Es jau tagad esmu no kolēģiem daudz ieguvis un esmu par to pateicīgs. Jautājums ir, kā es varu, kopā strādājot, virzot, arī izaicinot un pat izstumjot no komforta, ļaut kolēģiem sasniegt vairāk. Un to es daru ar visaugstāko cilvēcisko cieņu – man ir pārliecība, ka cilvēki izdara tik labi, cik vien var, ja mūsu starpā ir skaidrība, kas tiek sagaidīts un ir pietiekami resursi. Un ikviens var kļūdīties. Svarīgi, ko darām ar kļūdām, – ja no tām mācāmies un atbilstoši rīkojamies, tad viss kārtībā. Ja mēģinām pastumt zem paklāja vai rādīt ar pirkstu uz citiem, tad šis nav pieņemami.

Un vēl ir svarīgi – kad visi esam vienojušies par mērķiem un uzdevumiem, tad ejam un darām! Tad vairs nav atkāpju. Ne vienmēr viss būs ideāli, bet mēģinām atrast labāko veidu un paņēmienu.

Kuras personības ir veicinājušas jūsu izaugsmi un attīstību?

Tādu, protams, ir daudz. Visa pamats, neapšaubāmi, ir vecāki, arī šobrīd visa mana ģimene mani mudina turpināt attīstīties. No citiem cilvēkiem vislabāk atceros studiju laika skolotājus. Gribu pieminēt Anatomijas katedras profesori Genovefu Jēču, kas bija izcila personība un iemācīja man, kā dzīvē vajag uzvesties. Viņa bija kā tāda cāļu māte: no vienas puses atbalstoša, bet no otras – prasīga. Gribu pieminēt divus ķirurģijas profesorus – Andreju Pavāru un Viesturu Boku, kuri ielika ne tikai profesionālo zināšanu, bet arī dzīves pamatus, stāju. Noteikti ir vēl ļoti daudzi… Interesantas sarunas bijušas ar dakteri Juri Lazovski, Ilmāra Lazovska dēlu, kurš pašlaik strādā un dzīvo Kanādā, bet mums savulaik bija iekšķīgo slimību pasniedzējs.

Straujiem soļiem attīstās mākslīgais intelekts – tas mūsu vietā spēj uzrakstīt ne tikai dzejoli, bet arī referātu, samaketēt plakātu utt. Vai izglītības vērtība nākotnē nemazināsies, ja mākslīgais intelekts visu izdara mūsu vietā?

Ir dažādi veidi, kā to nosaukt. Populārākais apzīmējums tam ir “mākslīgais intelekts”. Bet matemātiskā izpratnē tas vienkārši ir algoritms, par kuru raksta, ka pat tā radītāji līdz galam īsti nezina, kā tieši tas darbojas.

Viena no pazīmēm, kas raksturo mūsu laiku, ir fakts, ka arvien vairāk ir procesu, ierīču, notikumu un apstākļu, par kuriem relatīvi arvien mazāk cilvēku saprot, kā tieši tas darbojas. Citiem vārdiem, daudzas no modernajām lietām, ko ikdienā redzam, mēs varētu saukt par brīnumu, jo nezinām, kā tās strādā, tiek radītas utt.

Bet visa pamatā ir izglītība un pētniecība! Ja vajadzība pēc mākslīgā intelekta pieaugs, tad palielināsies arī izglītības un pētniecības nozīme.

Varbūt vienīgi cilvēki sagrupēsies – tajos, kuri saprot un piedalās šajā jaunradē, izglītojoties un iesaistoties pētniecībā, un tajos, kuri tikai patērē un kam nav nekādas nojausmas, kā tas darbojas. Mēs RSU izglītojam to pirmo grupu!

Jums ir daudz darbu un pienākumu. Kā jūs visu paspējat?

Visu izdarīt nav iespējams un nav arī vajadzīgs. Pašlaik vēl mēģinu kalibrēt, kas ir svarīgāks un mazāk svarīgs. Jāprot sagrupēt. Man apkārt ir lieliski atbalstoši kolēģi, tāpēc zinu, ka visu varam paveikt.

Kā jūs atpūšaties?

Lasu grāmatas, kustos un cenšos maksimāli daudz laika pavadīt kopā ar saviem tuvajiem un ģimeni.

Bet katru dienu ir jāvingrina prāts, papildus darba uzdevumiem jālasa grāmatas, jārisina krustvārdu mīklas vai jāspēlē prāta spēles. Katru dienu ir jākustas – lai iegūtu enerģiju, samazinātu risku saslimt ar Alcheimera slimību un lai asinsvadi neaizkaļķojas.

Par dvēseles mājokli ir jārūpējas!

Tā kā mums ievirzījās saruna par grāmatu lasīšanu, kuru no pēdējā laikā lasītajām iesakāt izlasīt kolēģiem?

Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc. Iesaku arī latviešu klasiku, nesen pārlasīju. Man bija jāiet uz izrādi, tāpēc atkal izlasīju Raiņa Jāzeps un viņa brāļi un Spēlēju, dancoju. Ģeniāli darbi, manuprāt.

Angļu valodā iesaku izlasīt izcilās personības Henrija Kisindžera Kissinger: A Biography, kas skaitās viņa neoficiālā biogrāfija (autors: Walter Isaacson). Henrijs Kisindžers ir bijis tenūrprofesors, pētnieks, ASV ārlietu ministrs, atbraucis uz ASV no nacisma plosītās Vācijas… Viņam šogad maijā palika 100 gadu. Laba ir arī Henrija Kisindžera beidzamā grāmata Leadership: Six Studies in World Strategy (2022), ko bērni man šogad uzdāvināja dzimšanas dienā. Lasu gan par politiku un biogrāfijas, gan aizraujošas lubenes.