Kāda ir smadzeņu ārsta misija? Saruna ar Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri profesoru Andreju Milleru

Kas jums ir Triju zvaigžņu ordenis?

Tā ir milzīga gandarījuma sajūta, gan par to, ka mans ārsta darbs gandrīz četru gadu desmitu garumā, strādājot mūsu Latvijā, ir novērtēts, gan par to ka esmu nekļūdīgi un mērķtiecīgi izvēlējies savu profesiju un misiju – kļūt par ārstu un palīdzēt cilvēkiem. Man ir bijis daudz piedāvājumu doties prom darbā uz ārvalstu klīnikām, pamest Latviju, tomēr šos piedāvājumus vienmēr noraidīju, jo darbs dzimtenes un tās iedzīvotāju labā man ir svarīgākais dzīves uzdevums. Nekad savas karjeras laikā neesmu šaubījies par amata izvēli, un esmu laimīgs arī šodien par padarīto, strādājot profesijā, kuru mīlu un kas sniedz gandarījumu katru dienu.

Augstais valsts apbalvojum nav par kādu vienu projektu, pētījumu vai veiksmīgu operāciju, bet sasniegumiem ārsta karjerā. Kur sākās panākumu ceļš?

Jau toreizējās Rīgas 1. vidusskolas 10. klasē skaidri zināju, ka būšu ārsts. Dienas kārtībā neeksistēja šaubas vai citi iespējamie scenāriji. Netieši savā izvēlē esmu pateicīgs vecākiem. Mana māte bija ārste un docente Rīgas Medicīnas institūta (RMI), un ar savu attieksmi pret darbu un pacientu rādīja piemēru, kas bērnībā uz mani atstāja ietekmi. Tomēr jāuzsver, ka mana izvēle kļūt par ārstu bija pilnībā patstāvīga. Lai labāk apgūtu ķīmiju, pēdējā vidusskolas gadā pārgāju no Rīgas 1. uz 2. vidusskolu, kur ķīmija tika apgūta pastiprināti. Paralēli, lai labāk iepazītu mediķu darbu, jau vidusskolā Stradiņa slimnīcas operāciju zālē sāku strādāt par sanitāru, bet RMI pirmajos kursos iepazinu feldšera darbu ātrajā medicīniskajā palīdzībā. Pēc RMI beigšanas bija sadale, kura toreiz bija obligāta, un es trīs interesantus gadus nostrādāju Limbažu slimnīcā, tad uzsāku darbu Stradiņos, kur esmu jau 33 gadus.

Kurā brīdi bija izrāviens neiroloģijas kā specialitātes virzienā?

Strādājot Limbažos, es sastapos ar ļoti daudziem un dažādiem pacientiem, un šodien grūti iedomāties, ka vienīgais instruments ārstam neirologam bija neiroloģiskais āmurītis un paša zināšanas, kas iegūtas RMI. Citu diagnosticēšanas iespēju nebija.

Bieži sastapos ar pacientiem smagā stāvoklī un sapratu ka šī joma ir sarežģīta, interesanta un nākotnē noteikti attīstīsies, jo tā ir un būs ļoti nepieciešama. Tas noteica manu tālāko izvēli, jo 1986. gadā nokļuvu Stradiņa slimnīcā, kurā pie profesora Bērziņa specializējos neiroloģijā. Kopš 2005. gada vadu P. Stradiņa KUS Neiroloģijas klīniku un kopš 2002. gada docēju RSU Neiroloģijas katedrā, kā arī nodarbojos ar pētījumiem savā jomā un organizēju dažādus izglītības projektus neirologiem.

Tik daudz pienākumu! Katrā darbā var iestāties rutīna, apnikums. Šodien daudz runā par izdegšanu. Kā no tās izvairīties?

Tieši daudzveidība ļauj izvairīties! Ja mediķis nodarbojas tikai ar tiešo ārstniecību, kas dažkārt var būt vienveidīga, tad pēc gadu desmitiem kāds sadegšanai līdzvērtīgs process ir iespējams. Daudzveidībā ir spēks! Es esmu RSU docētājs un mācu topošos ārstus. Tas man dod pozitīvas emocijas, jo redzu viņos vēlmi kļūt par labiem speciālistiem. Jau vairāk nekā trīspadsmit gadus organizēju neirologu vasaras skolas, tagad arī ziemas skolas. Aicinām vietējos un ārzemju speciālistus kā lektorus, kuri gan jaunos, gan arī pieredzējušus ārstus iepazīstina ar amata novitātēm un sasniegumiem neiroloģijā un citās jomās, jo medicīnā ir nepieciešama multidisciplināra pieeja un vairs nepietiek ar zināšanām tikai vienā jomā. Tas no manis prasa aktīvu organizatorisko darbu, kas paņem laiku, bet dod ikdienas darbā nepieciešamo dažādību un neļauj iezagties apnicības vai sadegšanas pazīmēm.

Lai neizdegtu, nepieciešama arī laba fiziskā forma, ko man nodrošina hobiji. Jau no pamatskolas laikiem nodarbojos ar sportu, un mans pirmais izvēlētais sporta veids bija orientēšanās. Interesanta sakritība: nesen saņēmu visaugstāko valsts apbalvojumu Rīgas pilī. Kādreiz tā bija pionieru pils, kur sāku savas orientierista gaitas.

Vēlākos gados ķēros klāt citam sporta veidam, staigāšanai pa smagām kalnu pārejām. Nokļūsti, piemēram, kādā sniegotā nometnē Tjanšanā, bet lejā vairs netiec, jo ir bijis sniega nogruvums. Esmu secinājis, ka tādos grūtos brīžos vislabāk var iepazīt cilvēkus. Tagad kalnu pārejas esmu nomainījis pret burāšanu, kas arī prasa labu fizisko sagatavotību un māku strādāt komandā. Tomēr vislielāko prieku man sagādā ceļošana kopā ar ģimeni, kas mani izprot un vienmēr atbalsta. Tā kopumā ir mana pretsadegšanas recepte!

Pats reiz bijāt students, bet nu jau ilgus gadus mācāt topošos ārstus. Kā ir mainījies students šajos gadu desmitos?

Ja atceros savus studiju laikus, tad biju apzinīgs students, jo zināju, ka gribu būt labs ārsts, pie kā nāk pacienti. Esmu laimīgs, ka man nekad nav trūcis pacientu. Kad studēju RMI, mums bija pasniedzēji, savas lietas korifeji un patrioti, viņos ilgstoši varēja klausīties bez apnikuma pazīmēm. Arī šodien RSU ir spēcīgi docētāji, labas studiju programmas un vadība ar progresīvu attīstības redzējumu. Pats studiju process ir mūsdienīgāks un demokrātiskāks, kontakts ar docētāju ne vienmēr ir īpaši svarīgs, jo zināšanas var arī iegūt e-vidē, valsts eksāmenus kārto anonīmi, tādēļ man kā docētājam nav īsti iespējams novērtēt, cik apzinīgs ir bijis students, apmeklējis lekcijas vai ne. Tagad ir cits laikmets, tādēļ students pats ir atbildīgs par veidu, kādā tiek iegūtas zināšanas. Svarīgi, ka tās ir! Ja students nepieciešamās zināšanas un prasmes ir ieguvis un var tās pielietot pie pacienta, tad es kā docētājs esmu priecīgs. Lai sasniegtu rezultātu, šodienas studentam jābūt vairāk patstāvīgam, jo neviens nevirza, nespiež, gribi būt labs ārsts – mācies daudz un esi centīgs!

Kad pabeidzu RMI, mani nosūtīja darbā uz reģionālu slimnīcu. Tas man deva iespēju izmēģināt savas zināšanas un prasmes pie pacientiem, es ārstēju bērnus, veicu ķirurģiskas manipulācijas, šuvu brūces. Tas man deva kolosālu pieredzi. Tādēļ uzskatu: ja valsts ir investējusi jaunajā speciālistā, tad valstij ir tiesības norādīt, kur pēc universitātes pabeigšanas palīdzība ir visvairāk vajadzīga. Manuprāt, nav pareizi, ja jaunais ārsts izmācās par budžeta līdzekļiem un tad dodas strādāt uz ārzemēm, lai nodokļus maksātu mītnes zemē.

Jūs esat izcils un pieredzes bagāts neirologs. Kā jūsu specialitātē mainās pacients?

Diemžēl pieaug dažādu smadzeņu slimību apjoms sabiedrībā. Pētījumi liecina, ka tuvāko 20 gadu laikā ES valstīs dažādu smadzeņu saslimšanu skaits pieaugs par 34 %. Tam ir jābūt gataviem gan valstiskā, gan sabiedrības līmenī. Valstij ir jāsaprot, ko darīt, pieaugot, piemēram, demences saslimšanu skaitam, arī sabiedrībai ir jābūt gatavai, jāzina ko darīt šādā gadījumā.

Lai to kaut nedaudz ierobežotu, vairāk jādomā par smadzeņu veselību ikdienā. Piemēram, mēs daudz uzsveram sirds veselības nozīmi, bet ne tik bieži runājam par smadzeņu veselību. Paildzinās dzīvildze, parādās jaunas ārstniecības metodes, tomēr var izveidoties situācija, ka smadzeņu veselība netiek līdzi pārējo orgānu stāvoklim. Dažādu orgānu pārstādīšanas operācijas kļūst par mediķu ikdienu, bet smadzenes pārstādīt nevar. Par to mums visiem ir jādomā un jātrennē savas smadzenes, kaut vai jāmācās svešvalodas, tādejādi ietekmējot smadzeņu plasticitāti.

Triju zvaigžņu ordenis jau ir saņemts. Ko vēl vēlaties sasniegt?

Šobrīd, runājot par smadzeņu saslimšanām, ir daudzas diagnozes, kuras vēl nav ārstējamas. Daudz kas vēl darāms, lai varētu izārstēt arvien vairāk pacientu, un vislielākais gandarījums ir smaidošs bijušais pacients, kurš nāk pretim. Es uzskatu: laime nav saņemt un iegūt, bet gan dot un kalpot!