Nepietiekama uztura un iekaisuma pazīmes var palīdzēt paredzēt brīvo lēveru operāciju komplikācijas

Anesteziologs reanimatologs Rihards Pēteris Ročāns savā promocijas darbā Biomarķieru modelis komplikāciju paredzēšanai brīvo lēveru mikroķirurģijā pievērsies jautājumam, kā ikdienā pieejami laboratoriskie rādītāji var palīdzēt laikus paredzēt komplikāciju risku pacientiem pēc sarežģītām rekonstruktīvās mikroķirurģijas operācijām. Ideja pētījumam radās no novērojuma, ka asins analīžu dati, kas pacientiem jau tāpat tiek iegūti ārstēšanas gaitā, bieži netiek izmantoti pietiekami mērķtiecīgi, jo īpaši situācijās, kad savlaicīga riska atpazīšana var būt izšķiroša ārstēšanas iznākumam.

No ikdienas analīzēm līdz precīzākai komplikāciju prognozēšanai

Brīvo lēveru mikroķirurģija jeb audu lēvera pārstādīšana ir viena no sarežģītākajām rekonstruktīvās ķirurģijas metodēm. Tā tiek izmantota pacientiem, kuriem pēc traumām, onkoloģiskām operācijām, infekcijām vai citiem veselības stāvokļiem radušies plaši audu defekti. Operācijas laikā audi kopā ar asinsvadiem tiek pārvietoti no vienas ķermeņa vietas uz citu un ar mikroskopiskas precizitātes palīdzību pieslēgti jaunai asinsritei.

Lai gan mikroķirurģijas tehnoloģijas pēdējās desmitgadēs būtiski attīstījušās, komplikācijas joprojām ir nopietna problēma. Smagākajos gadījumos pārstādītais lēveris var zaudēt asinsapgādi un iet bojā. Pat šķietami nelielas komplikācijas var izraisīt infekcijas, papildu operācijas un ievērojami paildzināt ārstēšanās laiku.

Tādēļ R. P. Ročāna pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai ikdienā veikto laboratorisko analīžu dati var palīdzēt jau pirms operācijas prognozēt komplikāciju risku un ļaut ārstiem savlaicīgi rīkoties.

Četri klīniskie pētījumi, lai saprastu komplikāciju riska pazīmes

Pētījums tika veidots vairākos secīgos posmos. Vispirms R. P. Ročāns veica plašu literatūras apskatu, analizējot 80 starptautiskus zinātniskos pētījumus. Tas ļāva noteikt, kuri virzieni komplikāciju prognozēšanā varētu būt īpaši nozīmīgi turpmākai izpētei – pacienta uztura stāvoklis, iekaisuma procesi un asins recēšanas rādītāji.

Literatūras apskatam sekoja četri prospektīvi klīniskie pētījumi, kuros kopumā tika analizēti vairāki simti pacientu pēc mikrovaskulārām audu pārstādīšanas operācijām. Katrā pētījumā pētnieks vērtēja atšķirīgu biomarķieru grupu un tās saistību ar pēcoperācijas komplikācijām vai pārstādīto audu zuduma risku.

Pirmajā pētījumā par uztura stāvokļa novērtējumu tika izmantots CONUT indekss un iekļauti 72 pacienti. Otrajā pētījumā pētnieks analizēja fibrinogēna un albumīna attiecību jeb FAR 130 pacientiem, savukārt trešajā pētījumā 88 pacientiem tika vērtēts fon Villebranda faktora antigēns (vWF:Ag), kas saistīts ar asins recēšanas procesiem. Ceturtajā pētījumā piedalījās 173 pacienti, un tajā uzmanība tika pievērsta transformējošajam augšanas faktoram beta-1 (TGF-β1), ko iespējams izmantot pēcoperācijas riska izvērtēšanā.

Īpašā vērtība ir tā, ka daudzi pētījumā analizētie biomarķieri līdz šim mikrovaskulāro lēveru ķirurģijā bija pētīti ļoti maz vai pat nemaz.

Uztura, iekaisuma un recēšanas rādītāji kā komplikāciju prognozēšanas pamats

Pētījuma rezultāti liecina, ka daļu komplikāciju nākotnē varētu novērst vēl pirms operācijas. Ja laboratoriskie rādītāji norāda uz nepietiekamu uzturu vai hronisku iekaisumu, ārstiem būtu iespēja savlaicīgi veikt uztura terapiju, koriģēt ārstēšanu un rūpīgāk uzraudzīt pacientus.

Būtiski, ka daļa no izmantotajiem biomarķieriem jau šobrīd ir pieejami ikdienas laboratorijas izmeklējumos. “Tas pat nemaksā neko papildus, jo pacientam šīs analīzes jau tāpat tiek veiktas,” uzsver pētnieks, runājot par rutīnas asins analīžu izmantošanu komplikāciju prognozēšanā.

Viens no pārsteidzošākajiem secinājumiem bija uztura stāvokļa nozīme. Pētījuma rezultāti parādīja, ka pacientiem ar nepietiekama uztura pazīmēm biežāk attīstās pēcoperācijas komplikācijas. “Ķirurģijā malnutrīcija ir zināms riska faktors, bet mēs vēl aizvien nevaram līdz galam izskaidrot, kāpēc šajā gadījumā tās ietekme ir tik izteikta,” atzīst R. P. Ročāns.

Tikpat interesanti bija rezultāti par fibrinogēna un albumīna attiecību. Atklājās, ka komplikāciju risks pieaug ne tikai tad, ja šis rādītājs ir pārāk augsts, bet arī tad, ja tas ir pārāk zems. Tas nozīmē, ka pacientam svarīgs ir nevis viena rādītāja absolūtais līmenis, bet līdzsvars starp abiem, savukārt fon Villebranda faktora antigēns palīdzēja precīzāk identificēt pacientus ar paaugstinātu trombozes risku. Pētnieks konstatēja, ka augstāki šī biomarķiera līmeņi saistīti ar izteiktāku iekaisumu un lielāku lēvera zuduma iespējamību.

Īpaši daudzsološs izrādījās arī TGF-β1. To nosaka jau pēc operācijas, un paaugstināts līmenis var signalizēt par topošām asinsrites problēmām vēl pirms klīnisko simptomu parādīšanās.

Lai gan promocijas darbā iegūti vairāki praktiski nozīmīgi rezultāti, pats autors uzskata, ka tas ir tikai sākums. Viņš cer, ka turpmākie pētījumi palīdzēs labāk izprast atklāto biomarķieru darbības mehānismus un atrast vēl efektīvākus veidus komplikāciju novēršanai. “Man šķiet, ka mēs pavirzījām šo nozari uz priekšu. Tagad ārstiem būs vairāk informācijas, ko un cik daudz skatīties analīzēs,” saka R. P. Ročāns.

Promocijas darbs ir cieši saistīts ar komplikāciju prognozēšanu rekonstruktīvajā mikroķirurģijā, tomēr R. P. Ročāns norāda, ka viņa paša klīniskā specialitāte ir anestezioloģija, kurā viņš arī vēlas turpināt profesionālo darbu.

Riharda Pētera Ročāna promocijas darba kopsavilkums RSU e-resursu repozitorijā