Sistēmiskā skleroze Latvijā var būt biežāka, nekā rāda statistika; pētījums atklāj arī biežu nervu bojājumu risku

Sistēmiskā skleroze ir viena no smagākajām autoimūnajām reimatoloģiskajām slimībām. Tās gadījumā mirstība ir apmēram 3,5 reizes augstāka nekā tāda paša vecuma veseliem cilvēkiem.

Neraugoties uz slimības nopietnību, tā joprojām ir salīdzinoši maz pētīta, īpaši attiecībā uz dažādiem komplikāciju aspektiem. Šā iemesla dēļ reimatoloģe Kristīne Ivanova savā promocijas darbā Sistēmiskā skleroze Latvijā: pacientu raksturojums, perifērās nervu sistēmas iesaiste un jauni biomarķieri pievērsās šai pacientu grupai, kurai bieži trūkst gan zinātniskas uzmanības, gan praktisku risinājumu. 

Pētījums pirmo reizi Latvijā sistemātiski novērtēja slimības izplatību, nosakot aptuveni 84 gadījumus uz miljonu iedzīvotāju. Šis rādītājs ir zemāks nekā daudzviet Eiropā, bet, kā uzsver pētniece, tas var nozīmēt nevis mazāku saslimstību, bet gan nepietiekamu diagnostiku. 

Kā pētīt sarežģītu slimību?

Pētījumā tika izmantota valsts mēroga pieeja, analizējot datus no abām Latvijas klīniskajām universitātes slimnīcām, kur koncentrējas gandrīz visi šīs slimības pacienti. Kopumā tika identificēti 159 pacienti, kuri atbilda noteiktiem kritērijiem, un 103 pacienti no tiem piekrita padziļinātai izmeklēšanai.  

Lai pēc iespējas pilnīgāk saprastu, kā sistēmiskā skleroze izpaužas Latvijas pacientiem, ārste apvienoja dažādus informācijas avotus un izmeklējumus. Vispirms tika apkopoti dati par slimības gaitu, orgānu bojājumiem un ārstēšanu. Pēc tam pacientiem novērtēja ādas izmaiņas, kā arī plaušu, sirds un gremošanas sistēmas stāvokli. Tika veiktas arī asins analīzes, tostarp autoantivielu un iespējamo biomarķieru noteikšana. Īpaša uzmanība bija pievērsta nervu sistēmai, jo pētniece vēlējās noskaidrot, cik bieži pacientiem ir nervu bojājumi un kā tie ietekmē pašsajūtu. Šim nolūkam izmantoja vairākas metodes – nervu vadīšanas izmeklējumus, jutības testus, pacientu anketas un sāpju izvērtēšanas skalas. Papildus tika analizētas vielmaiņas izmaiņas asinīs, salīdzinot pacientus ar nervu bojājumiem un bez tiem. Šāda kombinēta pieeja ļāva ne tikai aprakstīt slimību, bet arī meklēt tās mehānismus un agrīnos indikatorus.

Kad sāpes norāda uz nervu bojājumiem

Lai gan tradicionāli sistēmiskā skleroze tiek saistīta ar ādas un iekšējo orgānu bojājumiem, pētījums izgaismoja būtisku, līdz šim nepietiekami novērtētu aspektu – nervu sistēmas iesaisti.

Tika konstatēts, ka lielo šķiedru neiropātija – bojājums nervu šķiedrās, kas atbild par kustībām, pieskāriena un vibrācijas sajūtu, – sastopama 43 % pacientu. Savukārt smalko šķiedru neiropātija skar sīkākās nervu šķiedras, kas palīdz sajust sāpes, karstumu, aukstumu, dedzināšanu vai durstīšanu, un tā var būt arī pacientiem, kuru klasiskie nervu testi vēl ir normāli. Kopumā tas nozīmē, ka nervu bojājumi sistēmiskās sklerozes pacientiem var būt daudz biežāki, nekā līdz šim uzskatīts.

“Pārsteidzošais bija tas, cik daudziem pacientiem bija polineiropātija,” norāda K. Ivanova. Polineiropātija nozīmē, ka bojāts ir nevis viens atsevišķs nervs, bet vairāki nervi vienlaikus, visbiežāk abās ķermeņa pusēs. Tā bieži izpaužas pēc tā dēvētā cimdu un zeķu principa – ar tirpšanu, salšanu, 

Agrāk pamanīt, precīzāk palīdzēt

Pētījumā identificēti arī potenciāli diagnostikas rīki nākotnei. Pacientiem ar nervu bojājumiem asinīs bija paaugstināti vairāki biomarķieri, tostarp NfL jeb neirofilamentu vieglās ķēdes, GFAP un GDF-15. Tas liecina, ka šādi asins analīzēs nosakāmi rādītāji nākotnē varētu palīdzēt agrāk pamanīt pacientus, kuriem nepieciešami padziļināti nervu sistēmas izmeklējumi. Papildus metaboloma analīze parādīja, ka pacientiem ar neiropātiju veidojas atšķirīgs bioķīmiskais profils, piemēram, paaugstināts kinurenīna līmenis un izmaiņas aminoskābju metabolismā. Šīs izmaiņas varētu būt saistītas ar neirotoksicitāti, oksidatīvo stresu un mitohondriju funkcijas traucējumiem.

Pacientiem tas nozīmē iespēju precīzāk izskaidrot sāpes un citas sūdzības, kuras līdz šim varēja tikt skaidrotas galvenokārt ar ādas izmaiņām. “Ja sāpes izklausās neiropātiskas, tās nevajadzētu uzreiz skaidrot tikai ar ādas izmaiņām – jāmeklē nervu bojājums,” uzsver K. Ivanova.

Praktiski tas nozīmē lielāku uzmanību specifiskiem simptomiem, mērķtiecīgāku diagnostiku un iespēju nākotnē personalizēt ārstēšanu. Vienlaikus jāatzīst – šobrīd medicīna vēl nespēj pilnībā apturēt šo bojājumu attīstību, un jau esošās neiropātiskās sāpes bieži saglabājas – tās ne vienmēr iespējams būtiski mazināt. Tieši tāpēc agrīna atklāšana un savlaicīga aprūpe ir īpaši svarīga, lai pēc iespējas labāk saglabātu pacientu dzīves kvalitāti.

Ceļā uz agrāku diagnostiku un labāku aprūpi

Pēc promocijas darba aizstāvēšanas K. Ivanova plāno turpināt iesākto pētniecības virzienu, īpaši pievēršoties nervu sistēmas iesaistei sistēmiskās sklerozes pacientiem. Pētījumā jau tika parādīts, ka lielo nervu šķiedru bojājumi šajā pacientu grupā ir biežāki, nekā iepriekš domāts, taču tā ir tikai daļa no plašāka jautājuma. Nākamais solis varētu būt smalko šķiedru neiropātijas un autonomās nervu sistēmas izpēte.  Pētniece pieļauj, ka šajā virzienā atklājumi varētu būt vēl pārsteidzošāki.

Turpmāk K. Ivanova vēlas pievērsties arī citām sistēmiskās sklerozes komplikācijām, tostarp gremošanas sistēmas iesaistei. Daļu šo izmaiņu iespējams noteikt arī Latvijā, taču pacientiem tas bieži nozīmē ilgu, sarežģītu un reizēm arī finansiāli apgrūtinošu ceļu līdz izmeklējumiem. Tāpēc viens no nākotnes uzdevumiem ir ne tikai pierādīt, ka šīs komplikācijas pastāv, bet arī meklēt veidus, kā pacientiem tās diagnosticēt ātrāk un pieejamāk.

Līdz ar to šis pētījums nevis pieliek punktu, bet paver ceļu plašākai izpratnei par slimību, kas var skart daudz vairāk nekā ādu un iekšējos orgānus. Tas iezīmē vajadzību pēc multidisciplināras pieejas, ciešākas sadarbības starp reimatologiem, neirologiem un citiem speciālistiem, kā arī pēc praktiskiem risinājumiem, kas pacientiem palīdzētu ātrāk nonākt līdz precīzai diagnozei un atbilstošai aprūpei.

Kristīnes Ivanovas promocijas darba kopsavilkums RSU e-resursu repozitorijā