Ķirurģijas katedra | RSU Pārlekt uz galveno saturu

Ķirurģijas katedra nodrošina apmācību vispārējā ķirurģijā, torakālajā ķirurģijā, sirds un asinsvadu ķirurģijā un uroloģijā, kā arī veic pētniecisko darbību un sagatavo studentus patstāvīgam praktiskam darbam ar pacientu.

Ķirurģijas katedras darbības mērķi un virzieni

Mērķis

Studentiem apgūt zināšanas par ķirurģisko slimību būtību, to izcelšanos, patoģenēzi, klīniku, diagnostiku, ārstēšanas principiem un profilaksi.

Darbības virzieni

  • Vispārējā ķirurģija, onkoķirurģija
  • Torakālā ķirurģija
  • Sirds, asinsvadu ķirurģija
  • Uroloģija
  • Otorinolaringoloģija

Galvenie pamatuzdevumi

  • Kvalificētas līdzdiploma izglītības organizēšana vispārējā ķirurģijā, torakālā ķirurģijā, sirds un asinsvadu ķirurģijā un uroloģijā
  • Studentu zinātnisko pētījumu vadīšana
  • Sagatavot studentus patstāvīgam praktiskam darbam ar pacientu, kā arī prast interpretēt speciālo izmeklēšanas metožu rezultātu

Pētniecības virzieni, projekti, granti

Pētniecības virzieni

  • Aizkuņģa dziedzera ķirurģija
  • Vairogdziedzeru mezglu ārstēšanas taktika
  • Hepatobiliārā ķirurģija
  • Neatliekamā ķirurģija
  • Uroloģija
  • Sirds un asinsvadu ķirurģija
  • Otorinolaringoloģija

Projekti, granti

  • ESF Projekts 2013/0004/1DP/1.1.1.2.0/13/APIA/VIAA/020 Neiroendokrīno un endokrīno audzēju diferenciāldiagnostikas tehnoloģiju izstrāde, 2013.–2015., vadītājs Andrejs Vanags
  • VPP Biomedicina sabiedrības veselībai (BIOMEDICINE) projekts Nr. 5. 5 Personalizēta vēža diagnostika un terapijas efektivitātes noteikšana, 2014.–2017., vadītājs Jānis Gardovskis
  • VPP Biomedicina sabiedrības veselībai (BIOMEDICINE) projekts Nr. 1. Aterosklerozes patoģenēzes un klīnisko izpausmju, cilmes šūnu un biomateriālu pētniecība, 2014.–2017., vadītājs Andrejs Ērglis, piedalās Pēteris Stradiņš
  • VPP Jaunu profilakses, ārstniecības, diagnostikas līdzekļu un metožu, biomedicīnas tehnoloģiju izstrāde sabiedrības veselības uzlabošanai Projekts Nr. 4.1 Pārmantotā un sporādiskā vēža klīnisko, molekulāro un morfoloģisko korelāciju izpēte, agrīnas diagnostikas, terapijas efektivitātes un pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanai, 2010.–2013., vadītājs Jānis Gardovskis
  • RSU zinātniskais projekts Cilvēka sirds vārstuļu patoloģiju saistība ar parvovīrusa B19 un herpesvīrusa HHV-6 infekciju - morfoloģiskie, virusoloģiskie un biomehāniskie aspekti, vadītājs asoc. prof. P. Stradiņš
  • IZM projekts Zinātniskās infrastruktūras nodrošināšana un attīstība augstskolās, Ļaundabīgo audzēju klīnisko un molekulāro īpatnību izpēte agrīnas diagnostikas un ārstēšanas stratēģijas uzlabošanā, RSU-ZP 07-5, vadītājs J. Gardovskis, 2007
  • Izglītības un zinātnes ministrijas TOP pētījums Harmoniskā skalpeļa ieviešana vairogdziedzera un hemoroīdu operācijās, balstoties uz klīniskās efektivitātes un pacientu pēcoperācijas dzīves kvalitātes rezultātu izpēti, 2006.–2008., vadītājs prof. J. Gardovskis
  • LZP grants Nr. 04.1210 Dzīves kvalitāte ķirurģiski ārstētiem slimniekiem, 2004.–2008., vadošais pētnieks prof. J. Gardovskis
  • LZP grants Nr. 05.1838 Pārmantota krūts un olnīcu vēža klīniskās un molekulārās īpatnības Latvijā, vadītājs prof. J. Gardovskis
  • Valsts pētījumu programma Latvijas iedzīvotāju dzīvildzi un dzīves kvalitāti apdraudošo galveno pataloģiju zinātniska izpēte ar multidisciplināra pētnieciskā konsorcija palīdzību, 2006–2000, 4. apakšprojekts Pārmantotie audzēji, to klīniskā un molekulārā izpēte, profilakse un agrīnas diagnostikas stratēģijas izstrāde, vadītājs prof. J. Gardovskis
  • INTERREG IlIA South priority projekts No.2008j158-796 Pārmantotā vēža profilakse, zināšanu apmaiņa un apzināšanās veicināšana par slimību Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas pierobežas rajonos, 2008.–2010., zinātniskais konsultants prof. J. Gardovskis
  • LZP grants Nr. 09.1389 Krūts vēža klīnisko, morfoloģisko un molekulāro īpatnību korelāciju izpēte terapijas efektivitātes un prognozes optimizācijā, vadītājs prof. J. Gardovskis
  • LZP grants 09.1114. Indikāciju izvērtējums mehāniskās palīgcirkulācijas pielietošanai sirds mazspējas vadīšanā, nosakot sirds kambaru funkcionālo ģeometriju un trīsdimensiju ehokardiogrāfiju, vadītājs prof. R. Lācis
  • LZP Sadarbības projekta Nr. 06.006.0036 apakšprojekts Nr. 06.0036.1.1 Cilvēka audu un orgānu sistēmu fizioloģiskā procesa raksturojuma izvērtējums dažādās vecuma grupās, dzīves kvalitātes funkcionālie un psihosociālie aspekti, vadītājs doc. Z. Narbuts
  • ZP granta Nr. 09.1389 Krūts vēža klīnisko, morfoloģisko un molekulāro īpatnību korelāciju izpēte terapijas efektivitātes un prognozes optimizācijā, vadītājs prof. J. Gardovskis
  • Valsts pētījumu programmas Projekts Nr.4., 2007.–2009., Pārmantotie audzēji, to klīniskā un molekulārā izpēte, profilakse un agrīnas diagnostikas stratēģijas, vadītājs prof. J. Gardovskis

Starptautiskā sadarbība

  • Polija, Pomeranian Academy of Medicine, International Hereditary Cancer centre (Šcecina), sadarbība uzsākta 1998. gadā un saistīta ar pārmantoto krūts, olnīcu, kolorektālo, prostatas vēzi
  • Izraēla, The Susanne Levy Gerrtner Oncogenetics Unit, Sheba Medical Centre, sadarbība saistīta ar pārmantojamo onkoloģisko slimību izpēti
  • Baltkrievija, Grodņas apgabala slimnīca, sadarbība saistīta ar pārmantoto audzēju skrīningu. Projekts „Pārmantotā vēža profilakse, zināšanu apmaiņa un apzināšanās veicināšana par slimību Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas pierobežas rajonos” (2008. gada 17. jūnijs – 2010. gada 17. jūnijs)
  • Igaunija, Tartu Universitātes slimnīca, sadarbība uzsākta 2005. gadā, saistīta ar pārmantoto audzēju skrīningu
  • Sadarbība ar ESES (European Society of Endocrine Surgeons)

Katedras vēsture

Ķirurģijas katedras Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātē bija vairākas, un pēc tradīcijas to nosaukumi bija vispārīgās ķirurģijas katedra jeb ķirurģijas propedeitikas klīnika, kur ķirurģiju docēja 3. kursa studentiem, fakultātes ķirurģijas katedra – 4. kursa, bet hospitālās ķirurģijas katedra – 5. un 6. kursa studentiem. 1940./41. māc. gadā katedras apvienoja vienā ķirurģijas katedrā, kuras vadītājs bija profesors Pauls Stradiņš. Rīgas Medicīnas institūtā darbojās trīs katedras ar iepriekšējiem nosaukumiem, kā arī operatīvās ķirurģijas un topogrāfiskās anatomijas katedra, bet ar Latvijas Medicīnas akadēmijas (AML) Senāta lēmumu (27.06.1995.) un rektora pavēli Nr. 07/13 (28.06.1995.), apvienojot visas ķirurģijas katedras, tika izveidota viena RSU Ķirurģijas katedra ar profesoru Jāni Gardovski priekšgalā.

Prof. J. Gardovskis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (2006.), Latvijas Ķirurgu asociācijas prezidents (2004.–2008), Rīgas Stradiņa universitātes klīniku prorektors (2007.–2008.), Rīgas Stradiņa universitātes rektors (kopš 2008.); trīs grāmatu autors. Prof. J. Gardovska galvenie pētījumu virzieni ir videoķirurģija, aizkuņģa dziedzera ķirurģija, transplantācijas ķirurģija, onkoķirurģija, pārmantotās onkoloģiskās slimības, dzīves kvalitāte ķirurģijā.

Fakultātes ķirurģijas katedra

Fakultātes ķirurģiju LU Medicīnas fakultātē uzsāka docēt 1922. gadā, bet katedru ar pastāvīgu vadītāju izveidoja 1924. gadā (skat. „Ķirurģijas katedru veidošanās pagājušā gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados”). Līdz 1984. gadam katedras nosaukums bija Fakultātes ķirurģijas katedra, tad pārdēvēta par 2. ķirurģisko slimību katedru, vēlāk par 2. ķirurģijas katedru – līdz visu ķirurģijas katedru reorganizācijai 1995. gadā.

Sākuma klīnika un katedra atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, kopš 1928. gada – Rīgas pilsētas 2. slimnīcā (tagad – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca).

Pirmais fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs profesors Jēkabs Alksnis bija viens no pieredzējušākajiem Latvijas ķirurgiem. Viņam bija kara ķirurga pieredze Krievijā un Latvijas atbrīvošanas cīņās. Viņa vadībā klīnikā galvenokārt pilnveidoja vēdera dobuma ķirurģiju. Profesora Alkšņa klīnikā lielu vērību pievērsa arī uroloģijai, šeit par speciālistu urologu kļuva profesora dēls Arvēds Alksnis (skat. arī „Hospitālās ķirurģijas katedra”).

1940./41. mācību gadā, kad izveidoja vienu ķirurģijas katedru, par tās vadītāju iecēla P. Stradiņu. Par profesoriem iecēla J. Šulcu un V. Mincu, par docentiem A. Bieziņu, O. Maču, J. Tiesnieku, par vecākajiem lektoriem K. Dolieti un T. Vītolu. Par asistentiem iecēla Z. Dreizenštoku, J. Ekšteinu, J. Ērtumu, Ļ. Hnohu, J. Janitēnu, A. Kaķi, K. Kārkliņu, K. Encenbergu, A. Lūsi, J. Majoru, K. Mētru, P. Purviņu, P. Riekstiņu, I. Vikmani, un O. Zariņu. Vācu okupācijas laikā katedru vadīja J. Šulcs. Kopš 1944. gada rudens Fakultātes ķirurģijas klīniku un katedru atkal vadīja profesors Pauls Stradiņš.

Tādējādi Pauls Stradiņš katedru ir vadījis visilgāk – gandrīz 15 gadus. Paula Stradiņa personības saistība ar Fakultātes ķirurģijas klīniku un katedru ļaužu atmiņā ir tik cieša, ka arvien mēdz runāt par Stradiņa klīniku un Stradiņa katedru. Pēc kara Pauls Stradiņš ļoti aktīvi iekļāvās Latvijas medicīniskā dienesta un medicīnas studiju atjaunošanā: no 1944. līdz 1947. gadam viņš bija Rīgas pilsētas 2. slimnīcas galvenais ārsts un arī Medicīnas fakultātes dekāns.

Pirmajos pēckara gados trūka speciālistu un docētāju, jo daudzi, bīdamies no iespējamām komunistu represijām, bija devušies emigrācijā. Citi savukārt vācu okupācijas laikā bija iesaukti armijā, un pēc atgriešanās Rīgā pret viņiem izturējās ar neuzticību. Tā 1951. gadā Ernests Burtnieks un Aleksejs Čukalovskis (partijas sekretārs) parakstījuši raksturojumu par Ēvaldu Ezerieti, kurš nederot pedagoģiskam darbam, jo bijis vācu armijā par kara ķirurgu leitnanta pakāpē. Klīnikā atgriezās Jānis Slaidiņš, kurš varonīgi bija glābis vācu armijā iesauktos latviešus, dodams tiem iespēju kara beigās no Vācijas nokļūt Zviedrijā, nosakot diagnozi, ka viņi ir slimi un ievainoti. Bija atgriezies arī bijušais leģionārs – urologs Eduards Smiltens. Līdz ar to vismaz daļēji tika atrisināta problēma par nepieciešamo speciālistu piesaisti klīnikai. Taču profesoram Stradiņam pārmeta vēršanos pret tendencēm plašāk iesaistīt veselības aizsardzībā un zinātniskajā darbā iebraucējus no „vecākām brālīgām republikām”.

Fakultātes ķirurģiju docēja Ārstniecības fakultātes 4. kursa studentiem. Lekcijas profesors Stradiņš lasīja saistoši, izsmeļoši, bagātīgi ilustrējot lekciju materiālu ar piemēriem no prakses. Auditorijā (kas tagad nosaukta Paula Stradiņa vārdā) profesors parasti ienāca ar tanī laikā populāru autoru sarakstītu fakultātes ķirurģijas mācību grāmatu (krievu valodā) rokā. Lekcijas laikā profesors grāmatu laiku pa laikam pāršķīra un tanī ielūkojās. Taču, kā studenti konstatēja, profesors Stradiņš savās lekcijās nebūt neatkārtoja to, kas bija rakstīts minētajā grāmatā. Viņš to izmantoja tikai kā plānu. Ļoti žēl, ka tanī laikā vēl neizmantoja ierakstu tehniku, kas būtu palīdzējis saglabāt profesora Stradiņa lasītās ļoti vērtīgās lekcijas. Arī eksāmenus profesors parasti pieņēma pats. Taču, ņemot vērā viņa aizņemtību, eksāmenu norise bija diezgan savdabīga. Eksāmens studentu grupai sākās no rīta, bet parasti ieilga līdz vēlai vakara stundai, jo, noeksaminējis vienu vai divus studentus, profesors devās pildīt kādu citu no saviem daudzajiem pienākumiem. Darba dienas sākumā profesors uzmanīgi uzklausīja eksaminējamos, un dažkārt, kā uzskates līdzekli izmantojot, piemēram, dvieli, studentiem izskaidroja vienas vai otras operācijas tehniku. Taču smagās darba dienas beigās profesors vairs nebija tik aktīvs. Tādēļ tie studenti, kas vairāk baidījās no šī eksāmena, centās palikt pēdējie, cerībā, ka tad eksāmens noritēs vieglāk.

Katedras zinātnisko pētījumu virzieni

Profesora Stradiņa intereses bija visai daudzveidīgas. Var teikt, ka nebija nevienas aktuālas medicīnas problēmas, par kuru P. Stradiņš šādā vai tādā mērā nebūtu interesējies. Daudzas vēderdobuma orgānu operācijas profesors Latvijā veica pirmais, arī uzlaboja un papildināja šo operāciju tehniku. Tika pilnveidotas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas operācijas, 1950. gadā – divetapu transtorakālo gastrektomiju. Abdominālās ķirurģijas problēmas risinājuši arī I. Sjakste, A. Pakalns, J. Gardovskis, G. Trofimovičs. Attīstoties sirds ķirurģijai, profesors Stradiņš jau 1955. gadā savā klīnikā organizēja šo operāciju priekšdarbus, uzsākot eksperimentālas sirds operācijas. 1958. gadā profesora Stradiņa klīnikā sekmīgi tika veiktas pirmās sirds operācijas iedzimtu un iegūtu sirdskaišu gadījumos: 1958. gada 31. martā sekmīgi veikta pirmā sirds operācija – mitrālā komisurotomija (Ē. Ezerietis). Bez Ē. Ezerieša sirds ķirurģijas jomā strādājuši arī J. Slaidiņš un V. Utkins. Izdarītas pirmās maģistrālo asinsvadu rekonstruktīvās operācijas, 1962. gadā pie katedras izveidoja Eksperimentālās ķirurģijas un ekstrakorporālās asinsrites zinātniskās pētniecības laboratoriju. Pirmo reizi Latvijā lietota t. s. mākslīgā niere, izstrādāta un ieviesta praksē reģionārā mākslīgā asinsrite ekstremitāšu ļaundabīgo audzēju ārstēšanā. 1947. gadā P. Stradiņš izdarīja Latvijā pirmo transtorakālo barības vada rezekciju, 1956. gadā – transsternālu videnes audzēja ekstirpāciju. 1957. gadā klīnikā sekmīgi izdarīja pirmo pneimonektomiju. Torakālās ķirurģijas problēmas risinājuši Ē. Ezerietis, J. Slaidiņš, O. Aleksis. Veiktas arī sarežģītas bronhu un trahejas rezekcijas (V. Utkins).

1969. gadā izveidoja republikas specializēto centru – Pulmonoloģijas mācību, zinātnes un prakses apvienību. Tas ietvēra katedru, CZPL Plaušu ķirurģijas nodaļu un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas trīs nodaļas (centra vadītājs – V. Utkins).

Barības vada ķirurģijas problēmas risinājuši J. Gardovskis, G. Ambalovs. Kardiospazmas diagnostiku un ārstēšanu, barības vada vēža, divertikulu ķirurģisko ārstēšanu pētījis V. Utkins.

Profesors Stradiņš strādājis arī endokrinoloģijas jomā – pirmais Latvijā veicis hipofīzes operāciju pacientam ar akromegaliju. Profesora aizsākto darbu turpinājuši Ē. Ezerietis (īpaši par kākšļa ķiruģisko ārstēšanu), J. Gardovskis. Būdams slavenā ķirurga un urologa Fjodorova skolnieks, Pauls Stradiņš darbojās arī uroloģijā un uroonkoloģijā: viņš veicis pirmo pūšļa ekstirpāciju Latvijā slimniekam ar pūšļa ļaundabīgu audzēju. Pēc profesora Stradiņa uroloģijas problēmas risinājuši E. Smiltens, J. Slaidiņš, B. Solommjaks, V. Lietuvietis. Pauls Stradiņš bija pretvēža cīņas pamatlicējs Latvijā. Onkoloģijas jomā profesora aizsākto darbu turpinajuši E. Ezerietis, V. Rozenbaha, J. Gardovskis.

Hospitālās ķirurģijas katedra

Katedra uzsāka darbu 1922. gadā, kad ievēlēja pirmo tās pastāvīgo vadītāju (skat. „Ķirurģijas katedru veidošanās pagājušā gadsimta divdesmitajos trīsdesmitajos gados”). 1983. gadā nosaukums mainīts – 1. ķirurģisko slimību katedra, vēlāk (līdz ķirurģijas katedru reorganizācijai 1995. gadā) – 1. ķirurģijas katedra. Sākumā tā atradās Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā, Jāņa Asara ielā 3 (līdz 1940. gadam), bet pēc tam – Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, Bruņinieku ielā 5. 1920. gada decembrī Hospitālās ķirurģijas klīniku iekārtoja Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcā. Šajā slimnīcā bija laba operāciju zāle, ķirurģiskais kabinets ambulatoriem slimniekiem. Klīnikai izmantoja arī Rīgas pilsētas 1. slimnīcas 2. ķirurģisko nodaļu.

Pirmais katedras vadītājs Jānis Jankovskis bija studējis Kijevā un beidzis Berlīnes universitāti, strādājis Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā pie profesora A. Ļebedeva, gadu Berlīnē pie profesoriem Senatora un Nāgela. 1910. gadā Tērbatas universitātē aizstāvēja disertāciju par vēdera dobuma orgānu ievainojumiem un ieguva Dr. med. grādu. Par profesora J. Jankovska asistentiem strādāja A. Neibergs, J. Šulcs, A. Mednis, par subasistentiem – J. Jēgermanis un K. Tiesnieks. Jānis Jankovskis bijis arī Latvijas Sarkanā Krusta dibinātājs (1918.) un pirmais tā priekšnieks. Pateicoties viņa iniciatīvai, 1921. gadā Rīgā tika nodibināta žēlsirdīgo māsu skola (tagadējā Sarkanā Krusta medicīnas koledža), 1922. gadā – kaulu tuberkulozes sanatorija Krimuldā. Pēc profesora Jankovska pāragrās nāves 1926. gadā par katedras vadītāju ievēlēja Jāni Dzirni.

Jānis Dzirne bijis ļoti savdabīga personība. Pēc Tērbatas universitātes beigšanas (1888.) un promocijas (1891.) un pēc zināšanu papildināšanas Vācijā, Krievijā un Šveicē pie tā laika izcilākajiem ķirurgiem Dzirne Krievijā strādājis par asistentu Tērbatas universitātes ginekoloģijas klīnikā, par zemstes ārstu un kara ķirurgu. 1909. gadā ievēlēts par profesoru Maskavas universitātē, bijis Hospitālās ķirurģijas uroloģijas klīnikas direktors un katedras vadītājs. 1909. gadā iznākusi viņa grāmata „Cistoskopija” un 1914. gadā rokasgrāmata „Operatīvā uroloģija”. Maskavas medicīnas vēsturnieki Jāni Dzirni uzskata par vienu no visizcilākajiem šā laikmeta Krievijas urologiem. Pirmā pasaules kara laikā strādājis par kara ķirurgu, pēc tam par ārstu Polijā, atkal Maskavā, tad Kaukāzā, Turcijā, Bulgārijā, Vācijā. 1922. gadā uzaicināts darbā jaundibinātajā Kauņas universitātē. Taču jau pēc gada devies uz Abesīniju (Etiopiju), kur kalpojis par medicīnas ģenerālinspektoru un vēlāk par imperatora Hailes Selasie I ārstu. 1926. gadā Jānis Dzirne ievēlēts par Latvijas Universitātes hospitālās ķrurģijas katedras profesoru. Jānis Dzirne sarakstījis pirmo ķirurģijas grāmatu latviešu valodā „Praktiska ārsta ķirurģija” (izdota 1928. gadā). 1929. gadā Jānis Dzirne atkal devies uz ārzemēm – Ēģipti, Austrāliju, Irāku, kur ziņas par viņu pazudušas. Jau kopš 1928. gada beigām profesora Dzirnes slimības dēļ klīniku vadīja Jānis Frīdrihs Šulcs. Par pilntiesīgu katedras vadītāju viņu ievēlēja 1934. gadā. Jānis Šulcs studējis medicīnu Vīnē un Cīrihē, beidzis Tērbatas universitāti (1911), pilnveidojis zināšanas ginekoloģijā, ķirurģijā un otoloģijā Berlīnē. Hospitālās ķirurģijas klīnikas docētājs bijis kopš 1921. gada, disertāciju aizstāvējis 1926. gadā. Jānis Šulcs docējis arī LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļas studentiem pirmo palīdzību nelaimes gadījumos, ka arī Zobārstniecības nodaļas studentiem žokļu un mutes ķirurģiju. 1944. gadā profesors Jānis Šulcs emigrēja un kopā ar profesoru Nikolaju Vētru bijis viens no aktīvākajiem Baltijas universitātes Medicīnas fakultātes organizatoriem un mācībspēkiem. 1940./41. mācību gadā ķirurģijas katedras apvienoja un par katedras vadītāju iecēla Paulu Stradiņu. Tai laikā katedrā strādāja divi profesori – J. Šulcs un V. Mincs. Vladimirs Mincs, kurš bija dzimis Daugavpilī, beidzis Tērbatas universitāti un jau gadu pēc beigšanas (1896.) turpat aizstāvējis arī doktora disertāciju. Pēc pirmā pasaules kara V. Mincs docējis Maskavā topogrāfisko anatomiju un operatīvo ķirurģiju, bet no 1918. gada bijis Maskavas 2. universitātes jaundibinātās Hospitālās ķirurģijas klīnikas vadītājs. Vladimirs Mincs piederēja to ārstu grupai, kas ārstēja Ļeņinu pēc atentāta 1918. gadā. V. Mincs atgriezās Latvijā 1920. gadā. 1941. gadā, tuvojoties vācu armijai, V. Mincs bija atteicies bēgt uz PSRS. Ienākot vāciešiem, profesoru ievietoja Rīgas geto, pēc tam Štuthofas un Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs, kur viņš gājis bojā īsi pirms kara beigām. Profesoram Mincam bijusi izstrādāta spoža operāciju tehnika. Vienā no Rīgas agrākajām privātklīnikām (Skolas ielā 11) viņš kopā ar ķirurgiem Reinholdu Girgensonu un Kristapu Štammu 1938. gadā veicis pirmo sirds operāciju Latvijā – Botallo vada pārsiešanu. Otrā pasaules kara gados neilgi katedru vadījuši profesora Jēkaba Alkšņa dēls Arvēds Alksnis un Teodors Vītols.

Tuvojoties padomju armijai, viņi abi devās trimdā. Arvēds ALksnissavus ārsta piedzīvojumus un pārdzīvojumus krievu un vācu okupācijas režīmu apstākļos aprakstījis grāmatā „Hipokrats spīlēs" . Par šo darbu viņam 1991. gadā piešķirta Paula Stradiņa balva. Pēc kara divus gadus katedru vadīja Jānis Jēgermanis (kurš katedrā strādājis jau kopš 1928. gada), līdz 1946. gadā no Maskavas ieradās Aleksandrs Liepukalns. Jānis Jēgermanis turpināja darbu klīnikā, būdams klīnikas autoritāte, jebkurā diennakts stundā gatavs ierasties klīnikā, lai ar savu padomu un prasmi palīdzētu sarežģītās situācijās. Aleksandrs Liepukalns, pārkrievojies latvietis, studējis Pēterburgā un Tērbatā, 1922. gadā studijas beidzis Voroņežā. Bijis aspirants 1. Ļeņingradas Medicīnas institūtā pie ievērojamā krievu ķirurga J. Džanelidzes. No 1932. gada sācis strādāt akadēmiķa N. Burdenko vadītajā 1. Maskavas Medicīnas institūta Hospitālās ķirurģijas katedrā. 1945. gadā aizstāvējis disertāciju par traumatiskā šoka novēršanu. No profesora Liepukalna veikumiem Latvijā īpaši jāatzīmē viņa līdzdalība sirds un asisvadu ķirurģijas un neiroķirurģijas izaugsmē. A. Liepukalns bija prasmīgs pedagogs, apveltīts ar labām runas dāvanām. Profesors  pretstatā, piemēram, profesoram Stradiņam, savās lekcijās runāja pacilāti skanīgi un ar patosu, plaši un sīki analizējot vienu vienīgu jautājumu, kas nereti aizņēma visu lekcijai paredzēto laiku. Bet tas bija iespaidīgi.

No 1966. gada katedru vadīja profesors Ļevs Hnohs, kurš bija studējis Bāzeles universitātē un LV beidzis 1940. gadā. No 1985. gada katedru vadīja ilggadējais katedras docētājs Anatolijs Nikitins, no 1993. gada līdz ķirurģijas katedru apvienošanai – Andrejs Pavārs.

No 1950. gada katedrā docēja profesors Arčils Mačabeli, beidzis Tbilisi Medicīnas institūtu (1931.), Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta dibinātājs un direktors (1946.–1955.).

Pēc tam kad viņu no direktora amata atcēla, A. Mačabeli strādāja Rīgas Medicīnas institūtā. Divus gadus pirms viņa nāves (1958.) tika izveidota Traumatoloģijas, ortopēdijas un kara lauka ķirurģijas katedra, un Arčils Mačabeli tika iecelts par tās vadītāju. Ilgus gadus par docētājiem katedrā strādāja Irma Francberga, Jakovs Ulmanis, Jella Upmane, Oļegs Sizovs. Hospitālas ķirurģijas katedras asistents (1955.–1958.) bijis arī A. Mačabeli pēctecis Traumatoloģijas, ortopēdijas un kara lauka ķirurģijas katedrā – Viktors Kalnbērzs. Par docētāju katedrā strādājis (1956.–1959.) arī vēlākais Ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātes ķirurģijas katedras vadītājs Vilis Purmalis. Īsāku laikasprīdi katedrā strādājuši arī neiroķirurgs Kārlis Arājs, urologs Viktors Goldbergsun ftizioķirurgs Ēriks Brikmanis.

Hospitālo ķirurģiju docēja Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātes 5. un 6. kursa un Stomatoloģijas fakultātes 4. kursa studentiem. Speciāls mācību plāns bija 6. kursa studentiem – subordinatoriem, kurus gatavoja ķirurgu darbam.