Tehnoloģijas sola mieru, bet rada stresu digitālajā mazuļu aprūpē

2025. gadā vidū Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) tika sākta pēcdoktorantūras programma, kurā patlaban tiek īstenoti pieci pētījumi, bet ar 2026. gadu tiem pievienosies vēl viens. Zinātnes sinapsēs iepazīstināsim ar visiem.

Pēcdoktorantūras programmā galvenais mērķis ir dot jaunajiem zinātniekiem iespēju augt, veidot savu karjeru un ienest jaunas zināšanas Latvijas zinātnē. Māras gadījumā šis projekts ir dabisks turpinājums viņas profesionālajam ceļam – no mākslas skolas un filozofijas studijām līdz interešu lokam, kur krustojas cilvēks, tehnoloģijas un veselības aprūpe. Sarunā viņa atklāj, kā tieši darbs RSU un diskusijas ar studentiem par bioētiku palīdzējušas ieraudzīt, cik daudz neatbildētu jautājumu slēpjas digitālajās veselības tehnoloģijās un to ietekmē uz mūsu pieredzi.

Ar savu pētījumu viņa cer palīdzēt gan vecākiem, gan veselības aprūpes speciālistiem saprast, kādas iespējas un riski patiesībā slēpjas digitālajā mazuļu uzraudzībā.

Kā nonācāt līdz akadēmiskajai pētniecībai un darbam Rīgas Stradiņa universitātē?

Tas kopumā ir diezgan nejaušs ceļš. Es mācījos Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā, un tā bija ļoti praktiska pieredze, kur piecu gadu laikā visu laiku gleznoju un zīmēju. Man ļoti gribējās apgūt kaut ko teorētisku. Vairāk domāt, saprast, sakārtot. Tad es izdomāju, ka jāpamēģina iestāties filozofos. Un tur bija daudz jālasa tekstus, kas sākumā šķiet nesaprotami, bet, lēnām pārlasot un mēģinot iedziļināties, veidojas vismaz kaut kāda sākotnējā izpratne. Mani ļoti uzrunāja šis process mēģināt saprast lietas.

Rīgas Stradiņa universitātē es sāku vadīt lekcijas un seminārus medicīnas studentiem bioētikā, arī kursu par nāvi un miršanu un dažādus citus kursus, kas savukārt radīja interesi par veselības aprūpes sfēru. Visas tēmas un diskusijas, kas veidojās ar studentiem, man kļuva aizvien aktuālākas kontekstā ar personīgo interesi – fenomenoloģisko filozofiju. Tas ir filozofijas virziens, kas pēta pieredzi. Nevis individuāli specifisku pieredzi, bet pieredzes iespējamības nosacījumus. Piemēram, kā mēs pieredzam laiku nevis tikai katrs individuāli, bet vai ir kopīgas struktūras par kurām mēs varam runāt, vai kā mēs pieredzam telpu? Tad arī jautājumi: kā mēs pieredzam slimību, kā mēs pieredzam veselību? Šie jautājumi mani noveda tālāk pie kvalitatīvās pētniecības. 

Pašreiz strādāju par vadošo pētnieci RSU Sociālo zinātņu pētniecības centrā, kas ir ļoti laba vieta, kur nodarboties ar starpdisciplināriem pētījumiem. Proti, es varu apvienot savu interesi par filozofiju, empīriskiem pētījumiem un interesi par veselības aprūpi. 

Kā nonācāt pie pētījuma tēmas Ētiska un iemiesota perspektīva uz digitālo veselības uzraudzības tehnoloģiju izmantošanas mazuļu aprūpē? 

Ideja radās no divām pusēm. Pirmkārt, mani ilgstoši interesē fenomenoloģiskā un post-fenomenoloģiskā filozofija, kas uzsver – tehnoloģijas nav tikai rīki, bet tās maina to, kā mēs pieredzam sevi, citus un pasauli. Man īpaši rezonē doma, ka tehnoloģijas nav ne labas, ne sliktas, bet noteikti nav arī neitrālas – tās vienmēr ietekmē pieredzi.

Otrkārt, mani interesē, kā mazuļu uzraudzības tehnoloģijas ietekmē vecāku rūpes un attiecības ar bērnu. Šī interese radās arī no personīgas pieredzes – es pati šīs ierīces izmantoju, kad mans bērns bija mazulis. Toreiz par to daudz nedomāju, bet tagad šie jautājumi aktivizējušies un kļuvuši pētniecības vērti.

Ko nozīmē jēdziens iemiesotā perspektīva šajā kontekstā un kā tas atšķiras no tradicionālā skatījuma uz ētiku un tehnoloģijām?

Iemiesotā perspektīva nāk no fenomenoloģijas un uzsver ķermeņa lomu mūsu pieredzē. Tas nozīmē skatīties, kā tehnoloģijas ienāk mūsu ķermeniskajā ikdienā – vai tās kļūst par dabisku ķermeņa pastarpinājumu vai traucēkli? Līdzīgi kā brilles, pie kurām es esmu pieradusi un par tām vairs nedomāju. Tās zināmā mērā ir iesavinātas manā ķermenī. Tomēr tās var tādas arī nebūt, un tikt pieredzētas kā svešķermenis. Fenomenoloģiskajā tradīcijā ķermeniskums neattiecas tikai uz fizisko, aplūkojamo un aptaustāmo ķermeni, bet primāri uz dzīvo ķermeni, t.i., uz mūsu sajūtošo un darbīgo esamību pasaulē.

Mazuļu aprūpē iemiesotā perspektīva ļauj pētīt, vai un kā tehnoloģijas tiek iesavinātas vecāku ķermeņos, kā tehnoloģijas maina vecāku ķermeniskās attiecības ar bērnu, pieskāriena nozīmi, sajūtas un emocijas.

Kādas digitālās veselības uzraudzības tehnoloģijas jūs pētāt? 

Tehnoloģijas, kuras es pētu, var iedalīt divās lielās grupās. Pirmajā ir dažādas ierīces, kas vēro mazuli – video monitori, rācijas un valkājamie sensori, kas mēra temperatūru, sirdsdarbību vai skābekļa līmeni. Tie bieži ir iestrādāti zeķītēs, autiņos vai gultiņas matracī un nepārtraukti sūta datus vecākiem. Otrajā grupā ir mobilās lietotnes, kas apkopo mazuļa dienas ritmu un mēģina prognozēt nākamos notikumus. Kopā tās veido plašu digitālās uzraudzības tehnoloģiju klāstu, kas arvien aktīvāk ienāk mazuļu aprūpē.

Kādas galvenās ētiskās dilemmas esat pamanījusi, kad vecāki izmanto šīs tehnoloģijas mazuļu aprūpē?

No preliminārajiem datiem, literatūras un arī manas pieredzes iezīmējas vairākas ētiskās dilemmas. Viena no būtiskākajām – konflikts starp vēlmi pēc drošības un kontroles, ko piedāvā šīs tehnoloģijas, un nepietiekamu izpratni par privātuma un datu aizsardzības riskiem, īpaši mobilajās lietotnēs. Vecāki saka, ka datu aizsardzība viņiem ir ļoti svarīga, bet vienlaikus nezina, kur dati nonāk, un kam tie ir pieejami. Tas var novest pie digitālās rezignācijas, kad vienīgā alternatīva savu un bērna personas datu nodošanai ir tehnoloģijas nelietošana (daļa vecāku to nevēlas darīt), tas rada sajūtu, ka dalīšanās ar personas datiem ir neizbēgama, kas savukārt izraisa digitālās rezignācijas sajūtu.

Otrs aspekts: tehnoloģijas sola mieru, taču bieži rada trauksmi. Par to runā arī jēdziens tehno stress: nepārtrauktā vajadzība sekot līdzi datiem un telefons, kam visu laiku jābūt rokās, var radīt papildu spriedzi. Papildus tam stresu var radīt arī pašas tehnoloģijas lietošana: vai es to lietoju pareizi? Vai tā darbojas? Vai es esmu atcerējusies to uzlādēt, atjaunot programmatūru u.tml.? 

Un vēl jautājums par epistēmisko autoritāti. Kam mēs uzticamies: savai iemiesotajai pieredzei vai ierīces datiem? Šeit bieži parādās konflikts starp vēlmi uzticēties sev un pieņēmumu, ka tehnoloģija ir objektīvāka. Tas ir ļoti interesants aspekts, jo parāda, kā tehnoloģijas ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu un to, kam mēs šajā procesā uzticamies.

Vai digitālās ierīces var arī palīdzēt veidot tuvākas attiecības starp vecākiem un bērnu, vai tomēr tās dažkārt rada atsvešinātību?

Es domāju, ka droši vien atbilde būs gan, gan, jo pieredzes nav vienveidīgas. Atsaucoties uz esošajiem pētījumiem, ir iespēja radīt atsvešinātību. Kādā pētījumā par biomonitoru lietošanu mazuļu aprūpē mammas norādīja, ka vienā brīdi vairs nav tik daudz jāsaskaras ar bērnu pat tādā burtiskā taustes nozīmē – man nav jāpieskaras bērnam, lai pārbaudītu, vai viņam ir temperatūra. Tas var radīt distances elementu un atsvešinātības sajūtu. No otras puses vecākiem video monitora lietošana var radīt klātbūtnes sajūtu, t. i., pat neesot fiziski klātesošai, savu bērnu es varu pieredzēt kā savā redzeslokā esošu. Tiesa gan, šī pieredze ir asimetriska. Kā norādīja viena pētījuma dalībniece, aprakstot savu pieredzi video monitora lietošanā, “man ar bērnu ir kontakts, bet viņam ar mani nav”. 

Kā redzat šīs tehnoloģijas nākotnē? Vai tās kļūs vēl neatņemamākas mūsu ikdienā, vai sabiedrība varētu meklēt līdzsvaru starp tehnoloģisko un cilvēcisko?

Protams, ka tehnoloģijas attīstīsies, tās tiks piedāvātas un izmantotas. Domāju, ka mazuļu uzraudzības tehnoloģiju jomā tehnoloģiju optimisms un pesimisms pastāvēs vienmēr. Jau tagad diezgan spēcīgi var redzēt tos, kuri ir par, un tos, kuri ir pret. Tas saistīts ar dziļi iesakņojušiem priekšstatiem, ko nozīmē būt par vecāku un ko nozīmē rūpēties par bērnu.

Jāskatās arī uz to, cik lielā mērā šīs tehnoloģijas būs pieejamas, jo, piemēram, viedās gultiņas ir dārgas. Arī pēc sava pētījuma anketas datiem redzu, ka vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju patlaban neizmanto tehnoloģijas, jo tās ir dārgas. Es ceru, ka tehnoloģijas kļūs pieejamākas un ka reizē aktualizēsies diskusijas par tehnoloģiju izstrādāšanas un lietošanas ētiskajiem aspektiem. 

Kā jūsu pētījums varētu palīdzēt gan veselības aprūpes speciālistiem, gan vecākiem labāk saprast tehnoloģiju ietekmi uz rūpēm un piesaisti?

Mans mērķis ir sistemātiski apkopot iespējamos ieguvumus un riskus saistībā ar tehnoloģiju lietošanu, kas, savukārt, var sniegt informāciju informētai lēmumu pieņemšanai. Vecākiem – vai man to vajag, vai man to nevajag, ko es no tā iegūšu –, bet veselības aprūpes kontekstā – kad kā veselības aprūpes specialists es varu ieteikt vienu vai otru tehnoloģiju?

Vai Latvijā sabiedrībā pietiekami tiek runāts par ētikas jautājumiem saistībā ar digitālajām tehnoloģijām ģimenes dzīvē?

Man šķiet, ka par ētiku digitālajā vidē runā pietiekami daudz, bet galvenokārt attiecībā uz bērniem, nevis zīdaiņiem. Par telefonu, planšetu un datoru lietošanu diskusijas ir plašas, bet par tehnoloģijām, kas mani interesē – mazuļu uzraudzības ierīcēm – runā daudz mazāk. Iespējams, tāpēc, ka tas Latvijā vēl nav tik izplatīts, bet tieši to arī gribu noskaidrot.

Savukārt daudzās citās valstīs, īpaši Eiropā, Lielbritānijā, ASV un Austrālijā, šīs tehnoloģijas tiek lietotas diezgan intensīvi, līdz ar to privātuma un datu aizsardzības jautājumi kļūst ļoti aktuāli: kādas sekas tas var radīt gan vecākiem, gan bērniem. Plašāk skatoties, būtiski ir arī tas, cik iekļaujošas ir šīs tehnoloģijas. Piemēram, daudzas aplikācijas tiek veidotas mammām, nevis vecākiem kopumā, un tādā veidā tiek pastiprināti noteikti dzimumu stereotipi un gaidas par lomu sadalījumu mazuļa aprūpē.