Pārlekt uz galveno saturu
Pētniecība

Ar ehinokokiem, kas ir apmēram piecus milimetrus lieli parazīti, var inficēties, apēdot parazītu oliņas, kas bijušas uz ogām piemājas dārziņā vai mežā, kas nonāk uz rokām pēc suņa vai kaķa glaudīšanas u. tml. Ehinokokoze ir nopietna slimība, kas visbiežāk nav ārstējama, – medikamenti pacientam visbiežāk jālieto visu mūžu.

Sniedze_Laivacuma-lead.gifRīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Infektoloģijas katedras asistente, infektoloģe un hepatoloģe Sniedze Laivacuma veikusi trīs gadu pētījumu par ehinokokozi. Šis ir pirmais pētījums par šīs slimības izplatību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu Latvijā. Ilgus gadus tika uzskatīts, ka mūsu valstī ehinokokoze nav problēma, taču saslimstība, kā izrādās, ar katru gadu pieaug.

Kas ir ehinokokoze?

Ehinokoks ir parazīts, un cilvēks ir tā starpsaimnieks, jo īstie saimnieki ir plēsējdzīvnieki. Parazīts piesūcas sava saimnieka zarnām, bet starpsaimniekiem iemitinās aknās, plaušās, nierēs, liesā un pat galvas smadzenēs un kaulos. Tas tur dzīvo un vairojas.

Cilvēki ar šiem parazītiem inficējas, kad apēd parazītu oliņas. Visbiežāk tas var notikt, ēdot ogas mežā vai piemājas dārziņā, glaudot suni vai kaķi un pēc tam nenomazgājot rokas. Šo slimību var iegūt pavisam vienkārši, taču slimība nav lipīga, un cilvēks nav šīs slimības izplatītājs. 

Latvijā sastopami divu veidu ehinokoki-– cistiskais un multilokulārais. Cistiskais mājo suņu zarnu traktā. Visbiežāk tas būs tiem suņiem, kuri dzīvo lauku sētās vai netālu no meža. Multilokulārais parazīts parasti ir lapsām, jenotsuņiem un citiem meža dzīvniekiem. Cistiskais ir tad, kad orgānos veidojas tādi kā tukši dobumi, kur aug jaunie parazīti. Multilokulārais ir tad, kad viena cista tālāk pāriet daudzās mazās cistiņās – kad ir vairāki parazītu perēkļi.

ehinokoks-lead.gif

Pieaudzis ehinokoks jeb parazīts ir aptuveni 5 mm garš un var izdēt vairāk nekā 100 tūkstošus pēcnācēju. Avots: https://commons.wikimedia.org

Tātad cilvēks ar ehinokokozi var saslimt, ja ēd nemazgātas ogas un nemazgā rokas ar ziepēm?

Jā, protams!

Kāpēc saslimstība ar ehinokokozi Latvijā un pasaulē pieaug?

Francijā, kur ir lielākais ehinokokozes saslimšanas gadījumu skaits Eiropā, tika veikts pētījums par mazajiem piemājas dārziņiem, un gandrīz katrā atrada ehinokoku oliņas. Tas ir tāpēc, ka tur ir silts klimats un oliņas vidē neiet bojā. Turklāt Francijā ir līdzens reljefs un daudz pļavu, kur dzīvo mazie grauzēji, līdz ar to ir daudz lapsu, kas ar fekālijām inficē vidi.

Mēs iznīcinām dabisko vidi, pilsētas paplašinās un pietuvojas mežam, un dzīvnieki, pielāgojoties apstākļiem, nāk pēc pārtikas uz lauku sētu un pilsētu. Ik pa laikam medijos lasām, ka pilsētā vai piepilsētā ir redzēta lapsa vai citi dzīvnieki.

Kādas ir ehinokokozes pazīmes?

Dažreiz, ja slimība jau ir ilgstoši, pacientam var būt ādas nieze, kad parazīts nospiež žults struktūras.

Bet vispār ehinokokozes pacientam nav nekādu specifisku pazīmju, tāpēc visbiežāk šo slimību atklāj nejauši.

Kad sāp vēders vai ir diskomforts vēderā, pacientam nereti tiek taisīta vēdera ultrasonogrāfija, un tad atklājas, ka aknās kaut kas ir. Tad papildu izmeklējumos tiek noskaidrots, ka tas "kaut kas" ir ehinokoki.

Vai ar ehinokokozi var saslimt, ēdot meža dzīvnieku gaļu vai liellopu un cūku aknas, kas atvestas no radinieku lauku saimniecības?

No gaļas cilvēks ar ehinokokozi nevar inficēties. Kā jau stāstīju, cilvēks inficējas ar oliņām, kas ir uz zemes, vai glaudot suņus, kaķus, plēsējdzīvniekus, kas bieži vien ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes un, satikuši cilvēkus, nāk klāt un prasa ēdienu.

Cik izplatīta ir ehinokokoze?

Saslimstība ar ehinokokozi Eiropas valstīs svārstās no 0,1 līdz 10 gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju. Lielākais šīs slimības epicentrs Eiropā ir Dienvidfrancijā un citas dienvidvalstis. Jāatceras, ka Latvija atrodas blakus Krievijai, Baltkrievijai un Polijai, kur arī ļoti bieži sastopama ehinokokoze.

Latvijā kopš 1999. gada ir jau aptuveni 200 saslimušo. Pēdējos gados katru gadu pie mums ir no 10 līdz 15 pirmreizēji diagnosticēto ehinokokozes gadījumu, un saslimstība arvien pieaug.

Vēsturiski ir tā, ka uz ziemeļiem ehinokokoze nav tik ļoti izplatīta kā, piemēram, siltajās un Āzijas valstīs. Ilgus gadus Skandināvijā šī slimība nebija aktuāla, arī mazajās Baltijas valstīs saslimšanas gadījumu ir salīdzinoši maz, ja raugās pasaules kontekstā. Igaunijā gada laikā ir viens vai divi saslimšanas gadījumi, Latvijā tagad ir 10 līdz 15 gadījumi, Lietuvā – no 30 līdz 50. Kā redzat – jo tālāk uz dienvidiem, jo izplatītāka ir šī slimība.

Klimats kļūst siltāks visā pasaulē, un dabā ehinokoka oliņas var izdzīvot vidēji gadu. Ja temperatūra nenokrīt īpaši zemu, tad izdzīvo vēl vairāk oliņu. Arī Latvijā mums vairs nav tādu ziemu, kādas bija agrāk.

Cik daudz šī slimība Latvijā ir pētīta?

Pētījumu par saslimstību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu Latvijā nav bijuši, līdz ar to mana pētījuma mērķis bija noteikt ehinokokozes izplatību mūsu valstī, apzināt saslimšanas riska faktorus, pilnveidot diagnostikas un ārstēšanas taktiku. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tika savākti un analizēti vairāk nekā simts pacientu dzīves un medicīniskie dati. Vēl cita pacientu grupa, kurā bija vairāk nekā 100 respondentu, tika anketēti, lai konstatētu iespējamos riska faktorus, atklātu imūnģenētiskos riska faktorus u. c.

Par ehinokokozi es sāku interesēties jau studiju laikā RSU, kad studēju medicīnu. Atceros, 2010. gadā uzrakstīju pirmo studenta līmeņa pētniecisko darbu par šo tēmu, pēc tam pētniecību turpināju.

Ilgus gadus tika uzskatīts, ka Latvijā ehinokokoze nav problēma, ka tā mūs neskar, jo ir maz pacientu. Diemžēl fakti liecina par pretējo.

Kādi ir riska faktori saslimšanai ar ehinokokozi Latvijā?

Latvijā lielāks risks saslimt ar ehinokokozi ir tiem, kuri dzīvo laukos, kur blakus ir mežs un meža dzīvnieki. Risks pieaug, ja lauku saimniecībā tiek turēti mājlopi, suņi un kaķi. Laukos jau neviens nespēj izsekot, kur klejo un ko ēd suņi un kaķi. Gan suņi, gan kaķi ēd peles, kurām ehinokoku oliņas visbiežāk ir no lapsām.

Svarīgi arī, kādi saimniecībā ir mājlopu kaušanas paradumi. Lielāks risks saslimt ir arī tad, ja kāds no mājiniekiem ir mednieks un medībās ņem līdzi suņus, kas parasti apēd nomedītā dzīvnieka iekšas, kur bieži vien ir parazīti. Suņi kļūst par slimības izplatītājiem.

Ja divi cilvēki atrodas vienādos apstākļos, kāpēc viens saslimst, bet otrs tomēr ne?

Ikdienā mēs droši vien daudzi saskaramies ar šī parazīta oliņām, taču patiešām ne visi saslimst. To lielā mērā nosaka ikviena ģenētiskie faktori, jo, neapšaubāmi, ir kaut kas tāds, kad vienam ir lielāks risks saslimt nekā otram. Viss atkarīgs no katra imūnsistēmas, cik aktīvi imunitāte ar šo slimību cīnās.

Sava nozīme ir arī tam, ka ir šīs divas lielās parazītu sugas un katrai sugai ir vairāki genotipi ar savām īpatnībām – vieni ir bīstamāki nekā pārējie, citi biežāk ieperinās aknās utt. Tas vēl Latvijā un arī Eiropā būtu jāpēta.

Vai šī slimība ir ārstējama?

Ja cilvēka organismā ir viens parazītu perēklis, tad slimība ir ārstējama, jo to izoperē, bet, ja ir vairāki perēkļi un dažādos orgānos, tad pretparazitārie medikamenti šiem pacientiem jālieto visu mūžu, jo reti kurš pacients izārstējas. Medikamenti aptur šo parazītu vairošanos, taču pilnībā tos neiznīcina. Var gadīties, ka, lietojot medikamentu ilgstoši, parazīts it kā iesnaužas, izsīkst, cīnoties pret medikamenta aktīvajām vielām, vai iet bojā, taču visbiežāk ir tā, ka tad, kad pārstāj medikamentus lietot, ehinokoki atkal sāk vairoties.

aknas-ar-ehinokokiem-lead.gif

Ehinokoku cistas aknās. Avots: https://www.sciencephoto.com

Citu, labāku zāļu pagaidām nav. Pētījumi par iespējamiem jauniem medikamentiem tiek veikti Francijā, Vācijā, Ķīnā un citās Āzijas valstīs, taču pagaidām jāiztiek ar to medikamentu piedāvājumu, kāds ir pieejams.

Lielākā daļa saslimšanas gadījumu tiek atklāti, kad slimība jau ir ļoti izplatījusies. Ideāli būtu, ja ehinokokozi atklātu sākuma stadijā, kad, piemēram, aknās ir viens parazītu perēklis, ko izoperē, un ar to arī problēmas beidzas, taču tā ir ļoti reti.

Vai taisnība, ka ehinokokus salīdzina ar vēzi? Kāpēc?

Multilokulārais ehinokoks izplatās tāpat kā ļaundabīgais audzējs. Tas ielien iekšā orgānā, izurbjas cauri asinsvada sieniņai un aizsūta uz citu orgānu savu gabaliņu, kas tur pieķeras un sāk augt un vairoties – kā vēža metastāzes.

Vai ehinokokoze cilvēkam var būt nāves cēlonis?

Jā! Kad pētījumam atlasījām 116 pacientus izpētes grupai, ko anketēt, 31 tajā brīdī jau bija miris. 

Kāpēc ir svarīgi pilnveidot ehinokokozes diagnostiku?

Lai ģimenes ārsts un citi saprastu, kuriem pacientiem, iespējams, ir ehinokokoze. Par to, protams, ik pa laikam stāsta ārstu konferencēs un raksta žurnālos, taču būtu jāpanāk, ka tad, ja ārstam rodas aizdomas par kādu aizdomīgu veidojumu vai procesu pacienta aknās, viņu sūta uz papildu izmeklējumiem, nesamierinoties ar atrunu, ka katram jau aknās cista var gadīties un ka tas nav nekas īpašs. Ar tādu attieksmi var palaist garām nopietnu saslimšanu.

Man ir bijuši tādi pacienti ar ehinokokozi, kuri 20 gadu nav bijuši pie ģimenes ārsta. Pa to laiku ehinokoki ir tā izplatījušies! Būtu labi, ja arī Latvijā tāpat kā ārzemēs ģimenes ārsti pieskatītu savas prakses pacientus, apzvanot vai aicinot viņus uz regulārām apskatēm.

Kuri ir nozīmīgākie jūsu pētījuma secinājumi?

Svarīgākie secinājumi saistīti ar šīs slimības riska faktoru apzināšanu, tajā skaitā ģenētisko riska faktoru, analizējot, kas gēnos nosaka, vai konkrētais cilvēks saslims vai ne, cik smaga būs saslimšana un kā noritēs ārstēšana.

Pētījumā secināju, ka Latvijā nozīmīgi riska faktori ehinokokozes iegūšanai ir vairāki: dzīvošana lauku sētā, īpaši tad, ja jau ilgstoši dzīvo laukos; ja saimniecībā ir mājlopi; ja mājinieki nodarbojas ar medniecību; ja mājās ir suņi un kaķi; ja suņi un kaķi dzīvo nepieskatīti un ir ēduši mazos grauzējus vai nokauto mājlopu iekšējos orgānus.

Sniedze Laivacuma 2019. gada 2. decembrī RSU Medicīnas promocijas padomes atklātajā sēdē aizstāvēja promocijas darbu Ehinokokozes diagnostikas pilnveidošana, izmantojot etioloģiskus, bioķīmiskus, imunoloģiskus un imūnģenētiskus marķierus, un riska faktoru apzināšana Latvijā.

Labāks ehinokokozes ārstēšanas rezultāts, kā secināju, būs tad, ja terapija ir bijusi jau pirmā gada laikā pēc diagnozes noteikšanas, ja jebkad ir bijis sešu mēnešu terapijas kurss un ja terapija ir katru gadu.

Ārstiem būtu jāņem vērā noteiktā ārstēšanas shēma. Lai nav tā, ka katrs mediķis interpretē pēc sava prāta, cik ilgi konkrētos medikamentus pacientam vajag lietot. Būtu svarīgi atcerēties, ka, pieaugot terapijas ilgumam un kursu skaitam, palielinās terapijas efektivitāte.

Ko jūs ieteiktu ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kā pasargāt sevi no šiem grūti ārstējamajiem un pat neārstējamiem parazītiem?

Nav nekādu brīnumlīdzekļu, kā izvairīties no saslimšanas ar ehinokokozi. Jāmazgā rokas un vismaz divas reizes gadā jāattārpo savi suņi un kaķi. Jāuzmanās ar nemazgātu ogu ēšanu. Ieteiktu norobežot piemājas dārziņus, lai dzīvnieki netiek iekšā.

Un ik pa laikam atrādieties ģimenes ārstam, lai arī nekas nesāp, īpaši tad, ja dzīvojat laukos un jums ir mājdzīvnieki.

Daži fakti par Sniedzi Laivacumu

  • 2010. absolvējusi RSU (ārsta diploms).
  • 2012. – 2015. studijas RSU Doktorantūras nodaļā.
  • Medicīnas fakultātes Infektoloģijas katedras asistente.
  • Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un medicīnas centra ARS infektoloģe un hepatoloģe.
  • Zinātniskais darbs veltīts infekciju slimībām, parazitārām slimībām, vīrushepatītiem un ehinokokozei.
  • RSU docē studiju kursus par infekciju slimībām un infektoloģiju.
  • 16 zinātnisko rakstu autore vai līdzautore.