Kā klājas ārsta palīgiem vēju pilsētā?

Neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta palīgi Ieva Ventaskraste un Aleksejs Safonovs strādā Liepājā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Viņi ir beiguši Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Liepājas filiāli un nu jau ir docētāji šajā medicīnas augstskolā Kurzemē.

Aleksejs ir liepājnieks, kā viņš saka, ar saknēm, Ieva bērnību pavadījusi un pamatskolā gājusi netālajā Rāvā, bet vidusskolu abi pabeiguši vienu – Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolu. Aleksejs medicīnu izvēlējies visai spontāni tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, Ieva svārstījusies starp ārsta palīga un vecmātes specialitāti, tomēr izvēlējusies ārsta palīgu kā savu nākotnes profesiju.

Absolventi var turpināt darbu Liepājā, tātad, ja vēlas, ir iespēja strādāt tuvāk mājām. RSU Liepājas filiālē valda sirsnīga un savstarpēji atbalstoša atmosfēra. Man vairāk atmiņā palikušas praktiskās nodarbības, kuru nekad nevar būt par daudz.

Tu nesen biji studente, bet šajā mācību gadā sāki docētāja darbu RSU Liepājas filiālē?

Jā, es mācu apgūt ārsta palīgiem profesionāli tehniskās iemaņas. Pašlaik studiju process ir noslēdzies COVID-19 dēļ, tomēr kopumā darbs bija intensīvs. Docēju pirmo gadu, un tas man bija kas jauns un nebijis. Man kā nesenajai studentei bija interesanti nostāties otrā pusē un kļūt par mācībspēku. Varbūt tādēļ es labi izprotu studentus, jo vēl atceros, ar kādām sajūtām students nāk uz lekcijām un praktiskajām nodarbībām.

Kādā noskaņojumā neatliekamās palīdzības mediķis atgriežas mājās? Noguris un iztukšots vai ar gandarījuma sajūtu, ka cilvēkiem ir palīdzēts?

Dežūras ir atšķirīgas. Ir dienas, kad atgriezies mājās un spēki ir izsīkuši, tajā pašā laikā ir pacilātība, ka cilvēkiem ir palīdzēts un daudz laba paveikts. Nogurums var būt arī pozitīvs, īpaši, ja pacientam sniegtā palīdzība ir bijusi ļoti sekmīga un krietni uzlabojusi veselības stāvokli.

Aleksejam mediķa profesijas izvēle bijusi visai spontāns lēmums. Sākumā izvērtējis iespēju studēt RSU Rīgā, tomēr tad pieņēmis lēmumu par labu dzimtajai Liepājai. Viņš iestājies Liepājas Medicīnas koledžā, kura Alekseja trešajā studiju gadā tika pievienota RSU un kļuva par RSU Liepājas filiāli.

Ja vajadzētu salīdzināt, tad tajā posmā, līdz pacients tiek nogādāts slimnīcā, vairumā gadījumu viena mediķu brigāde strādā ar vienu pacientu, bet slimnīcas uzņemšanas nodaļā ir pulka pacientu, kuriem visiem ir jāvelta uzmanība. Atslēgvārds manam darbam ir "dinamiskums", kas saistīja un saista joprojām.

Kādas ir spilgtākās studiju laika atmiņas?

Studiju process bija ļoti piesātināts. Bija daudz praktisko nodarbību, kas, pēc manām domām, ir īpaši svarīgi. Tās deva ļoti nozīmīgu prasmju un zināšanu pienesumu, kāds nepieciešams mūsdienās, lai kvalitatīvi un droši veiktu savus pienākumus.

Protams, viens ir trenēties mācību kabinetā ar mulāžām un citu aprīkojumu, bet pavisam atšķirīgi ir strādāt ikdienā, tiekoties ar reālu pacientu. Aizraujošs ir mirklis, kad varu salīdzināt, kā bija studijās un kā ir reālajā dzīvē. Studiju prakses laikā komunicējām arī ar īstiem pacientiem. Jāuzsver, ka viss, ko studiju laikā Liepājā apguvu, izmantojot simulācijas iekārtas, deva lielu pienesumu manām profesionālajām iemaņām un prasmēm.

Kādi pašlaik ir lielākie izaicinājumi tavā darbā, un cik dinamisks tas ir?

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbā lielākie izaicinājumi nav smagākie izsaukumi, jo tiem mēs esam gatavojušies. Lielākie izaicinājumi ir tad, kad jāsāk risināt sociālās problēmas, un tādi izsaukumi nav mazums. Risināt šādus jautājumus nav ārsta palīgu un ārstu pienākums, turklāt mums nav tādu iespēju. Taču, ja pie cilvēka esam nonākuši, nevar aizcirst durvis un aizbraukt prom – ir jāatrod vidusceļš.

Protams, var minēt pašreizējo situāciju valstī un pasaulē kopumā, kad dienas kārtību ietekmē pandēmija. Jebkurai struktūrvienībai bija jāpielāgojas šai situācijai. Tagad esam apraduši, ir skaidrs, kas un kā ir jādara, tomēr pats sākums – marts un aprīlis, kad viss sākās,  – bija liels izaicinājums.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi ir īpašā riska grupā, jo tiekas ar dažādiem pacientiem...

Katrs cilvēks ir atšķirīgs. Vienam viss ir kā pīlei ūdens, citam tā ir gadsimta katastrofa. Runājot par pandēmijas laiku, ir individuālie aizsardzības līdzekļi, kas katram jālieto. Ja mēs tos lietojam, tad inficēšanās risks krasi samazinās. Tomēr pārdomas par to, kādā situācijā esam nonākuši, ir lielas, un no tām nevar izvairīties. Svarīgi, kā katrs no mums prot ar to tikt galā.

Tu esi arī docētājs RSU Liepājas filiālē. Kāpēc izvēlējies šo papildu darbu?

Pirms trim gadiem man zvanīja no RSU Liepājas filiāles, aicinot docēt neatliekamo medicīnisko palīdzību un profesionāli tehniskās iemaņas ārsta palīgiem. Es padomāju: nu, kālab gan ne. Tas bija jauns izaicinājums. Kopumā es esmu pasniedzējs jau kopš 2015. gada, kad sāku vadīt praktiskos treniņus Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķiem un operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītājiem, bet 2017. gadā sāku docēt RSU Liepājas filiālē, tā ka docēšana man nebija kas jauns un nezināms. Tā noteikti ir liela atbildība izglītot studentu, kurš pamazām top par ārsta palīgu un strādā ātrajā palīdzībā vai daudz kur citur, jo no viņa prasmēm ir atkarīgs pacienta veselības stāvoklis. Svarīgi, lai nebūtu kauns, ja kāds manam absolventam pajautātu, kurš bija viņa skolotājs.

Tev ir liela slodze gan ātrajā palīdzībā, gan docētāja darbā. Vai tas nerada izdegšanas risku? Kā tu to novērs?

Slodze Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā ir gan fiziska, gan psiholoģiska. Risinām dažādas nestandarta situācijas. Docētāja darbā ļoti svarīga ir studentu ieinteresētība un vēlme ieklausīties. Ja studentiem ir motivēta pieeja, tad izdegšana un rutīna mazinās. Mani vaļasprieki ir riteņbraukšana un fotografēšana. Patīk brīvo laiku pavadīt pastaigājoties. Mums Liepājas pusē ir jūra, pastaigu takas un dažādi meži, kur fotografēt. Iespējas ir plašas, tikai vajag izmantot.