Pasakaini pavērsieni

RSU veselības psiholoģijas absolvente Anna Kašina klasisku psihologa praksi kombinē ar pasaku vīšanu.

Annas kabineta vienā flangā rodami nebeidzami plaukti ar sīkām rotaļlietām un, protams, smilšu kaste, kā jau nākas tiem psihologiem, kas praktizē smilšu terapiju. Netrūkst arī dīvāniņa, kas rosina uz pašanalīzi, un neizbēgamā mutautiņu krājuma. Viss, kā ierasts. Tas, kas pārsteidz, drīzāk ir lielie baltie galdi, pie kuriem ērti satilpt mazam padsmitam klausītāju. Te iezīmējas Annas īpašais zīmols Latvijas psihologu vidē – viņa stāsta psiholoģijā balstītas pasakas un māca to darīt arī citiem.

Anna, sakiet, kā nonācāt līdz psiholoģijai savā dzīvē – ja pareizi saprotu, tā nav jūsu pirmā izglītība?

Jā, sāku ar žurnālistiku un sabiedriskajām attiecībām, kur paguvu sevi labi realizēt, pirms nonācu pie psiholoģijas. Mana darba pieredze aptvēra gan redaktora amatu Latvijas Televīzijas 7. kanāla rīta pārraidē, kur mana komanda bija 50 cilvēku liela, gan redaktora amatu Komersant Baltic – vienā no Latvijas lielākajiem ekonomikas izdevumiem krievu valodā.

Viss mainījās, kad piedzima dēls. Mana iepriekš iegūtā izglītība nekādi nevarēja palīdzēt, kad sapratu, ka mans mazulis ir īpašs – hiperaktīvs, ar uzmanības deficītu. Sāku daudz lasīt, interesēties. Daudz nopietnāk viss kļuva pēc pieredzes bērnudārzā, kas bija pavisam svaigi uzcelts, vēl neapjozts ar žogu. Manu hiperaktīvo puiku, kurš bija ļoti kustīgs un skrēja prom, audzinātāja izlēma disciplinēt, piesienot pie krēsla un piekodinot – ja kliegsi, zvanīšu mammai un teikšu, lai nekad vairs nenāk pakaļ. Pēc šī notikuma dēls sāka raustīt valodu. Sabijām visur kur, arī Bērnu psihiatrijas nodaļā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers. Nezinu, vai ir kāds logopēds vai psihiatrs, ar kuru tobrīd nebiju tikusies.

Tad lasīju daudz un padziļināti, mani interesēja neirozes – kā tās rodas, un ko ar tām dara. Sapratu, ka varētu palīdzēt dziedinošas pasakas, un sākām tās kopīgi ar dēlu sacerēt. Beigu beigās sanāca ap 200 pasaku par puķi, kam bija grūtības iedraudzēties ar citiem. Tā radās mans Dom Skazki, kurā ne vien pati saceru pasakas, bet arī mācu to darīt citiem. Viss, ko darījām, palīdzēja manam dēlam. Šajā laikā biju jau sapratusi, ka mani dziļi interesē psiholoģija, – tas, ko uz savu galvu biju apguvusi, man jau daudz bija palīdzējis gan ar pirmdzimto, gan abiem pārējiem mazajiem, kas pēcāk piedzima.

Vēlāk iestājos institūtā Sanktpēterburgā, ko absolvēju 2013. gadā, bet 2016. gadā sāku un šovasar pabeidzu studijas maģistra studiju programmā Veselības psiholoģija Rīgas Stradiņa universitātē (RSU).

Sanāk, ka Dom Skazki apvienotas abas jūsu izglītības – žurnālistika un psiholoģija?

Tā nudien ir, lai spētu veidot stāstu un ieliktu tajā psiholoģisku vēstījumu, noder gan žurnālistika, gan psiholoģija. Stāstīt pasakas ik reizi, kad ir kāda problēma – tas vienmēr nostrādā, ja vien vecāki konstruē to gudri. Pirmais, kas jāatceras, – bērna spēja noturēt uzmanību ir ierobežota. Manā praksē pārbaudīta formula, kas strādā, – cik bērnam gadu, tik minūšu garu pasaku varat veidot. Proti, piecgadnieks spēs sekot līdzi piecu minūšu garai pasakai.

Līdzīgi kā ar pasakas garumu, vai arī saturam ir noteikta formula, uz kuru paļauties?

Katrai pasakai ir noteiktas sastāvdaļas, bez kurām tā nav iedomājama: ir jābūt sākumam, vidusdaļai ar drāmu un noslēgumam ar atrisinājumu. Pasakā ir jābūt galvenajam varonim, kuram, starp citu, ieteicamas noteiktas līdzības ar jūsu bērnu, ir jābūt dekorācijām – videi, kur notikumi norisinās, tāpat nepieciešama centrālā doma, kas sasien kopā visu sižetu. Šis punkts ir būtisks, jo te jāietilpina vēstījums, ko vēlaties savai atvasei nodot. Pasakā ir jābūt arī notikumam un tam sekojošai uzvarai, lai mazo aizrautu un liktu galu galā sajusties labi.

Manuprāt, pasakas saviem bērniem var izgudrot ikviens. Nav noslēpums – ja mēģini vienu, otru, trešo, varbūt pat simto reizi, tad uz 101. reizi vajadzētu sanākt, un, ja vēl tam visam zināms pamats ir sagatavots, – problēmām nevajadzētu būt. Bērni ir lieliska auditorija – viņi negaida literāru valodu, bet aizraujošus notikumus. Turklāt, ja vēl pasaku stāsta bērna vecāki, nav neviena iemesla, lai tas neizdotos! Šādi pavadīts laiks ir nedalīta uzmanība, ko vecāki sniedz savam bērnam. Tas pēc definīcijas ir kas tāds, ko bērns mīlēs. Un tas, ka nākamajā vakarā bērns prasa, lai pastāstāt, kas notika tālāk, būs droša zīme, ka pasaka izdevusies.

Pasakas sākās ar jūsu pašas vajadzību palīdzēt dēlam, bet nu jau ir izdotas grāmatā...

Jā, ir izdevums, kas domāts bērniem, kas slimo ar celiakiju. Iemācīties dzīvot bez glutēna nav viegli, nereti bērns domā – nekas nebūs, ja apēdīšu kaut ko, kas satur glutēnu, kad mamma neredz. Taču arī viena reize atstāj savas sekas – centos to ar pasakām parādīt, veicināt līdzestību. Kopīgi ar vienu no klientēm ir tapusi arī grāmatiņa bērniem ar apdegumiem.  

Tās ir medicīniskas tēmas. Vai te jums palīdzēja studijas RSU?

Jā, tam, ka RSU ir vēsturiski spēcīgas medicīnas izglītības tradīcijas, un tam, ka psiholoģijas programma ir Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes paspārnē, bija liela nozīme. Mums bija gan tādi studiju kursi kā sabiedrības veselība, organisma funkciju regulācija un veselība. Bieži cilvēkiem šķiet, ka psihologs – tas ir cilvēks, kas runā par dzīvi. Bet patiesībā tas ir profesionālis, kas lieto virkni noteiktu stratēģiju, metožu atkarībā no situācijas. Tāpēc varu teikt, ka Stradiņa universitātē psiholoģijas studijas ir ļoti nopietnas. Grūta šajā procesā, bet vienlaikus ļoti vērtīga bija saskarsme ar psihiatrijas pacientiem.

Veselības psiholoģijas programmas vadītāja Jeļena Koļesņikova minēja, ka studiju laikā ne vien pati bijāt ļoti aktīva, bet arī spējāt samobilizēt kursabiedrus kādam mērķim. Vai tas jums kopumā raksturīgi, vai arī studiju gados tika attīstīts?

Es allaž esmu bijusi ļoti aktīva, turklāt strādāju visu laiku arī studiju posmā – piemēram, vadīju treniņus vecākiem, bērnudārzu vadītājiem un citiem speciālistiem. Tiem, kuriem šādas pieredzes nebija, daudz attīstīties palīdzēja studiju laika prakse, kas lieliski sagatavo darbam ar klientu. Prakse ir arī laba iespēja parādīt savu potenciālu – jau tās laikā prakses devēji interesējās, kādi ir mani plāni pēc studijām. Arī docētāji acīmredzot spējas novērtēja, jo piedāvāja piedalīties starptautiskā projektā Vecums nav šķērslis. Izrādās, Baltijas valstīs seniori sāk slimot aptuveni 20 gadus ātrāk nekā, piemēram, Norvēģijā. Iedomājieties! Divdesmit gadus ilgāk cilvēks varētu vadīt kvalitatīvu dzīvi!

Kā jums pašai – pilnu laiku intensīvi strādājošai trīs bērnu mammai – izdodas dzīvot kvalitatīvi?

Man ir vesela sistēma, kā es par sevi rūpējos. Man vienmēr ir līdzi ūdens, es nodarbojos ar jogu, piedalos skriešanas sacensībās, arī pusmaratona distancē. Tā kā es vadu grupas par veselīgu dzīvesveidu, kurās uz mani skatās kā uz piemēru, tad man ļoti jāseko līdzi tam, vai manis pašas dzīvesveids ir veselīgs. Būtisks elements šajā formulā ir miegs, tāpēc man ir modinātājs ne tikai tam brīdim, kad celšos, bet arī tam, kad jādodas pie miera. Un tas modinātājs ļoti palīdz manai ģimenei. Parasti pusdeviņos, kad saku, jāiet gulēt, sākas – man vajag ēst, man vajag dzert, mammu, man vajag uzcept kūku rītdienas skolas tirdziņam – āāā! Labi, ka tas ir pusdeviņos, nevis 23.00 – vakara modinātājs mani bieži ir izglābis! Par sevi vajag rūpēties tāpat kā par saviem bērniem, jo, ja neesmu sportojusi, izgulējusies, atpūtusies, nevarēšu ne saviem bērniem, ne klientiem palīdzēt. Nevar dot to, kā nav!

Anna bija sava kursa aizrautīgi pukstošā sirds, kas prata gan iedvesmot, gan atbalstīt. Jau pirms studijām RSU Anna kā žurnāliste iesaistījās Psiholoģijas dienu popularizēšanā, bet 2016. gadā viņa kļuva par Latvijas Veselības psiholoģijas asociācijas valdes locekli, aktīvi piedaloties Latvijas Radio raidījumos un izstrādājot jauno asociācijas mājaslapu, kas ir koša, interaktīva un katram interesentam stāsta par Latvijā jaunu un interesantu psiholoģijas jomu.
Ņemot vērā Annas intereses, viņa tika iesaistīta arī NordPlus Adult projektā Vecums nav šķērslis. Šobrīd projekts turpinās, tāpat kā sadarbība ar Annu, nu jau RSU absolventi, par ko ir liels prieks!

Jeļena Koļesņikova, maģistra studiju programmas Veselības psiholoģija vadītāja

Maģistra studiju programma Veselības psiholoģija

Studiju programmas sagatavotie veselības psihologi iegūst kompetenci darbam izglītības un pašvaldības iestādēs, glābšanas dienestos, privātajā praksē, kā arī veselības aprūpes vidē. Šie profesionāļi spēj atbalstīt pacientus ar hroniskām fiziskām slimībām dažādos ārstēšanas etapos, sniegt psiholoģisko atbalstu hronisko (piemēram, onkoloģisko) pacientu tuviniekiem, kā arī palīdz pārvarēt ar slimību saistītās psiholoģiskās problēmas, sekmē pacientu veselības uzvedību, līdzestību, kā arī īsteno preventīvos pasākumus veselīga dzīvesveida sekmēšanai.

Studiju programma sagatavo arī konsultatīvus psihologus, kuri iegūst kompetenci darbam ar klientiem, kuriem ir personības izaugsmes, adaptācijas un citas problēmas. Konsultatīvais psihologs klientam (individuāli vai grupā) palīdz risināt visdažādākās ikdienas problēmas, sniedzot atbalstu personiskajos, attiecību, darba, karjeras vai izglītības jautājumos, kā arī palīdz pārvarēt situācijas, kas prasa jaunus resursus, veicinot personības attīstību, piemēram, tādās situācijās kā šķiršanās, zaudējumi, personības krīzes, sarežģījumi attiecībās, starppaaudžu konflikti, grūtības iekļauties kolektīvā, nespēja pieņemt jaunus dzīves izaicinājumus u. c. Konsultatīvie psihologi Latvijā galvenokārt strādā privātpraksēs, konsultatīvajos dienestos, kas sniedz pakalpojumus atsevišķiem indivīdiem, ģimenēm, grupām, organizācijām.