Pārlekt uz galveno saturu
Iepazīstieties!
Studentiem
Intervijas
Doktorantiem

Vita Začesta ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Doktorantūras nodaļas studiju programmas Medicīna 3. studiju gada doktorante, kura pierādījusi sevi kā izcila studente un daudzsološa zinātniece. Viņa pašlaik izstrādā promocijas darbu Anālā sfinktera inervācijas izmaiņu analīze sievietēm pēc dzemdībām, regulāri publicējot un prezentējot pētījuma rezultātus.

Vita_Zacesta_rsu_doktorants-lead.jpg

Par sevi. Esmu iedvesmas cilvēks: ja mani apsēž kāda ideja, tad aizraujos un eju uz priekšu, neskaitot ne miega stundas, ne naudu, ne spēku. Ja iedvesmas un pārliecības par pareizo ceļu nav, ja kļūst garlaicīgi, tad arī kustība ir lēna. Laikam esmu diezgan stūrgalvīga: ar galvu, nevis muskuļiem varu maratonu noskriet. Daži mani sauc par ideālisti, jo man liekas, ka cilvēki blakus ir labi un grib mainīt pasauli uz labo.

Trīs svarīgākās lietas, kas līdz šim paveiktas. Pirmā svarīgākā būs pabeigtas studijas un rezidentūra, kas vainagojas ar darbu ārsta profesijā. Darbs dzemdību nodaļā man šķiet visskaistākais darbs pasaulē, gan laimes, gan sāpju asarām slacīts. 

Otra svarīgākā lieta, kas paveikta pavisam nesen, varētu būt Itālijas un itāļu Šveices Latviešu biedrības nodibināšana. Tā kā zinātne mani aizveda uz Itāliju un joprojām daudz laika pavadu tur (mana pētnieciskā darba analītiskā daļa notiek sadarbībā ar Itālijas un Šveices inženieriem), sāku meklēt latviešus Itālijā. Izrādījās, ka Itālijā līdz šim nebija ne savas Latviešu biedrības, ne diasporas bērnu skolas, lai gan latviešu daudz. Tā pirms gada kopā ar citiem uzņēmīgiem un drosmīgiem latviešiem nodibinājām Latviešu biedrību un izveidojām skolu. Tagad gan bērni, gan pieaugušie kopā svin visus latviešu gadskārtu un valsts svētkus, izpaužas radošajās darbnīcās un sportā, bērni papildina vārdu krājumu, mācās latviešu tautasdziesmas, iepazīst Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi.

Trešā svarīgā lieta ir iekšējās brīvības sajūtas iegūšana. Brīvības domāt, teikt, just, vilkt, ēst, darīt, ko gribu, un neskatīties apkārt.

Studijas Rīgas Stradiņa universitātē. Kā jau visiem medicīnas studentiem, studijas nebija vieglas. Kamēr klasesbiedri naktīs ballējās, mediķi mācījās. Toties pēc tam neviena cita skola vai kursi neliekas grūti. Mēs bijām pēdējais gads, kam pirmā kursa rudenī laimējās braukt uz kolhozu. Viens mēnesis kartupeļu laukā ļauj iepazīt kursabiedrus labāk nekā seši gadi skolas solā. Dubļi un aukstums, zvaigžņotās naktis, dziesmas, sēžot uz kastēm tīrumā, kopīgi ceptās kartupeļu pankūkas, pārgājieni un ērģeles tuvējā baznīcā – tas viss un, protams, arī puds sāls un galons sviedru, kopā eksāmeniem mācoties, mūsu grupu ļoti satuvināja; regulāri tiekamies vēl tagad. Mums nebija tādas konkurences sajūtas, ko redzu studentos tagad: kopā priecājāmies cits par cita veiksmēm un skumām par neveiksmēm; pleci bija kolēģa balstīšanai, nevis grūstīšanai.

Dzīves skolotāji. Man šķiet, ka ikviens cilvēks, ko satiekam, mums kaut ko māca, pat ja neko labu, tad to, kā nevajag darīt. Esmu ļoti pateicīga visiem saviem kolēģiem Rīgas Dzemdību namā, kas no ceturtā kursa kā jaunam studentam voluntierim līdz šai baltai dienai mani māca un dalās savā pieredzē.

Mana dzīves Skolotāja ir mana latviešu valodas skolotāja Aija Melle. Man laimējās viņu satikt tajā pusaudža vecumā, kad jauns cilvēks kā sūklis uzņem visu apkārt notiekošo. Skolotāja Aija man iemācīja ne vien cienīt Raini, bet domāt, vērtēt un būt pašam: "Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver; pats esi kungs, pats laimei durvis ver!". Mani vidusskolas gadi bija Atmodas un barikāžu laiks, un no tiem, pateicoties Aijai, kā dzīves vērtības nesu līdzi drosmi un godīgumu.

Visvairāk man ir devuši tie skolotāji, kuri ne tikai dalījušies ar informāciju, bet radījuši zināšanu slāpes. Tādi bija dakteris Ēriks Melks un Alfas nometnes pasniedzēji. Studiju gados sākumā strādāju par sanitāru, vēlāk par māsiņu ginekoloģijas nodaļā, kurā bija arī Ē. Melks. Viņš, uzzinājis, ka gribu kļūt par ginekoloģi, grāba mani aiz rokas, vilka savā zili piesmēķētajā kabinetā un stundām ilgi stāstīja par histerosalpingogrāfiju, par operu, par Gēti, par visu; un es pavērtu muti klausījos un apbrīnoju viņa prāta plašumu. Savukārt Alfas nometne, it sevišķi profesors Vilnis Zariņš, pavēra mazu mazītiņu pasaules aizkara maliņu – "Redzi, cik liels ir Visums, ko tu vēl nezini!". Vilnis Zariņš neteica: "Kā tu vari nezināt Platonu?!", viņš teica: "Cik daudz skaistu brīžu tev vēl priekšā, kad viņu lasīsi!"

Dzīvei mani ir skolojusi arī studenšu korporācija Imeria. Tajā esmu jau 20 gadu, un visu to, ko šobrīd māku sabiedriskajā darbā, esmu uztrenējusi tur. Pateicoties pieredzei korporācijā Imeria, zinu, kā darbojas nevalstiskās organizācijas, un varēju nodibināt Latviešu biedrību Itālijā. Pateicoties Imeria, man bijusi iespēja noorganizēt balli 200 cilvēkiem smokingos, izremontēt dzīvokli UNESCO mantojuma teritorijā un apgūt daudz ko citu.

Tomēr vislielākie manas dzīves skolotāji ir mana ģimene: mans vīrs un trīs bērni. No viņiem es mācos katru dienu, katru sekundi. Mācos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, mācos atvērtību un radošumu, mācos pacietību un iecietību, mācos novērtēt to, kas ir dots.

Vita_Zacesta06_rsu-lead.jpg

Kad jūs pēdējo reizi jutāties laimīga? Šodien, vakar, ik pa brīdim. Jūtos laimīga, esot dabā: pirms dažām dienām skrēju lietū un apmaldījos mežā tā, ka  nesapratu vairs, kurā valstī atrodos, bet jutos ļoti laimīga starp vizbuļiem, lietus lāsēm, strauta urdzēšanu un lazdu skarām. Jūtos laimīga, pārvarot grūtības un saprotot "jā, es to varu", piemēram, uzkāpjot kādā virsotnē un atskatoties atpakaļ: “vai tiešām es tur biju?”, vai arī – pirmo reizi noskrienot maratonu, laimes un eiforijas sajūta bija tāda kā savās dzemdībās. Tieši pirmo reizi, jo, atkārtoti izdarot kaut ko grūtu, zūd šaubu un neticības uzvaras saldme. Jūtos laimīga, kad kāda sieviete pēc dzemdībām pieglauž mazuli un saka: "Paldies, dakter!" Jūtos laimīga, kad izdodas nozagt dažas stundas laika un iegrimt aizraujošā grāmatā. Jūtos laimīga, pēc kārtīga pēriena lauku pirtī atguļoties zālē un skatoties, kā griežas zvaigznes. Tik daudz brīžu var atrast, lai noķertu laimes sajūtu!

Dzīves vērtības jeb stūrakmeņi. Draugi, cieņa un brīvība. 

Draugi ir mana lielākā vērtība. Tikai pateicoties viņiem, varu gan darīt lielas lietas, gan justies laimīga. Viena nevarētu ne Latviešu biedrībā ko izdarīt, ne pirtī ieiet, ne doktorantūrā studēt.

Cieņa man ir visu attiecību pamats. Cieņa pret sevi, savu zemi un valodu, savu vīru, saviem kolēģiem, darbavietu utt. Ja nebūtu cieņas, nebūtu nekā. Tāpēc arī man grūti sadzīvot vai sastrādāties ar cilvēkiem, kas melo – kā lai es viņu cienu?

Brīvība – ārējā un iekšējā, svarīgas abas. Brīvība būt pašam un nebaidīties iet roku rokā ar citu brīvības respektēšanu, ar atvērtību gan jauniem izaicinājumiem, gan cilvēkiem, ar citādā pieņemšanu, neļaujoties vērtēt un stereotipizēt citus. Cenšos neteikt: "Visi latvieši ir tādi, visi politiķi šādi, visi musulmaņi vēl kaut kādi." Tā vietā labāk vispirms iepazīt katru cilvēku tuvāk un skatīties uz viņa cilvēciskajām vērtībām, nevis kultūras, reliģijas vai seksuālo piederību, uz darbiem, nevis ārējiem rāmjiem.

Vita_Zacesta05-rsu_lead.jpg

Kas jādara, lai pasaule kļūtu labāka? Nekas daudz un nekas grūts – viss tas, ko darām ikdienā, bet ar domu un pārliecību, ka tieši tu vari pasauli vērst labāku. Ej pastaigā pa mežu un iznes tur nomesto PET pudeli – rau, mežs tīrāks, pasaule labāka. Dari savu ikdienas darbu un pasmaidi pacientam – skat, viņš laimīgāks, līdz ar to pasaulē vairots prieks. Izturies pret studentu ar cieņu un rādi viņam visu, ko zini, un, re, viņš labāk iegaumēs, būs zinošāks ārsts un labāks skolotājs pēc gadiem. Un otra vienkārša lieta – dot. Neprasīt vienmēr: "Kas man par to būs?", bet "Ko es varu dot?". Dot kaut ko sabiedrībai, citiem. Dot savu laiku, idejas, zināšanas, kaut vai naudu. Tas nāks atpakaļ: "Labie darbi atmaksājas – visi, / Tik vien ne tev – bet citiem".

Savu vietu Latvijas attīstībā viņa redz tur, kur ir tagad. "Varu aizstāvēt Latvijas vārdu pasaulē ar savu zinātnisko darbu vai sabiedrisko darbību Latviešu biedrībā; varu pēc labākās sirdsapziņas mācīt studentus vai varu palīdzēt sievietēm bērniņa gaidīšanas laikā vai dzemdībās. Tas viss dos vairāk jaunu, veselu un laimīgu pilsoņu, kas vēl pēc gadu desmitiem turpinās attīstīt Latviju."

Par RSU Gada balvu

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balva tiek piešķirta tiem, kuri sasnieguši teicamus panākumus studijās, administratīvajā vai zinātniski pētnieciskajā darbā, kā arī devuši ieguldījumu RSU tēla popularizēšanā. 2016. gada 19. martā RSU Akadēmiskajā ballē, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā, tika pasniegta RSU Gada balva astoņās nominācijās. RSU Gada balvas nominācijā Gada doktorants piešķiršanas kritēriji ir ļoti labas sekmes un aktīva studiju un sabiedriskā dzīve.