Tuvāk studentam, izmantojot tehnoloģijas Pārlekt uz galveno saturu
BITF mērķstipendijas

Nedaudz vairāk kā stundu garais ceļš, ko Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docente Rudīte Koka ik rītu mēro no Siguldas, ir gluži kā rituāls – mierpilns brīdis, lai noskaņotos intensīvam darbam. Prasīgi ir gan viņas studenti, gan pati mācību metode – formatīvā vērtēšana –, ko Rudīte, izmantojot Borisa un Ināras Teterevu fonda RSU studiju programmu modernizācijas mērķstipendiju, izkopusi molekulārās bioloģijas studiju kursā topošajiem mediķiem, stomatologiem un sabiedrības veselības speciālistiem.

Kad ar fotogrāfu ienirstam docentes vadītajā nodarbībā RSU centrālās ēkas A korpusa 3. stāvā, katram studentam rokās ir balsošanas pults, kas neredzamām saitēm vieno viņus ar docētāju, ļaujot notvert ikvienu brīdi, kad students kaut ko nav sapratis.

interaktiva-tafele-rsu-03-lead.jpg

Kas ir formatīvā vērtēšana?

Tā ir vērtēšana, lai mācītos. Atšķirībā no summatīvās vērtēšanas, kas mēra studenta sasniegumus, formatīvā vērtēšana vērsta uz to, lai uzlabotu mācību procesa kvalitāti un efektivitāti. Vislabāk to, manuprāt, raksturo piemērs ar divām slēpotājām Alpos. Vienai, kurai jau ir priekšzināšanas, instruktors nedēļas sākumā pasaka – tev labi sanāk, tā turpini! Bet otra, kas sāk mācīties no nulles, pēc katra nobrauciena saņem instruktora padomus: iesēdies ceļos, sasveries vairāk uz priekšu, pagriezienā maini svaru no vienas kājas uz otru. Nedēļas beigās iesācēja ir apsteigusi slēpotprasmē savu kolēģi, kurai iztrūka intensīvas atgriezeniskās saites. Arī studiju vidē labākus rezultātus var sasniegt nevis tikai ar tradicionālo pieeju, kad docētājs ierosina, students atbild un docētājs sniedz atgriezenisko saiti, bet ar intensīvāku pieeju, kad students tiek rosināts jautāt, precizēt, komentēt, gūt atgriezenisko saiti un saprast, kas un kā jāmācās tālāk.

Kad savā pedagoga praksē sapratāt, ka šāda vērtēšana ir nepieciešama?

Pērn, kad RSU Pedagoģiskās izaugsmes centrs rīkoja apmācības par formatīvo vērtēšanu, nolēmu to likt lietā savā studiju kursā. Formatīvā vērtēšana ļauj gan docētājam, gan studentam saņemt nemitīgu atskaiti par mācību rezultātiem. Pat ja nodarbībā šķiet, ka studenti visu saprot un pie katra esmu piegājusi, redzējusi, kā viņš skatās mikroskopā un kā zīmē, kolokvijā nereti šis pats students raksta lielas aplamības. Tātad jautājums – kurā brīdī viņš nesaprata? Kurā brīdī es to nepamanīju?

Tas saistīts ar interaktīvo tāfeli un balsošanas pulti, kas ir ikvienam studentam auditorijā?

Jā, tie ir instrumenti, kas visoperatīvāk palīdz noķert brīdi, kad studentu izpratne ir tikai šķietama. Atgriezeniskā saite ir tūlītēja un pilnīga – es momentā redzu, kas ar ikvienu notiek, un ikviens redz, vai viņš ir sapratis vielu vai ne.

interaktiva-tafele-rsu-lead.jpg

Kāda bija studentu pirmā reakcija?

Pirmajam "jā, tas ir tik moderni, mēs gribam tā strādāt" sekoja atskārsme, ka vairs nevarēs atļauties būt pasīvs patērētājs – būs nemitīgi jāiesaistās un jāseko līdzi.

Lekcijas vai nodarbības sākumā ar pieciem sešiem jautājumiem es aktualizēju iepriekš apgūto saturu. Ja students to nav sapratis, ir grūti virzīties uz priekšu. Ar vienu grupu man tas paņem 10 minūtes, citās jāvelta 20 vai 30 minūtes, jo jārisina, jādiskutē tik ilgi, kamēr saprot pilnīgi visi. Šajā ziņā sistēma paredz brīnišķīgu iespēju balsot ar pulti arī tad, ja jautājums nav iepriekš sagatavots. Varu rādīt vienu zīmējumu vai shēmu un radoši variēt jautājumus, kamēr visi vielu ir sapratuši un varam virzīties uz priekšu.

Atgriezeniskā saite ir nemitīga visas nodarbības laikā – pulti iesaistu arī jaunā mācību satura apguvē, kā arī noslēguma jautājumos, ar kuriem pedagoģiski pareizi ir likt studentam pašam tikt galā. Tā katrs students reflektē par savu mācīšanos. Mājās students var pastrādāt ar papildu uzdevumiem, jo nodarbībā, pateicoties šīm tehnoloģijām, ir uzķerts, kuri momenti konkrētajam studentam ir grūtākie.

Kādu ieguldījumu no jūsu puses ir prasījusi šīs metodes ieviešana?

Lai gan aizvien pēc nodarbībām studiju kursa saturu pielāgoju un mainu, un šis process, šķiet, nekad nebūs pabeigts, visgrūtākais bija tieši sākumposms. Iestrādes man bija jau iepriekš, tomēr mērķstipendija stimulēja sakārtot saturu, sagatavot jautājumus līdz galam. Vislielākais darba apjoms bija uzdevumu sagatavošana visām lekcijām un nodarbībām – šis formāts prasīja ļoti strukturēti mainīt lekcijas, jo 90 slaidiem katrā nodarbībā laika vairs neatlika. Šādi strādājot, nonācu pie būtiska atklājuma, proti, ir vietas lekcijā, kuras agrāk tradicionāli es stāstīju, bet tagad to pašu noformulēju kā jautājumu studentiem, un viņi lieliski tiek ar to galā. Tas liecina, kad domā līdzi un nav pasīvi klausītāji.

Lai izstrādātu teorētisko uzdevumu veidošanas matricu, izstudēju arī literatūru par uzdevumu klasifikāciju, jo tiem vajadzēja būt daudzveidīgiem. Kolokvijā paredzēti arī radošie uzdevumi, un, lai nesanāktu pretruna – mācu vienu, bet pārbaudu ko citu –, pētīju veidus, kā iemācīt radoši domāt, kā rakstīt esejas tipa atbildes.

Rudite-Hahele-Koka-RSU-800x800.jpg

Cik lipīga šī pieeja bijusi pārējo docētāju vidū?

Esmu dalījusies pieredzē gan savā katedrā, gan semināros un konferencēs. Tāpat uzdrošinājos atvērt durvis savās lekcijās un nodarbībās – gan RSU un citu augstskolu docētājiem, gan IT speciālistiem, jo ne tuvu neesmu apguvusi visu, ko piedāvā šīs tehnoloģiskās iespējas. Formatīvā vērtēšana pati par sevi nav jaunums, bet augstskolu vidē šis ir viens no retajiem taustāmajiem piemēriem. Tāpēc īpašs paldies katedras vadītājai, kolēģiem par atbalstu un savstarpēju pieredzes apmaiņu. Mācīties citam no cita – tādu redzu sadarbības modeli gan ar kolēģiem, gan ar studentiem.

Vai bieži ir gandarījuma brīži?

Tādu brīžu netrūkst! Piemēram, kad studenti raksta novērtēšanas anketās: "Neesmu pasīvs klausītājs, tonuss saglabājas visu lekcijas laiku, jo zinu, ka tūlīt atkal būs nākamais jautājums." Tonuss ir arī man, bet dīvainā kārtā tas mani neiztukšo. Tieši otrādi – vajadzība pēc nemitīgās iesaistes mani ļoti uzlādē.