Veidot noturīgu veselības ekosistēmu. Dizaina domnīca par skrīninga politikas inovācijām Latvijā

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) 24. augustā notiks dizaina domnīca par skrīninga politikas inovācijām Latvijā, izvērtējot plaušu skrīninga pilotprojektu un pilotpētījumu ieviešanas priekšnosacījumus. Domnīcas gatavošanās laikā sarunājamies ar šīs idejas iniciatori Aigu Balodi, Veselības ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, un idejas īstenotāju – domnīcas līdzvadītāju Dr. sc. pol. Mārtiņu Dauguli, RSU Politikas zinātnes katedras vadītāju.

Par veselības aprūpes attīstību var runāt dažādos griezumos, tāpēc saskaņosim skatpunktus. Kas pašlaik atrodas uz Veselības ministrijas ierēdnieciskās vadības galda – konkrēti jautājumi, kas veicina veselības aprūpes sistēmas attīstību Latvijā?

Aiga Balode: Ļoti īsi atbildams jautājums – īstermiņa izdzīvošanas politika nozarei un ilgtermiņa attīstības politika. Diemžēl vai par laimi, abas ir neatraujamas un ļoti cieši saistītas. Pašlaik notiek aktīva komunikācija ar veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem un sekošana līdzi datiem un faktiem, kā līdz gada beigām mēs nodrošinām pakalpojumus iedzīvotājiem. Tam paralēli ir slimnīcu plāns ar visām citām iespējām attīstībai. 

Es jau iepriekš esmu teikusi, ka tas, kas ir būtiski, ir lielā atbalsta gatavība gan no privātā sektora, gan no akadēmiskā personāla veidot noturīgu veselības ekosistēmu. Noturīgu, ilgtspējīgu. Mēs pavisam nesen runājām ar diasporas pārstāvjiem, kas arī ir gatavi ne tikai nākt kopā un runāt par ārstniecības jautājumiem, bet arī, piemēram, veidot scenārijus, kuros jau iezīmējas, piemēram, NVD “puni” daudzos jautājumos.

Un tad ir jautājums – kā šogad izdzīvot ar sniegtajiem pakalpojumiem un kā saliedēt resursus. Resursu saliedēšanas jautājums kā jebkurā citā nozarē būs tas, kas ļaus attīstīties kopā vienā virzienā vai kas atstās mūs sadalītus. Var pieminēt līdzību ar digitālo vidi, ar digitālām sistēmām – paliek vai nu katram savs, vai kalpojošs ilgtermiņam – vienoti starptautiski atzīti standarti, algoritmi – , un to ieviešana ne tikai vienā slimnīcā, bet visās, un attiecīgi arī metodiskie centri un īstermiņa perspektīva, kas palīdz ilgtermiņā virzīties.

Šajā kontekstā 24. augustā RSU pēc Veselības ministrijas iniciatīvas rīko dizaina domnīcu par plaušu vēža skrīninga iespējām Latvijā. Kāpēc šāda izvēle?

Mārtiņš Daugulis: Es varu piekrist domai par to, ka mēs runājam ekosistēmas kategorijās. Tāpēc arī RSU un konkrēti Politikas zinātnes katedra saskata iespēju šo ekosistēmu stiprināt. Proti, ja nozarei ir problemātika, un šajā gadījumā mēs runājam par problemātiku, kas nav tikai medicīniska, bet faktiski rīcībpolitiska – kā ieviest rīcībpolitikas iniciatīvas, lai mēs sasniegtu ārstniecības rezultātu –, tad rīcībpolitikas kategorijās domājošajiem ir jāiesaistās. Tāpēc šajā kontekstā mēs esam izvēlējušies 24. augustu kā dienu, lai savestu vienā telpā kopā tos, kas ir vislabākie eksperti Latvijā un izvērtētu viena konkrēta risinājuma ieviešanas iespējas. Un konkrēts gadījums šajā gadījumā ir plaušu vēža skrīnings. 

Dati par tēmas aktualitāti šeit izsaka visu. Eiropā plaušu vēzis ir iemesls 3 % no visām nāvēm un 20 % no vēža izraisītām nāvēm.

Latvijā gada laikā tiek diagnosticēts vairāk nekā 1100 jaunu plaušu vēža gadījumu. No tiem vairākums tiek atklāts vēlīni (3. un 4. stadijā – 60 %). Jo vēlākā stadijā tiek atklāts vēzis, jo sliktākas izredzes pacientam izdzīvot un sarežģītāka un dārgāka ārstēšana.

Agrīnās stadijās atrastu plaušu vēzi var izārstēt, tādējādi samazinot lielo mirstību. Pasaules dati rāda, ka, atklājot plaušu vēzi 4. stadijā, tikai 10 % pacientu nodzīvo piecus gadus pēc diagnozes. Tajā pašā laikā, atklājot audzēju agrīni, t. i., 1. stadijā, piecu gadu izdzīvošanas iespējas ir 70 – 90 %.

Plaušu vēža skrīnings ir atzīts par izmaksu ziņā efektīvu un dzīvības glābjošu metodi. Tāpēc Eiropas Komisija 2022. gadā to rekomendē ieviest papildus krūts, dzemdes kakla un kolorektālam jeb zarnu vēža skrīningam. Investēt skrīningā faktiski nozīmē investēt cilvēkos un izglābt tos no nāves.

Arī darbaspējīgos, jo trešdaļai pacientu plaušu vēzis tiek atrasts līdz 65 gadu vecumam. Apzinoties, ka finansiālā slodze uz veselības aprūpi ir Latvijas “karstais kartupelis”, īpaši lēmumu pieņēmēju aprindās, jebkura inovācija, kas ļauj šo slodzi ilgtermiņā samazināt, ir jāuztver kā nopietni apsverams resurss.

Ja mēs, līdzībās runājot, raugāmies uz veselības aprūpi un tās attīstību kā uz lidmašīnu, kas tiek labota un konstruēta lidojuma laikā, tad šie te mazie formāti, inovatīvie formāti, pilotprojekti, dizaina domnīcas – tas ir veids, kā mēs varam efektīvi testēt idejas – kas ir trūkumi, kas ir priekšrocības –, pārbaudīt tās un izdarīt to ātri bez birokrātiskā sloga un smaguma. Un secinājumus pēc tam iedot ministrijai un skatīties, kā un vai tie ir īstenojami praksē.

Abi runājat par inovācijām. Kas traucē ieviest inovācijas veselības aprūpē Latvijā?

A. Balode: Varbūt ne traucē, bet neļauj pietiekami ambiciozi ieviest. Mums ir daži labi gadījumi, mēs redzam, ka tas ir labs projekts, kas varētu atstāt ietekmi, bet brīdī, kad ir jālemj par finansējumu, tas ir jautājums, kas apstādina labu iniciatīvu īstenošanu praksē, pielāgošanu un tālāku attīstīšanu. Un par šo mēs arī esam runājuši, kur tad vajadzētu būt tam investīciju fondam – vai tas ir Ekonomikas ministrijā, NVD vai kur citur. Un tad ir jautājums, kā veidot tādu drošu vidi, kur šo inovāciju ekosistēmu īstenot. 

Mēs esam runājuši ar VARAM kolēģiem un Valsts kontroli par inovāciju riskiem, cik daudz no tiem reāli piezemējās ekosistēmā. To visi zina, tas ir pārbaudīts. Valsts pārvaldē nereti mēs sagaidām situāciju 1:1 – viens projekts un viens iznākums. Tā ir inovāciju ekosistēma, un mums jāsaprot, kā to veidot un ka kļūdas ir normāla procesa daļa, jo kļūdu rezultātā mēs mācāmies. Tas ir jautājums – kā nesadrumstalot inovācijas, bet uztvert tās kā attīstības procesa sastāvdaļu. 

Inovācija ir liels vārds, bet jauninājumi jau var rasties arī ikdienā, piemēram, tā varbūt ir saruna ar pacienu grupu, kur mēs izrunājamto, “kas tad nestrādā, nedarbojas”. Un inovācija rodas, nedaudz pamainot procesu, bet ar būtisku ietekmi uz rezultātu. Manuprāt, tas ir jāizmanto. Joprojām uzskatu, ka pacienti kļūst zinošāki un ir gatavi procesu atbalstīt. Mēs par to arī runājam onkoloģijas kontekstā: pacientam apkārt esošā ģimene ir ļoti būtiska atlabšanas procesā, un to mēs esam izdarījuši pakalpojuma groza ietvaros – mēs pacienta radinieku ātrāk iesaistām sistēmā. Te tu vari palīdzēt radiniekam, un tur nav vajadzīgs liels fiskālās ietilpības resurss. Jo idejas kā tādas virmo ļoti daudz, jautājums – ko tas atrisina?

M. Daugulis: Jā, es pilnībā varu piekrist tam, ka ideju līmenī mēs īstenībā jau zinām, kas būtu vajadzīgs, un dažādos domapmaiņas formātos tie virzieni ir pareizi. Tas laiks, kad kāds teiktu, ka nevajadzētu digitalizāciju, nevajadzētu inovatīvos medikamentus, nevajadzētu jaunus formātus ideju īstenošanai – ir pagājis. Visi piekrīt, ka to vajag. Jautājums ir par inovāciju ieviešanas tālākajiem posmiem. Pieredzē no citiem projektiem, kas veikti kopā ar universitāti un valsts sektoru inovāciju ieviešanā, izgaismojas divas būtiskas lietas. 

Pirmais ir nemēģināt to “ziloni apēst”, to problēmu atrisināt uzreiz, bet pa maziem gabaliņiem. Uz ko es vedinu – arī

24. augusta domnīcas ideja ir nonākt pie risinājuma, ko mēs varam pilotēt, pārbaudīt kādā mazā grupā. Caur to arī izgaismojot un vēlreiz precīzi identificējot sistēmiskās problēmas, kas traucē ieviest lielas izmaiņas.

Latvijas veselības aprūpes sistēmai lielas inovācijas, es atļaušos tā drosmīgi teikt, ir gandrīz nepanesamas, jo tās saslēdz kopā ļoti daudz spēlētāju un ir liela finanšu ietilpība, un tie citi spēlētāji vienmēr jautā, nu kur tad būs tas labums. Šīs diskusijas parasti nogalina inovāciju procesā. Pamazām, pa maziņam pilotprojektiņam, iespējams, ir viens no veidiem, es nesaku, ka pareizākais, bet viens no veidiem virzībai uz priekšu. 

Piemēram, centrs Rūre Liepājā. Divdesmit gadu tika meklēti risinājumi paliatīvās aprūpes pakalpojumam, tad to pilotprojekta veidā uzņēmās Liepājā, ieraugot visas labās un sliktās lietas un pierādot, ka tas strādā, un tagad šo pieredzi var mērogot. Un principā – kā tad tā? Kā sanāca, ka pāris gadu laikā tu vari pārkāpt pāri kaut kam, ko divas desmitgades nevarēja atrisināt. Caur šīm mazajām praksēm. 

Otra lieta ir savstarpējās informācijas apmaiņa un tīklošanās, un galvenais – gala lietotājs, kas šajā gadījumā ir pacients. Dizaina domāšanas pieredzē, produktu un pakalpojumu dizainēšanas pieredzē, nevar būt pārāk daudz tā saukto iterāciju jeb saskarsmes ar gala lietotāju –pacients ir jāiesaista vēl vairāk. Te mēs atkal runājam par PROMS, PREMS un citiem rādītājiem, kas ir neatņemami. Līdz ar to mazie soļi ieviešanā, bet sistēmiski atvērts prāts, ka tā ir norma, ka tas ir vajadzīgs un ka par to ir sociālais kontrakts starp visām iesaistītajām pusēm. 

A. Balode: Es gribu Mārtiņu papildināt. Ja mēs skatāmies uz ārstniecības procesu un medicīnas ierīcēm, tas progress, kas ir Latvijā, ir ļoti labā un augstā līmenī. Jautājums ir par to, cik mēs zinām, ko konkrētā mašīna par milzīgo summu spēj izdarīt. Tad, kad ir problēmsituācija, mēs meklējam atbalstu. Te ir jautājums arī par veselības nozares uzdrīkstēšanos, un to mēs esam runājuši gan ar RAKUS, gan PSKUS – parādīt “medicīnisko klasi”, pat tad ja ir šķietamība, ka sabiedrībai neinteresē, ko mēs tur darām, parādīt visiem, ka īstenībā mūsu veselības aprūpes infrastruktūra ir droša un ir Eiropas līmenī. 

Mums pavisam nesen bija augsta līmeņa eksperta vizīte vienā no onkoloģijas klīnikām, kur pamatatziņa bija tikai viena – izcils sniegums. Jautājums, kā mēs to izcilību pārnesam citur, un te inovācijas, kā jau Mārtiņš teica, ne vienmēr būs milzīga aparāta iegāde, bet procesa pārskatīšana. Būt vienkārši atvērtiem, ka tas nav noslēgts process. 

Kādas pašlaik ir iespējas nozarei, ņemot vērā, ka budžeta, personāla, infrastruktūras fons ir pietiekami drūms?

A. Balode: Es atkārtošos – veselības nozare, lai gan ir viena no sarežģītākajām, dinamiski attīstošākajām, ir vienkārši fantastiska tādā ziņā, ka inovāciju iespējas nekad nebeigsies. Ja mēs paskatāmies uz citām nozarēm, tad redzam, ka tur nereti tiek sasniegts konkrētajā jomā augstākais, stikla griesti. Veselības nozarē mēs zinām – inovācijas būs vajadzīgas, pieprasītas, un arī finansējums tām tiks virzīts. 

Jautājums pašlaik droši vien ir par to, ka mēs esam tik ilgi bijuši fokusēti uz nepieciešamību rast resursus. Tajā brīdī tu nesapņo par to lielo māju, bet modulāro ēku, ko varēsi dažādi pielāgot. Tā ir tāda skriešana ugunsdzēsības režīmā jau vairākus gadus. Es teiktu, ka inovācijas daudz straujāk ienāks ar plānotajiem metodiskajiem centriem. Metodiskais centrs nodrošinās gan pacienta drošību, gan mūsdienīgas metodes, kā arī ceļu līdz inovācijām visā Latvijas teritorijā, ne tikai lielajās universitātes slimnīcās. Tā kā ministrija no infrastruktūras un saturiskā viedokļa ar šiem metodiskajiem centriem sper soli jaunā teritorijā, jautājumu esam pārrunājuši ar Eiropas Komisijas kolēģiem, ka tas ir labs veids izcilības fokusēšanai un zināšanu pārnesei. Tas no vienas puses ietver gan algoritmus, gan mediķu zināšanu un pieredzes apmaiņu, kuru mēs līdz šim esam atbalstījuši un turpināsim atbalstīt, un tad no otras puses par inovāciju straujāku attīstību. 

M. Daugulis: Es domāju ka bieži, tas, kas tiek skatīts kā ierobežojums inovāciju jomā, bet īstenībā tā ir arī iespēja, ir mūsu “mazums”. Proti, valsts izmērs, cilvēku skaits, tīklojums un sasniedzamība. Mēs tiešām visi esam zvana attālumā cits no cita. Tas nozīmē: ja vien ir iespēja brīvi domāt, tajā brīdī šī ir milzīga priekšrocība, jo visa Latvija mēs esam maza smilšu kaste eksperimentiem, lai uztaisītu, pārbaudītu un realizētu labas idejas.

Arī kopējā pieeja, filozofija, manuprāt, pašlaik mainās. Tēze “veselība visās politikās” sāk ieņemt reālāku formu. Gatavība kopdarboties un saprast, ka veselība ir visas tautsaimniecības jautājums, nevis atsevišķa problēmu grupa. Īstenībā tas var būt arī dzinulis ekonomikai. Tātad mūsu mazums un tas, ka mūsu filozofija, domas mainās, ir būtisks elements, lai nepalaistu garām šī pietiekami sarežģītā laika iespējas.