Apvienoto Arābu Emirātu alianšu taktikas izvērtējums laika periodā no 2010. līdz 2016. gadam

Kopsavilkums

Rakstā “Apvienoto Arābu Emirātu alianšu taktikas izvērtējums laika periodā no 2010. līdz 2016. gadam” tiek analizēts, kā Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) sadarbību drošības jomā ar Saūda Arābiju, ASV, Franciju un Lielbritāniju ietekmē AAE mērķis ierobežot Irānas reģionālo ietekmi. Darba teorētiskais ietvars ir balstīts uz neoreālista Stīvena Mārtina Volta (Stephen Martin Walt) radīto draudu līdzsvarošanas teoriju. Tiek analizēts AAE un Irānas vēsturisko attiecību konteksts un Irānas radītā apdraudējuma uztvere AAE drošības politikā, AAE sadarbība ar Persijas līča reģiona valstīm un izvērtēts AAE un Saūda Arābijas vēsturiskais konteksts un alianses laika posmā no 2010. līdz 2016. gadam. Darbā tiek pētīta arī AAE attiecību dinamika ar vadošajām NATO valstīm, izvērtējot AAE un ASV vēsturiskās attiecības un alianšu attiecības laika posmā no 2010. gada līdz 2016. gadam. Noslēgumā tiek analizēta arī AAE sadarbība drošības jomā ar Franciju un Lielbritāniju.

AAE alianšu uzvedība liecina par daudzvektoru attiecību veidošanu. Federācijas attiecību diversifikācija rodas tajā aspektā, ka AAE ir ieinteresēta piesaistīt reģionam maksimāli daudz ārējo spēlētāju, vienlaikus uzturot ciešas attiecības gan ar Saūda Arābiju un Persijas līča Sadarbības padomes partneriem, gan ar galvenajām NATO partnervalstīm. AAE alianšu otrs vektors virzās uz attiecību spēcināšanu ar Krieviju, Ķīnu un Indiju. Federācijas alianšu uzvedība ir balstīta uz rīcības brīvību gan attiecībā uz to sabiedrotajiem, gan arī reģionālajiem draudiem. Diversificētā alianšu sistēma AAE sniedz varas sviras reģionālās vides balansam attiecībā uz reģiona lielvaru un galveno ārējās drošības draudu – Irānu.

Ievads, darba mērķis un metodes

Persijas līcis ir viens no ģeopolitiski svarīgākajiem pasaules reģioniem. Cēlonis tam ir plaši energoresursu apjomi, kas piesaista ārvalstis un lielvaras, ilgstoši stabilizācijas procesi Irākā un Irānas kodolprogrammas konflikts. Nestabilitāte atsevišķās valstīs un ekstrēmistisko grupējumu skaita pieaugums padara to trauslu un nestabilu, un notikumi, kas norisinās Persijas līča valstīs, atbalsojas tālu aiz reģiona robežām. Līdz ar to Persijas līča reģions nevar tikt izolēts no starptautisko notikumu dinamikas un Persijas līča valstu loma ir nesaraujami saistīta ar starptautiskās drošības jautājumiem. Daudzi starptautisko attiecību pētnieki uzskata, ka mūsdienu pasaules kontekstā Persijas līča reģions ir ģeopolitiski unikāls.

Ņemot vērā Persijas līča starptautisko nozīmību, arī Eiropai un tostarp Latvijai ir būtiski izprast reģiona politisko dinamiku un alianšu formēšanās kārtību. Latvijai kā daļai no ES un NATO ir nozīmīgi attīstīt šāda veida ekspertīzi, jo AAE ciešā sadarbība ar Latvijai stratēģiski nozīmīgām organizācijām un valstīm tieši vai netieši var skart arī Latviju. Latvija un AAE ir uzsākušas darbu pie divpusējo attiecību spēcināšanas – 2014. gadā Abū Dabī tika atvērta Latvijas vēstniecība un 2017. gadā atvērta AAE vēstniecība Latvijā. Īpaši nozīmīga šādas ekspertīzes attīstība ir Latvijai, jo stratēģisko attiecību veidošana ar AAE nozīmē ieeju jaunā, Latvijā līdz šim dziļi neanalizētā pasaules reģionā. AAE Latvijai ir kā tilts uz plašāku sadarbību ar citām Persijas līča un Tuvo Austrumu valstīm. Veidojot uz abpusēju saprašanos balstītas attiecības, ir svarīgas ne vien zināšanas par partnervalsts ārpolitikas niansēm, bet arī par galvenajiem motīviem valsts alianšu veidošanai.

Līdz ar aktīvu darbu pie divpusējo attiecību spēcināšanas ar AAE tiek skartas dažādas nozares un to pārstāvētie uzņēmumi. Apzinoties specifisko divpusējo attiecību veidošanos politikas, ekonomikas un uzņēmējdarbības līmenī, iesaistīto spēlētāju paralēlajām attiecībām ar citiem reģiona spēlētājiem var būt izšķiroša nozīme attiecību veidošanā ar AAE. Kā piemēru var minēt sadarbības veicināšanu infrastruktūras un tranzīta jomā. Pašreizējā situācijā VAS “Latvijas Dzelzceļš” ciešajām attiecībām un aktīvajai sadarbības veicināšanai ar Irānas uzņēmumiem var būt izšķiroša nozīme attiecību veidošanā ar AAE. Savukārt citu nozaru attīstība var būt cieši saistīta ar Latvijas uzņēmēju saikni ar Kataras uzņēmējiem. Šāda analīze ir nepieciešama ne vien uzņēmēju, bet arī valstiskā līmenī. Latvija ir parādījusi savu pozīciju attiecībā uz sadraudzību ar AAE, līdz ar to Latvijas Republikas Ārlietu ministriju un Ekonomikas ministriju nākotnē gaida lieli izaicinājumi attiecībā uz prioritāšu noteikšanu un tālāku attiecību veidošanu ar Persijas līča reģiona valstīm. Lai to veiksmīgi spētu realizēt politiskā un arī ekonomiskā līmenī, šāda ekspertīze ir vitāli nepieciešama.

Stīvena Mārtina Volta radītā draudu līdzsvarošanas teorija modificē reālismu un neoreālisma uzstādījumus, atdalot varu no draudiem. S. Volts apgalvo, ka valstis primāri izvēlas līdzsvarot ārējos draudus, nevis varu pašu par sevi un galvenais vadmotīvs koalīciju veidošanā ir spēlētāja ārējie draudi. Galvenā iezīme valstu aizsardzības politikas veidošanā mūsdienās ir starptautiskā sadarbība, neatkarīgi no tā, vai tā ir balstīta uz fiksētām aliansēm vai īslaicīgu, specifisku iemeslu dēļ radītām koalīcijām.

Darba mērķis ir analizēt un izvērtēt Apvienoto Arābu Emirātu alianšu uzvedību laika periodā no 2010. līdz 2016. gadam. Lai sasniegtu darba mērķi, tika izmantotas kvalitatīvās pētījuma metodes.

Diskusija

Stīvens Mārtins Volts (Stephen Martin Walt, dz. 1955) ir starptautisko attiecību profesors Hārvardas Universitātē. S. Volts tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem starptautisko attiecību teorētiķiem, kurš ir tieši pievērsies valstu alianšu pētniecībai. S. Volts ir draudu līdzsvarošanas teorijas radītājs, un šī teorija ir apkopota grāmatā “Alianšu pirmsākumi” (The Origins of Alliances), kur ir aplūkots, kā valstis izvēlas atbalstīt citas valsts ārpolitiku un teritoriālo integritāti. Autors raksta gan par lielvaru alianšu uzvedības taktiku, gan par mazu valstu alianšu uzvedības formām (Walt, 2013).

Saskaņā ar draudu līdzsvarošanas teoriju valstu mērķis starptautiskajā sistēmā ir nodrošināt savu drošību un izdzīvošanas spējas, kas gadījumā, ja valstis tiecas vien pēc savas varas kapacitātes palielināšanas, var tikt apdraudētas. Draudu līdzsvarošanas teorija pārveido varas līdzsvara teorijas konceptu, skaidrojot starpvalstu alianšu veidošanās kārtību. Pēc draudu līdzsvarošanas teorijas koncepta valstis apvienojas koalīcijās, lai līdzsvarotu draudus, nevis varu pašu par sevi (Person, 2017).

Aliansēm ir galvenā loma starptautiskajās attiecībās, jo tās tiek uzskatītas par neatņemamu daļu no valstu ārpolitikas. Alianses tiek veidotas starp divām vai vairākām valstīm, lai cīnītos pret kopīgu ienaidnieku. Nepieciešamību veidot alianses jūt gan spēcīgākie, gan arī vājākie sistēmas spēlētāji. Vājās valstis pievienojas aliansēm, kad tām ir nepieciešama aizsardzība pret spēcīgākām valstīm, proti, tās noslēdz alianses, lai sevi aizstāvētu. Spēcīgas valstis noslēdz alianses, lai novērstu citu spēcīgu spēlētāju dominanci. Noslēdzot alianses sadarbību, valstis no saviem sabiedrotajiem konflikta apstākļos vēlas gan militāru, gan arī diplomātisku palīdzību.

Apņemšanās veidot alianses var būt formāls un arī neformāls process (Dwivedi, 2012). 1987. gadā S. Volts aliansi definēja kā formālu vai neformālu divu vai vairāku suverēnu valstu sadarbību drošības jomā. Vēlāk, 1997. gadā, autors savu alianšu koncepciju mainīja, norādot, ka jebkura alianse ir valstu apņemšanās noteiktā apstākļu kopumā sniegt savstarpēju militāru atbalstu pret ārējiem spēlētājiem.

Kad 1987. gadā S. Volts iepazīstināja ar draudu līdzsvarošanas teoriju, viņš sākotnēji koncentrējās uz balansēšanas un piesliešanās taktiku. Vēlāk S. Volts noteica arī, ka valstu izvēli nosaka vairāki faktori: ideoloģiskās solidaritātes aspekts alianšu veidošanā, ārējā palīdzība un piesliešanās taktika. Valstis ar līdzīgiem uzskatiem savstarpējos draudus izjūt mazāk, jo tām ir mazāk iemeslu uzbrukt.

Ideoloģiskā aspekta analīzei ir dažādi nosacījumi, tādēļ ir sarežģīti noteikt ideoloģiskā aspekta nozīmi alianšu formēšanā, ideoloģija ir tikai viens faktors no vairākiem. S. Volts uzskata, ka ārējā palīdzība jeb “starptautiskā kukuļošana” ir starptautiskās sistēmas spēlētāja labvēlīgo nodomu demonstrēšana un palīdzības saņēmēja pieradināšana, tādējādi padarot to no sevis atkarīgu. Atsevišķos gadījumos atbalsta sniegšana pašam donoram var būt nelabvēlīga, tā spēcina palīdzības saņēmēju, tādējādi mazinot nepieciešamību sekot sava donora vēlmēm. Piesliešanās taktiku teorija attiecina uz valstu ietekmi politiskajā tirgū, kas tiek definēta kā slepena vai netīša manipulācija ar valstu politiskajām sistēmām.

Vēsturē bija situācijas, kurās valstis, kas ne vienmēr ir bijušas spēcīgas sabiedrotās, salīdzinoši īsā laika periodā izveidoja spēcīgas koalīcijas. Piemēram, Francija un Lielbritānija gadsimtiem ilgi bija savstarpēji konfliktējoši spēlētāji, tomēr Otrā pasaules kara laikā kļuva par tūlītējiem un neatdalāmiem sabiedrotajiem. Draudu līdzsvarošanas teorija izklāsta iemeslus, kāpēc un kā valstis izvēlas veidot alianses pret šķietamo apdraudējumu (Muscato, 2017).

Draudu līdzsvarošanas teorija balstās uz draudu jēdziena izpratni, tomēr svarīgs aspekts ir arī drošības definīcija. 1980. gadā, kad S. Volts izstrādāja teorijas konceptu, starptautiskās sistēmas spēlētāju uzmanība bija vērsta uz potenciālo karadarbību starp kodolieroču valstīm. Šo valstu savstarpējās attiecības un kodolieroču radītā apdraudējuma sajūta definēja arī valstu ideju par drošības jēdzienu (Muscato, 2017).

Ja katrai sistēmas spēlētājai ir līdzīga varas kapacitāte, tad kāpēc valstis par savu apdraudētāju neizvēlas tai tuvumā esošo? S. Volts skaidro, ka galvenais vadmotīvs koalīciju veidošanā ir spēlētāja ārējie draudi. Tomēr, domājot par savu apdraudējumu, valstis vispirms izskatīs ģeogrāfiski tuvākās valstis, īpaši ja tām ir pietiekami attīstīta varas (ekonomiska vai militāra rakstura) kapacitāte, bet teorija norāda, ka varas kapacitāte pati par sevi neko nenozīmē, termins “ārējie draudi” ietver agresijas nodomus un nav nošķirams no tiem. S. Volts draudu līdzsvarošanas teoriju radīja Aukstā kara laikā, un, iespējams, tas bija pārredzamākais konflikts, kurā skaidri iezīmējās valstu alianšu uzvedība. Tā laika jautājums bija, kā valstis sadalīsies starp ASV un PSRS un kas ietekmēs to izvēli. ASV varas kapacitāte bija apstrīdama, taču tā varēja nodrošināt lielu koalīcijas atbalstu attiecībā uz PSRS. Pēc PSRS sabrukuma draudu uztvere valstu starpā mainījās.

Mūsdienās terorismam un citām nevalstisko spēlētāju vardarbības aktivitātēm ir lielāka loma nacionālajās un valstu ārpolitikā nekā jebkad agrāk. Modernās idejas par drošības jēdzienu ir atšķirīgas, jo draudu “profils” ir būtiski mainījies (Muscato, 2017). Proti, draudu līdzsvarošanas teorijas konceptā valstis apvienojas koalīcijās, lai līdzsvarotu potenciālo valstu agresiju (nevis valsts varu pašu par sevi), kas var sekmēties draudos.

Draudu līdzsvarošanas teorija apgalvo, ka valstis parasti izvēlas līdzsvarot lielāko draudu tās drošībai. Tas, cik lielā mērā spēlētājs ir potenciālais drauds, ir atkarīgs no četriem elementiem – valsts kopējās jaudas apjoma, ģeogrāfiskā novietojuma, agresijas nodomiem un uzbrukuma jaudas. Ja citi aspekti ir vienādi, valsts, kas ir ģeogrāfiski tuvāk, ir bīstamāka nekā tās valstis, kuras atrodas tālāk. Valstis ar lielākām ofensīvajām militārajām spējām ir daudz bīstamākas nekās tās, kuru bruņotie spēki ir pielāgoti savas teritorijas aizsargāšanai. Valstis ar acīmredzamiem agresivitātes nodomiem mēdz izraisīt lielāku pretestību nekā, piemēram, tās, kuras cenšas saglabāt neitralitāti (Walt, 2010).

Teorijas galvenais jautājums: kā valstis reaģē uz draudiem? Teorija iezīmē divas sadarbības formas – draudu līdzsvarošanas taktiku un piesliešanās (bandwagoning) taktiku. Līdzsvarošana ir alianšu veidošana ar mērķi līdzsvarot ārējos draudus. Savukārt piesliešanās taktikas gadījumā tiek veidotas alianses ar draudu avotu. S. Volts apgalvo, ka starptautiski ievērojamām valstīm līdzsvarošana ir kā likums. Analizējot Tuvo Austrumu diplomātisko vēsturi no 1955. līdz 1979. gadam, skaidri iezīmējas, ka līdzsvarošana ir tikusi praktizēta daudz biežāk nekā piesliešanās taktika (Walt, 1987). Piesliešanās parasti ir vāju valstu taktika – gan tādēļ, ka tās ir vairāk neaizsargātas pret ietekmīgu spēlētāju spiedienu, gan tāpēc, ka to resursi uz starptautiskā fona ir mazsvarīgi; šādiem spēlētājiem sabiedrotie ir nepieejami, un to līderi uzskata, ka potenciālais agresors tādējādi var tikt nomierināts (Walt, 1987).

S. Volts draudu nozīmi uzsver, skaidrojot valstu rīcību un alianses formēšanos. Autors uzskata, ka valstis veido alianses, lai novērstu citu valstu dominanci pār tām. Citiem vārdiem sakot, valstis veidos apvienības jeb koalīcijas gadījumos, ja jūtas apdraudētas; parasti tas notiek divos gadījumos: valsts izdzīvošana ir apdraudēta, tāpēc ir jāierobežo agresora agresivitātes nodomi, vai kad spēlētāja iekļaušana konkrētā aliansē padara to spēcīgāku (Walt, 2017).

S. Volts ir daudz pievērsies līdzsvarošanas taktikas analīzei, vienlaikus atzīstot, ka dažādos gadījumos valstu starpā ir novērojama arī piesliešanās taktika. Autors apgalvo: jo lielāka ir spēlētāja kopējā jauda, jo lielāka sabiedrošanās tendence būs novērojama citu spēlētāju ārpolitikā. Lielākoties valstis izvēlas sadarboties jeb apvienoties aliansēs, lai vērstos pret draudīgākajām valstīm, savukārt spēcīgas valstis dabiski izvēlas sadarboties ar vājākām valstīm. Vājās valstis lielākoties sadarbību veido ar līdzīgās pozīcijās esošām valstīm, bet pieslienas gadījumos, kad tās apdraud spēcīgāki spēlētāji. Būtībā valstis izvēlas sadarboties, lai līdzsvarotu iespējamos draudus, nevis lielvaru pašu par sevi (Walt, 2017). Lai gan varas faktors ir ļoti būtisks, draudu līdzsvarošanas teorija balstās uz S. Volta izvirzītajiem draudu līmeni ietekmējošajiem faktoriem. Atkarībā no tā, kur valsts atrodas, kāda ir tās uzvedība un varas izmantošanas nolūki, valsts spēks var tikt traktēts kā pasīvs vai aktīvs.

Neatkarīgi no tā, vai valstis alianšu formēšanā draudus līdzsvaro vai tiem pieslienas, svarīgākais aspekts ir, vai šo darbību rezultātā spēlētājs jūtas droši. Ja starptautiskajā sistēmā līdzsvarošana ir vairāk izplatīta, tad kopumā valstis var justies drošāk un agresors saskarsies ar vienotu opozīciju. Savukārt, jo vairāk ir piesliešanās gadījumu, tad starptautiskās sistēmas spēlētāji jūtas nedroši, jo agresora kapacitāte palielinās, tādējādi samazinot oponentu varu (Walt, 1987).

Teorija iezīmē vairākas hipotēzes, kas skaidro draudu līdzsvarošanu: pirmkārt, draudu līdzsvarošana nozīmē, ka valstis, saskaroties ar ārējiem draudiem, savstarpēji sadarbosies, tādējādi agresoram pretojoties. Otrkārt, jo lielāka ir agresora kopējās jaudas kapacitāte, jo spēcīgāka būs pārējo spēlētāju sadarbība pret to. Treškārt, piesliešanās taktikas gadījumā, jo ģeogrāfiski tuvāk atrodas kāda lielvara, jo lielāka iespējamība, ka reģiona valstis būs ieinteresētas ar to sadarboties un mazākie reģiona spēlētāji retāk sadarbosies savstarpēji. Līdz ar to valstis ar uzbrūkoši orientētām militārajām spējām veicina situāciju, kad citām valstīm ir jāveido aizsardzības koalīcijas. Ceturtkārt, jo agresīvāki ir spēlētāja nodomi, jo lielāka iespēja, ka pārējie spēlētāji sadarbosies pret šo valsti. S. Volts uzsver, ka kara laikā izveidotas alianses pēc ienaidnieka uzveikšanas sadalīsies (Walt, 1987).

Skaidrojot piesliešanās taktiku, S. Volts izceļ šādas hipotēzes: pirmkārt, šīs taktikas vispārējā forma paredz, ka valstis, saskaroties ar ārēju apdraudējumu, kā sabiedroto izvēlēsies visbīstamāko varu. Jo lielāka ir valsts kopējā jauda, jo lielāka iespēja, ka citas valstis ar to sadarbosies. Otrkārt, jo ģeogrāfiski tuvāk atrodas spēcīga vara, jo tai tuvumā esošajām valstīm ir lielāka tieksme ar to sadarboties. Treškārt, jo lielāka ir valsts uzbrukuma jauda, jo lielāka būs apkārtējo valstu vēlme sadarboties. Ceturtkārt, jo agresīvāki ir spēlētāja nodomi, jo mazāk ticams, ka pārējās valstis būs ieinteresētas sadarbības veidošanā pret to. Alianses, kas veidotas, lai iebilstu agresoram, sabruks brīdī, kad agresora kapacitāte pieaugs (Walt, 1987).

Piesliešanās taktika valstīm ir īpaši izdevīga gadījumos, kad lielvara tās nodrošina ar drošības sajūtu un ekonomiskām priekšrocībām. S. Volts identificē divus piesliešanās iemeslus draudu avotam – lai izvairītos no uzbrukuma un dalītos ar gūto uzvaru. Tomēr S. Volts uzskata, ka līdzsvarošanas taktika starptautiskās sistēmas spēlētājiem mūsdienās ir daudz piemērotāka. Valstu sadarbība, kas vairumā gadījumu saglabā rīcības brīvību, ir pieņemamāka nekā atrašanās nemainīgā agresora padotībā. Pieņemot, ka nekas nav pastāvīgs, valstu nodomi var mainīties un uz subjektīviem priekšstatiem nevar paļauties, ērtāk ir būt draudīgās puses opozīcijā, nevis cerēt, ka agresors pret saviem sabiedrotajiem būs labvēlīgs (Paul, Jameas, Fortmann, 2004).

Jo spēcīgāks ir spēlētājs, jo lielāka būs tā tieksme draudu pusi līdzsvarot. Vājas valstis balansēs citas vājākās valstis, bet piesliešanās taktiku izmantos, izjūtot apdraudējumu no lielvarām. Līdz ar koalīcijas atbalsta iespējamību palielinās spēlētāju vēlme agresorus līdzsvarot. Kad ir gūts pārliecinošs sabiedroto atbalsts, palielinās arī valstu novirzīšanās gadījumu skaits no tās atbildības sfērām (“partizāna” princips). Kad kara apstākļos viena puse tuvojas uzvarai, palielinās citu spēlētāju vēlme tai pievienoties.

Analizējot AAE un Irānas savstarpējo attiecību dinamiku, jāsecina, ka, lai arī Persijas līča valstis atrodas ģeogrāfiski izdevīgās pozīcijās un ir bagātas ar dabas resursiem, AAE un Irānas iniciatīvas reģionālās drošības kontekstā ir bijušas neveiksmīgas – galvenokārt valstu atšķirīgo prioritāšu, riska avotu un sarežģīto savstarpējo attiecību dēļ (Al-Shayji, 2016). AAE ieņem stabilu lomu visā Tuvo Austrumu reģionā, ir stabils partneris reģionālajiem un arī starptautiskajiem sabiedrotajiem, tomēr Irānas reģionālās ambīcijas nepaliek nepamanītas. AAE un Irānas attiecības ir gana sarežģītas drošības jautājumu dēļ, kas aktualizējās pēc Irānas valsts pārvaldes maiņas un sekmēja reģiona valstu bailes no R. M. Homeinī¹ vēlmes panākt šiītu dominanci visā reģionā. Šīs konfesijas ekonomiskais, politiskais un sociālās politizēšanās process Persijas līča valstīs noveda pie politiskās vardarbības no šiītu puses (Zweiri, Zahid, 2007). AAE un Irānas attiecību saspringumu rada arī teritoriālās nesaskaņas Irānas okupēto salu – Abu Musa, Greater Tunb un Lesser Tunb – dēļ. Šīm salām ir īpaša stratēģiska nozīme, jo tās atrodas tuvu Hormuza (Hormuz) šaurumam, savukārt tas atrodas tuvu Persijas līča starptautiskajiem kuģošanas ceļiem, un arī naftas un gāzes rajonu dēļ. Irānas kontrole pār šiem reģioniem tai sniedz iespēju iejaukties brīvas kuģošanas garantijās, tāpēc šis strīds starp pusēm joprojām nav atrisināts. Pēc vairākus gadus ilgušiem centieniem atrisināt šo teritoriālo jautājumu Irāna salu vēsturisko piederību ar AAE gluži vienkārši neatzīst un turpina uzstāt, ka tās vēsturiski pieder Irānai un lēmums nav pārsūdzams, lai gan Persijas līča Sadarbības padomes (PLSP) dalībvalstis skaidri norāda uz AAE suverēnajām tiesībām attiecībā uz tai piederošajām salām (Guzansky, 2015).

Analizējot Irānas ietekmi Persijas līča reģiona draudu uztveres kontekstā, nozīmīga ir Irānas militārā kapacitāte. Irāna var tikt skaidrota kā radikāla islāma valsts ar plašām reģionālajām ambīcijām, kas sniedzas cauri visai islāma pasaulei. No AAE skatpunkta Irānas reģionālā loma ir divējāda: no vienas puses, tā ir valsts, kas akcentē netradicionālu un reizē revolucionāru karadarbību, tādējādi kompensējot savus militāros trūkumus, un tā ir vara, kas savu ideoloģisko mērķu sasniegšanai spēj izmantot ekstrēmismu un terorismu. No otras puses, Irānu var raksturot kā varu, kas ar savu masu iznīcināšanas ieroču kapacitāti cenšas kompensēt iepriekš minētos trūkumus, vienlaikus nostiprinot savas pozīcijas Persijas līča reģionā (Cordesman, 1996).

Teherānas kodolprogrammas sankciju rezultātā AAE strauji ierobežoja vai pilnībā slēdza abu valstu sadarbību dažādās jomās. Tieši Dubaijas emirāts ilgu laiku bija galvenais Irānas komercdarbības punkts, kas sankciju rezultātā tika aizliegts. Tika arī apturēta vadošo banku sadarbība. 2015. gada 14. jūlijā Irāna un sešas pasaules lielvaras – tā dēvētā P5+1 grupa – panāca vienošanos par Teherānas kodolprogrammas ierobežošanu un gadiem ilgušo sankciju mīkstināšanu. Tas ir lēns un pakāpenisks process, tomēr tas ir veids, kā panākt no sankcijām neatkarīgu attiecību stabilizēšanu un veselīgu ekonomikas un banku sektoru atveseļošanos (Lipton, 2016).

Lai arī Irāna ir spērusi nozīmīgus soļus ekonomikas un savu starptautisko attiecību stabilizēšanas procesā, pasaules ekonomikas dinamika Irānai var radīt virkni jaunu izaicinājumu. Tāpat kā vairumu naftas eksportētājvalstu, Irānu skars pāreja uz zemajām naftas cenām. Lai gan zemo cenu daļēji kompensēs lielie naftas eksporta apjomi, izredzes uz naftas tirdzniecībā gūtās peļņas ievērojamu palielināšanos līdz ar lielo piedāvājumu un mazo pieprasījumu ir mazas.

Cita starpā jāmin, ka arī ar naftas tirdzniecību nesaistīto ražošanas sektoru pieprasījums globālā kontekstā ir salīdzinoši neliels. Irānas ekonomisko attīstību var kavēt arī starptautisko aizdevēju un investoru piesardzība un sarežģītā pieejamība, kas izriet no valstu fiskālās un monetārās politikas stabilitātes. Tāpēc, lai saglabātu nesenos panākumus, Irānai ir jāsamazina spiediens uz valūtas kursu un jāsaglabā konkurētspēja naftas nozarē; abām šīm apņemšanām būs izšķiroša loma Irānas ekonomikas nostiprināšanā. Irānas Islāma Republika, no vienas puses, ir viens no AAE stratēģiskajiem partneriem, no otras puses, galvenais reģionālais drauds. Mūsdienu attiecību dinamika ietver ne vien ekonomisko un tirdzniecības saišu spēcināšanu, bet arī kultūras un sabiedrības saišu spēcināšanu (Katzmann, 2017).

Federācijas ģeogrāfiskās un demogrāfiskās situācijas un tās dabas resursu bagātību dēļ AAE ir bijis jātiek galā ar ārkārtīgi sarežģītiem drošības jautājumiem. Jau kopš federācijas neatkarības iegūšanas 1979. gadā AAE valdība atzina, ka valsts lielākais izaicinājums ir salīdzinoši mazais iedzīvotāju skaits. Tādēļ valdība uzsāka darbu pie rūpīgas ilgtermiņa stratēģijas plānošanas, tostarp sistemātiskas ekonomikas un militārās industrijas attīstības, vairojot investīcijas cilvēkkapitālā, arvien vairāk darbā iesaistot sievietes. Vienlaikus federācija pievērsās modernu tehnoloģu un inovāciju adaptācijai, kā arī ārvalstu darbaspēka importam. AAE savas neatkarīgās militārās aizsargspējas ir būvējusi lēnām, bet mērķtiecīgi. Gadu desmitiem tā ir metodiski veidojusi salīdzinoši nelielus, bet pietiekami sarežģītus militāros līdzekļus, piemēram, gaisa spēkus, speciālo uzdevumu vienības, kā arī augsto tehnoloģiju aizsardzības un uzbrukuma tehniku. Līdz ar federācijas militāro spēju pieaugumu savu nacionālo interešu vārdā palielinās arī vēlēšanās tās izmantot, parasti gan kopā ar sabiedrotajiem alianses ietvaros. Savu spēcīgo varas kapacitāti federācija ir izstrādājusi ar t. s. maigās varas pieeju. Alianšu veidošana un dalība to vadītajās operācijās nozīmē arī aizsardzības nozares spēcināšanu (Shayan, 2017).

AAE nacionālā drošības stratēģija ir cieši saistīta ar valsts iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem vektoriem, tostarp cilvēkresursu, dabas resursu un tehnoloģiju mobilizāciju, tādējādi kompensējot valsts pieticīgo lielumu un mazo iedzīvotāju skaitu, tā piemēram infrastruktūras būvniecība federācijas militārajā un nacionālajā drošības garantā, tostarp arī kiberdrošībā. AAE tiecas arī pēc pilnīgas iekļaušanās globālajā ekonomikā un ieņem opozīcijas lomu attiecībā uz radikālā islāma izplatību reģionā un visā pasaulē, kā arī neatlaidīgi cenšas ierobežot Irānas ekspansiju. Savu interešu aizsardzībā AAE ārpolitikā ir vērojami arī maigās varas aspekti, proti, savu mērķu sasniegšanai AAE veiksmīgi iesaistās humanitārās palīdzības sniegšanā. Svarīgākie faktori AAE nacionālo interešu aizsardzībā – saglabāt un attīstīt PLSP alianses funkcionalitāti un stabilo lomu Tuvo Austrumu reģionā, kā arī nostiprināt saites ar citiem starptautiskās sistēmas spēlētājiem.

Starptautisko alianšu loma, īpaši attiecībā uz arābu pasaules reģionu, kopumā kļūst arvien aktuālāka. Šie jautājumi ir politiskās dienaskārtības priekšgalā gan reģionāli, gan arī starptautiski, īpaši šobrīd, kad starptautiskā sabiedrība saskaras ar nerimstošu spēlētāju konfrontāciju Tuvajos Austrumos. Valsts aizsardzības izdevumi kā daļa no federācijas iekšējā kopprodukta 2014. gadā sasniedza 5,66 %, un AAE ierindojas starp pasaules 15 galvenajām valstīm aizsardzības izmaksu ziņā. AAE drošības politika balstās uz AAE aliansēm ar pārējām Persijas līča monarhijām, un PLSP alianses balsts ir īpaši ciešā sadarbība ar Saūda Arābiju. Lai arī vēsturē abu valstu attiecības bija saspringtas, kopīga apdraudējuma uztvere un jaunās paaudzes valdība ir izveidojusi divas valstis, kas rada stipru pamatu turpmākai savstarpējai koordinācijai un sadarbībai. Vēl jo vairāk, ņemot vērā PLSP institucionālo vājumu, Saūda Arābijai un AAE ir pietiekams varas potenciāls attiecību spēcināšanai (Shayan, 2017).

Saūda Arābija un AAE savas attiecības balsta uz stratēģ isku partnerību, politiskām un citām kopīgām interesēm. Abu valstu sadarbība var veicināt dziļāku ekonomisko, politisko, sociālo, militāro un drošības integrāciju visā Persijas līča reģionā. Pāreja uz lielāku abu valstu sadarbību notika līdz ar 2011. gadā piedzīvoto Arābu pavasara apvērsumu. Abu valstu attiecības vēl vairāk tika nostiprinātas līdz ar Saūda Arābijas karaļa Selmāna Āl Saūda un Saūda Arābijas prinča Mohammada bin Salmana nākšanu pie varas 2015. gada janvārī (Salama, 2016). Sadarbība starp AAE un Saūda Arābiju izpaudās Bahreinā, nosūtot turp aptuveni 1000 Saūda Arābijas karaspēka vienību un 500 AAE policijas darbinieku. Līdzīgi valstis sadarbojas arī nemiernieku apkarošanā Sīrijā, Lībijā un Jemenā (McCormack, Friedman, 2016).

Abas valstis atrodas bīstamā reģionālajā vidē, tādēļ modernas militārās tehnikas iegāde un ražošana šīm valstīm nozīmē varas instrumentus nacionālās drošības garantā. Gan AAE, gan arī Saūda Arābijai starptautiski konkurētspējīgas modernas militārās industrijas veidošana veicina iekšpolitisko un ārpolitisko interešu attīstību, tostarp nacionālo drošību, politisko neatkarību, ekonomikas diversifikāciju un prestižu.

Divdesmit pirmajā gadsimtā jauno un sarežģīto draudu aspektu dēļ ir nepieciešama plaša starptautiska sadarbība un kolektīvas pūles, tādēļ NATO ir izstrādājusi plašu kolektīvās drošības sadarbības tīklu ārpus NATO robežām. Kā daļa no šī tīkla radās arī Stambulas Sadarbības iniciatīva (Istanbul Cooperation Initiative), kas nosaka individuālu valstu iesaisti konsultācijās, aizsardzības budžeta, aizsardzības pārveidošanas un civilmilitāro attiecību pasākumus un arī valstu militārās mācības, lai uzlabotu Persijas līča valstu spēju sadarboties ar pārējām alianses dalībvalstīm. Pasākumu kopums ietver valstu sadarbību cīņā pret terorismu, tostarp izlūkdatu apmaiņas pasākumus, informācijas un resursu apmaiņu, lai ierobežotu ieroču transportēšanu un pat ražošanu, kā arī sadarbību robežu drošībā attiecībā uz terorismu, ieroču plūsmu un cīņu pret nelikumīgu izsekošanu.

Tomēr dziļā ka AAE un NATO savstarpējo attiecību attīstība ir sarežģīta. AAE Teherānas ietekmi Sīrijā, Libānā, Irākā un Jemenā uzskata par tiešu un eksistenciālu draudu tās nacionālajai drošībai, savukārt NATO vēlas ciešāku sadarbību ar Persijas līča valstīm, tostarp Irānu, vismaz daļēji izolējot Krieviju, bet Abū Dabī ārpolitikā ir vērojama tendence padziļināt attiecības ar Krieviju (NATO, 2014).

AAE ir viena no trim valstīm un vienīgā arābu valsts, kas pēdējo 20 gadu laikā ir iesaistījusies septiņās ASV vadītajās koalīcijās – Afganistānā, Lībijā, Somālijā, Bosnijā, Kosovā, 1990. gada Persijas līča karā un mūsdienās ASV vadītajā koalīcijā pret teroristu grupējumu “Islāma valsts”.

Militāro iepirkumu ziņā AAE ir otrs lielākais Amerikas klients, 2015. gadu noslēdzot ar vairāk nekā 80 darījumiem vairāk nekā 20 miljardu ASV dolāru vērtībā. AAE kā ASV stratēģiskais partneris ir tiesīga pieprasīt tai nepieciešamo militārās tehnikas aprīkojumu reģionālās drošības veicināšanai. Laika posmā no 2011. gada līdz 2016. gadam AAE Aizsardzības un drošības sadarbības aģentūrai (Defence Security Cooperation Agency) iesniedza 20 militārās tehnikas pieprasījumu, kuru kopējais novērtējums bija vairāk nekā 16,3 miljardi ASV dolāru. Pieprasījumos bija dažādu veidu taktiskās raķetes un ar tām saistītais aprīkojums, rezerves daļas, apmācībām un loģistikai nepieciešamā militārā tehnika un ieroči. Militārā apmācība ir nozīmīga daļa no sabiedroto apmācībām.

Apvienotie Arābu Emirāti jau vairākas desmitgades ir nozīmīgi ASV sabiedrotie, īpaši jautājumos par Persijas valstu drošību. Ņemot vērā AAE spēka varas pieaugumu, dažādos gadījumos ir novērojama cieša sadarbība ar sabiedrotajiem no PLSP, tomēr AAE spēja rīkoties reģionā ir tieši saistīta ar to ciešo aizsardzības sadarbību ar ASV. Kopš 2014. gada AAE aktīvi piedalās ASV vadītās koalīcijas cīņā pret ISIS. AAE attiecības gan ar NATO, gan ar ASV ir spēcīgas, tomēr pastāv vairāki attiecībām traucējoši faktori, piemēram, AAE attiecību veidošana ar Krieviju, Ķīnu un Indiju (Taylor, Karklis, 2016).

Militārajā sektorā Francija ir otrā lielākā AAE partnervalsts – ik gadu ir vairāk nekā 100 sadarbības projektu. Jau kopš 2012. gada valstis savā starpā veido intensīvu augsta līmeņa politisko dialogu. 2013. gadā 48 % no Francijas militārās rūpniecības pasūtījumiem veica MENA reģions, teju ceturtā daļa – 2,07 miljardi ASV dolāru no kopējā 7,5 miljardu lielā pasūtījuma – bija no Saūda Arābijas, savukārt AAE veica pasūtījumus par 365 miljoniem ASV dolāru. 2009. gadā Lielbritānija un AAE vienojās par bruņoto spēku savstarpējās saprašanās memorandu, kas ietver Lielbritānijas tiesības uz AAE gaisa bāžu izmantošanu. AAE kopā ar Apvienoto Karalisti ir aktīvs starptautiskās sabiedrības loceklis un svarīgs sabiedrotais cīņā pret terorismu un vardarbīgu ekstrēmismu. Valstis ieņem aktīvu lomu ASV vadītajā koalīcijā (Mikail, 2015).

Jau kopš federācijas dibināšanas 1971. gadā AAE un Lielbritānija uztur ciešu saikni un ir uzticami sadarbības partneri. Salīdzinot ar pārējām reģiona valstīm, AAE ir viena no stabilākajām un attīstītākajām valstīm. Mūsdienās AAE un Lielbritānijas divpusējās attiecības aptver ekonomiskās, stratēģiskās un kultūras intereses. Abu valstu bruņotie spēki uztur spēcīgu un ilgstošu saiti stabilitātes un drošības nodrošināšanā Persijas līča reģionā. AAE un Apvienotā Karaliste aktīvi sadarbojas arī reģiona humanitārās palīdzības jautājumu risināšanā. Abas valstis tiecas uz spēcīgu stratēģisko attiecību nostabilizēšanu ne tikai mūsdienu kontekstā, bet arī pastiprinot partnerattiecības drošības, labklājības un stabilitātes ziņā nākotnes kontekstā.

¹ Ruhollāhs Mūsavī Homeinī (1900–1989) – irāņu šiītu garīdznieks un politiķis, kurš pie varas nāca pēc Irānas 1979. gada islāma revolūcijas, galvenais ideologs un līderis līdz 1989. gadam.

Rezultāti un secinājumi

AAE alianšu uzvedība liecina par multivektoru attiecību veidošanu. Irāna ir reģionālais drauds, un AAE alianšu sistēma strādā, lai to līdzsvarotu, tomēr tā nav vienīgais spēlētājs AAE alianšu veidošanā. Attiecību diversifikācija rodas tajā aspektā, ka AAE ir ieinteresēta reģionam piesaistīt maksimāli daudz ārējo spēlētāju, uzturot ciešas attiecības gan ar Saūda Arābiju un PLSP partneriem, gan arī ar galvenajām NATO dalībvalstīm. Otrs AAE alianšu vektors virzās uz attiecību spēcināšanu ar Krieviju, Ķīnu un Indiju. AAE ārpolitikā ir vērojama tendence piesaistīt maksimāli daudz sabiedroto gan militāri, gan arī citās sadarbības jomās. Vienlaicīgi AAE alianšu uzvedība attiecībā uz to sabiedrotajiem un arī reģionālajiem draudiem ir balstīta uz rīcības brīvību.

Kā izriet no draudu līdzsvarošanas teorijas, atdalot varu no draudiem, valstis vispirms izvēlas līdzsvarot ārējos draudus, kas ir cieši saistīti ar spēlētāja agresijas nodomiem, nevis varu pašu par sevi, tādēļ galvenais vadmotīvs koalīciju veidošanā ir spēlētāja ārējie draudi. Šajā darbā kā Apvienoto Arābu emirātu reģionālais drauds ir identificēta tai ziemeļos esošā Irāna. AAE vēsturiski baudīja salīdzinoši siltas attiecības ar Irānu, ņemot vērā, ka daudzi no tās tirgotājiem ir persiešu izcelsmes. Irāna vēsturiski bija AAE galvenais reģionālais tirdzniecības partneris. Tomēr kopumā Irānas vēsture un mūsdienu ambīcijas AAE liek justies piesardzīgiem. Tieši tādēļ AAE ārpolitika vēlas patverties zem rietumu militārā lietussarga, iesaistoties virknē ASV vadīto militāro operāciju. Rietumu kategoriskā nostāja pret Irānas kodolprogrammu un tās realizētās sankcijas attiecībā uz to paaugstina AAE drošības sajūtu reģionā.

Abstract

The United Arab Emirates’ Alliance Behaviour Analysis from 2010 to 2016

The purpose of this article is to analyse and evaluate the United Arab Emirates’ (UAE) alliance behaviour during the period from 2010 to 2016. The hypothesis that follows is − the United Arab Emirates’ security cooperation with Saudi Arabia, the United States, France and the United Kingdom is determined by the country’s aim to limit Iran’s regional influence.

The goal of this study has been achieved, and the main conclusion is – the UAE alliance behaviour indicates a multi-vector relation. Iran is the major regional threat to the UAE, and the UAE alliance behaviour works well to balance it. However, Iran is not the only actor determining the UAE’s alliance building process. The diversification of relationships occurs due to the UAE’s interest in attracting the maximum number of actors in the region, while maintaining a close relation with Saudi Arabia, Gulf Cooperation Council (GCC) partners and key NATO members. The UAE’s second foreign vector is aimed at strengthening relations with Russia, China, and India. The UAE’s foreign policy tends to attract a maximum number of allies in military as well as other forms of cooperation. The UAE’s alliance behaviour relies on the freedom of action regarding both – their partners and threatening actors.

Literatūra

1. Walt, S. M. 2013. The Origins of Alliances. London: Cornell University Press.
2. Person, R. 2017. Balance of threat: The domestic insecurity of Vladimir Putin. Journal of Eurasian Studies. 8(1). Iegūts no: https://doi.org/10.1016/j.euras.2016.11.001 [sk. 15.03.2017.].
3. Dwivedi, S. S. 2012. Alliances in international relations theory. International Journal of Social Science & Interdisciplinary Research. 1(8). Iegūts no: http://www.indianresearchjournals.com/pdf/IJSSIR/2012/Augus… [sk. 20.03. 2017.].
4. Muscato, C. 2017. Balance of Threat Theory: Assumptions & Example. Study.com. Iegūts no: http://study.com/academy/lesson/balance-of-threat-theory-as… [sk. 20.03.2017.].
5. Yale Journal of International Affairs. 2010. Balancing Threat: the United States and the Middle East. An Interview with Stephen M. Walt, Ph. D. Iegūts no: http://yalejournal.org/wp-content/uploads/2010/09/105202wal… [sk. 11.03.2017.].
6. Walt, S. M. 1987. Origins of Alliances. Ithaca: Cornell University Press. Citēts no: rochelleterman.com. http://www.rochelleterman.com/ir/sites/default/files/Walt19… [sk. 11.03.2017.].
7. International Affairs Forum. 13.05.2017. Stephen M. Walt’s Notion of Threat. Iegūts no: http://www.ia-forum.org/Content/ViewInternalDocument.cfm?Co… [sk. 13.05.2017.].
8. Paul, T. V., Wirtz, J. J. and Fortmann, M. 2004. Balance of Power. Theory and Practice in the 21st Century. California: Stanford University Press.
9. Al-Shayji, A. 2016. The Future of Inter-Arab Relations. The Middle East: Shifting roles, interests and alliances. Abu Dhabi: The Emirates Center for Strategic Studies and Research.
10. Zweiri, M. and Zahid, M. 2007. Religion, Ethnicity and Identity Politics in the Persian Gulf. Research institute for European and American studies.
11. Cordesman, A. H. 1996. Threats and Non-Threats from Iran. In: J. S. Al-Suwaidi, ed. Iran and the Gulf: A Search for Stability. Abu Dhabi: The Emirates Center for Strategic Studies and Research.
12. Lipton, D. 2016. Iran – Achieving its Potential in the Global Economy. Interational Monetary Fund. Iegūts no: http://www.imf.org/external/np/speeches/2016/051716.htm [sk. 12.04.2017.].
13. Katzmann, K. 2017. The United Arab Emirates (UAE): Issues for U. S. Policy. Congressional Research Service.
14. Shayan, F. 2017. Security in the Persian Gulf Region. London: Macmillan Publishers.
15. Salama, S. Gulf News Government. 04.12.2016. UAE-Saudi strategic partnership pushes for Gulf union, say writers, academics. Iegūts no: http://gulfnews.com/news/uae/government/uae-saudi-strategic… [sk. 18.04.2017.].
16. McCormack, M. and Friedman, B. 2016. Beyond Fraternity: The Kingdom of Saudi Arabia and the United Arab Emirates (UAE). Iegūts no: https://dayan.org/content/beyond-fraternity-kingdom-saudi-a…
17. NATO. 04.2014. The Istanbul Cooperation Initiative (ICI). Iegūts no: http://www.nato.int/nato_static/assets/pdf/pdf_2014_04/2014… [sk. 22.04.2017.].
18. Taylor, A. and Karklis, L. 2016. This remarkable chart shows how U.S. defense spending dwarts the rest of the world. The Washington Post. Iegūts no: https://www.washingtonpost.com/news/worldviews/wp/2016/02/0… [sk. 20.04.2017.].
19. Mikail, B. 07.04.2015. France’s military adventurism in the Middle East. Middle East Eye. Iegūts no: http://www.middleeasteye.net/columns/france-s-military-adve… [sk. 22.04.2017.].