Distancēties, lai pietuvotos: pētnieci Daci Dzenovsku interesē pandēmija un tukšums

Distancēšanās ir vienlīdz būtiska gan vīrusa ierobežošanai, gan tā izzināšanai. Kamēr ikdienā mēģinām ievērot divu metru savstarpējo distanci, humanitāro un sociālo zinātņu pētnieki meklē veidus, kā distancēties no pandēmijas ikdienas, lai pietuvinātos tai kā pētāmam objektam. Lai īsi ieskicētu šos izaicinājumus, aicinām uz sarunu Oksfordas Universitātes asociēto profesori migrācijas antropoloģijā Daci Dzenovsku, kura būs viena no galvenajām runātājām RSU Zinātnes nedēļā.

Patlaban viņa ir Rīgā un strādā pie Eiropas Zinātnes padomes finansētā projekta Emptiness: Living Capitalism and Democracy After (Post)socialism (Tukšums: Kapitālisms un demokrātija pēc postsociālisma). Projekta uzmanības centrā ir Latvijas, Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas ciemi un pilsētas, kas tukšojas. 

Kam pievērsīsieties savā runā RSU Zinātnes nedēļā?

Tiku uzaicināta, lai runātu par ļoti sarežģīto tēmu "pandēmija un sabiedrība". Kādu laiku pārdzīvoju, ka gandrīz ik dienu mainu domas par lekcijas galvenajām tēzēm, līdz atskārtu, ka tas būtībā ir šī laika simptoms. Kamēr tiecamies izzināt situāciju, kas norisinās mūsu acu priekšā, jāatceras, ka mums kā humanitāro un sociālo zinātņu pētniekiem ir būtiski ievērot kritisku atstatumu, lai spētu saskatīt konkrētā fenomena kontūras. Īpaši būtiski tas ir tamdēļ, ka uz pandēmiju jāraugās ne vien kā uz epidemioloģisku, bet arī biosociālu notikumu ar ilgtermiņa ietekmi uz sociālajām attiecībām, politiku, lēmumu pieņemšanu.

Vēlos pievērst klausītāju uzmanību tam, ko nozīmē radīt zināšanas un pieņemt lēmumus šādos apstākļos, kas strauji mainās šeit un tagad. Runāšu arī par to, cik daudz vispār esam spējīgi pilnvērtīgi šos apstākļus izprast.

Es ar interesi raugos, kā cilvēki pārvietojas pandēmijas kontekstā, kādi ir šīs pārvietošanās ierobežojumi un ko tas viss mums stāsta par nācijvalsts nozīmi globalizācijas apstākļos.

Īpaši pievēršu uzmanību cerībām, kuras saistītas ar cilvēku pārvietošanos, piemēram, novērojumiem, ka Austrumeiropas migranti atgriežas savā dzimtenē un ka tas varētu līdzēt lauku un mazo pilsētu atdzimšanā.

Tik tiešām, nekustamo īpašumu biznesā laukos redzama zināma kustība, bet grūti pateikt, cik šīs tendences būs noturīgas un kāda ir to teritoriālā distribūcija. Iespējams, ka cilvēki ir nodrošinājušies ar vairākām mājvietām dažādās valstīs, kurās patverties, ja situācija to prasa. Respektīvi, tā vietā, lai atgrieztos, cilvēki, pieļauju, izmanto mobilitāti kā apdrošināšanas mehānismu.

Kas būtu tas, ko jūs gribētu, lai auditorija atminas pēc jūsu runas?

Es būtu ļoti priecīga, ja klausītāji dotos mājās, nedaudz dziļāk pievērsušies jautājumam, kādas ir zināšanu radīšanas iespējas un ierobežojumi pandēmijas laikā. Kā akadēmiķi, eksperti, politiķi rīkojas neskaidrā situācijā, vai spēj kritiski orientēties? Nedomāju, ka spēšu sniegt atbildes, taču noteikti ceru, ka man izdosies aicināt klausītājus domāt mazliet kritiskāk.

Un ko jūs cerat gūt no Zinātnes nedēļas pati sev?

Esmu ārkārtīgi ieinteresēta tieši starpdisciplinārajā aspektā.

Domāju, ka Rīgas Stradiņa universitāte ir izcila vieta, kur šķērsot disciplīnas, jo īpaši tagad, kad pandēmija paģēr ne tikai epidemioloģisku skatpunktu, bet arī sadarbību starp dabaszinātnēm un sociālajām zinātnēm. Šī ir izcila vieta, kur smelt šādas zināšanas.

Visas intervijas ar RSU Zinātnes nedēļas 2021 runātājiem