Pārlekt uz galveno saturu
Darbiniekiem
Intervijas
Pētniecība
Sociālais darbs

Labklājības un sociālā darba katedrā šajā semestrī strādā Seilemas Valsts universitātes (Salem State University) profesore sociālajā darbā Zoī Keslere (Zoë Kessler).

2021. gadā viņa aizstāvēja promocijas darbu Latvijas bērnunamos dzīvojušo jauniešu dzīves gaitas. Raksturojot savu pētniecisko interesi par bērnunamu jauniešu dzīvi, viņa atklāj, ka sociālā darbinieka karjeras veidošanā virzītājfaktors bija viņas pašas pieredze, strādājot sociālā darba jomā.

Profesore Zoī Keslere arī piedalījās RSU konferencē Society. Health. Welfare, kas norisinājās 30. martā Zinātnes nedēļā.
 

Ar ko nodarbojaties RSU?

Šobrīd veicu divus Fulbraita pētījumus. Viens no tiem ir Latvijā notiekošo politikas pārmaiņu analīze, proti, deinstitucionalizācijas process ar mērķi slēgt bērnunamus. Otrs mans pētījums ir projekts Fotobalss (Photo Voice).

Kā aizsākās jūsu sadarbība ar RSU?

Darbu pie sava doktora darba sāku tāpēc, ka mani iedvesmoja RSU profesore Ilze Trapenciere. Tagad viņa ir mana tuva kolēģe un draudzene. Kad pirms aptuveni 11 vai 12 gadiem veidoju literatūras apskatu par sociālās aprūpes sistēmu, man neizdevās neko atrast. Tas bija arī tāpēc, ka es, protams, meklēju informāciju angļu valodā. Ilze bija vienīgais autors, kura rakstus par šo tēmu man izdevās atrast. Galu galā mēs satikāmies, un tā radās ideja par manu disertāciju.

2023-02-02-rsu-zoekessler-19.jpg

Jūs RSU Zinātnes nedēļā uzstājāties ar galveno runu. Par kādu tēmu tā bija?

Mana runa bija par iepriekš veiktajiem doktorantūras pētījumiem, kā arī par šā brīža darbu. Stāstīju par jauniešiem, kuri uzauguši sociālās aprūpes centros Latvijā.

Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par savu doktorantūras pētījumu!

Pastāv divas pētījumu metodes – induktīvā un deduktīvā. Deduktīvās metodes gadījumā ir hipotēze, kuru vēlaties pierādīt vai atspēkot. Savukārt induktīvā pētījumā tiek pētīta noteikta tēma. Es izmantoju induktīvās pētījumu metodes. Biju definējusi pētījuma jautājumus, tomēr necentos tos pierādīt vai atspēkot. Kāpēc bērni Latvijā nonāk bērnunamā? Kā viņi tur nokļūst? Kāda ir viņu dzīve tur? Kā izvēršas viņu dzīve pēc bērnunama? Es gribēju runāt ar šiem bērniem, un man izdevās piesaistīt 20 dalībnieku. Veicu nelielas gadījumu izpētes un pēc tam izmantoju teorijas, lai tos analizētu.

Viena no teorijām bija par pretestību vai spēju atgūties. Ideja par spēju atgūties pēc sarežģītām situācijām bieži vien ir saistīta ar rīcību, tāpēc šādu rīcību var aplūkot no pretestības teorijas perspektīvas. Es runāju par pretestību, ko praktizē ikdienā. Eksistē arī lielāka mēroga pretestība, kas var būt politiska, piemēram, demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa par kara tēmu.

Es runāju par pretestību ikdienā – mazām lietām, ko apkārtējie nemaz neapzinās, bet tām ir būtiska nozīme. Šīs darbības palīdz jums izdzīvot. 

Varat minēt piemērus?

Viena no intervētajām jaunietēm pastāstīja, ka viņas tante bija uzņēmusies aizbildniecību par viņu un arī jaunietes māsu. Meitenes atradās ļoti nelabvēlīgā situācijā. Tante nerunāja angliski, savukārt meitenes bija nedaudz apguvušas angļu valodu no Youtube. Viņas mēdza savu tanti angliski saukt par "netīro govi" un tādējādi viņas jutās stipras. Būtībā tas nozīmēja "es tevi ienīstu", bet tas bija veids, kā tantei atriebties un izdzīvot. Galu galā meitenes no tantes aizbēga un nokļuva bērnunamā. Jauniete atceras, ka tajā brīdī viņa nedaudz atguva spēkus. 

Savu stāstu man atklāja vēl cita meitene. Ģimene bija ļoti, ļoti nabadzīga, un vecāki ļoti vardarbīgi un nevērīgi izturējās pret meiteni un viņas māsu. Tas ir ļoti skumjš stāsts. Māsas cieta badu, tāpēc viņas staigāja pa rajonu un vāca bundžas, ko cilvēki bija atstājuši klaiņojošiem kaķiem, un ēda kaķiem atstāto barību. No vienas puses, tas ir ļoti pretīgi, bet, manuprāt, patiesībā tas ir diezgan gudri. Tādā veidā meitenes spēja izdzīvot.

vilka_zoui_keslere_trapenciere.jpgNo kreisās: Labklājības un sociālā darba katedras vadītāja Lolita Vilka, viesprofesore Zoī Keslere un Labklājības un sociālā darba katedras lektore Ilze Trapenciere

Pastāstiet vairāk par projektu Fotobalss!

Es vācu jauniešu fotogrāfijas, kuri ir vecumā no 18 līdz 35 gadiem un kuri ir uzauguši bērnunamā vai audžuģimenē Latvijā. Šie jaunieši ir ļoti stigmatizēti, un viņi var saskarties ar grūtībām darba un mājokļa meklējumos. Tāpat savas izcelsmes dēļ viņi var tikt nepieņemti dažādās sociālajās aprindās. Projekta mērķis ir izglītot un informēt sabiedrību par šo bērnu daudzpusību. Ceru, ka pirms aizbraukšanas izdosies sarīkot fotoizstādi.

Rakstniece Čimamanda Ngozi Adiči (Chimamanda Ngozi Adichie) runā par viena stāsta bīstamību. Šī doma manī rezonē, un esmu domājusi par šo jēdzienu sociālo bāreņu kontekstā Latvijā.

Kā radās šī ideja?

Pirms aptuveni 10 gadiem mēs ar vīru adoptējām 11 gadu vecu bērnu no bērnunama Latvijā. Uz Latviju nedevāmies ar domu adoptēt bērnu. Mums ir četri savi bērni, un mēs īsti nemeklējām iespēju adoptēt vēl kādu bērnu. Tomēr, bērnunamā aprunājoties ar sociālajiem darbiniekiem, pavaicāju, kas notiek ar šiem bērniem, kad viņi dodas prom. Vienmēr saņēmu atbildi, ka šie bērni kļūst par apgrūtinājumu sabiedrībai. Ar to viņi domāja, ka bērni tādā vai citādā veidā nonāk atpakaļ tiesiskajā sistēmā. Prostitūcija tika minēta kā viena no iespējām, un tas patiešām bija šokējoši. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs viņu adoptējām. Tagad manai meitai ir 21 gads un viņa mācās universitātē Amerikā.

Jebkurā gadījumā tā ir daļa no šī viena stāsta idejas. Šis bēdīgais scenārijs neattiecas uz visiem šiem bērniem, bet acīmredzot ir daži gadījumi, kad tā ir noticis. Es reizēm sastopu dažus pazīstamus sistēmas bērnus pie dzelzceļa stacijas ubagojam. Tāpat zinu pāris meiteņu, kuras bija spiestas nodarboties ar prostitūciju. Ir pāris zēnu, kas nonākuši konfliktā ar likumu, taču ir no šīs situācijas izkļuvuši. Tajā pašā laikā pazīstu daudz tādu šīs sistēmas bērnu, kuri dzīvo patiešām pilnvērtīgu, laimīgu un mīlestības pilnu dzīvi. Es gribēju parādīt, ka viņu dzīve ir daudzšķautņaina.

Viņi nav sadalīti divās nometnēs – veiksmīgajos un neveiksminiekos. Es tikai gribu norādīt uz situācijas sarežģītību.

Kāda ir jūsu saikne ar Latviju?

Tā radās nejauši. Kad mana vecākā meita mācījās vidusskolā, viņai tika uzdots uzdevums sociālajā darbā. Tā ietvaros mēs atradām interneta vietni, kurā tika piedāvāta iespēja uz mēnesi uzņemt kādu bāreni no Latvijas vai Ukrainas. Šobrīd tas vairs nav atļauts, jo adopcija uz citu valsti vairs nav atļauta. Es īpaši uzsvēru, ka negribu bērnam viest veltas cerības, tāpēc gribu uzņemt bērnu, kurš nav adoptējams. Šī meitene ieradās kopā ar aptuveni 25 citu bērnu grupu no Latvijas. Viņiem līdzi bija pavadonis no bērnunama, kurš uzturējās netālu un regulāri komunicēja ar bērnu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Mēs meiteni pieņēmām uz mēnesi, un pa šo laiku visi viņu ļoti iemīlējām. Atvadīšanās janvārī bija patiešām šausmīga, bet meiteni nebija iespējams adoptēt, tāpēc par to nemaz neieminējāmies.

Pēc tam mani mocīja bezmiegs, jo nepārtraukti par viņu domāju un uztraucos. Man nebija priekšstata ne par Latviju, ne par bērnunamiem šeit. Bērnunama pārstāvji atļāva viņu apciemot, kad ieradīšos Latvijā, tāpēc es atbraucu uz nedēļu martā un lielāko daļu laika pavadīju ar viņu. Es pat neapmeklēju nevienu muzeju! Es veicu brīvprātīgo darbu bērnunamā, iepazinos ar sociālajiem darbiniekiem, pavadīju laiku ar bērniem, dzērām tēju un tamlīdzīgi. Pēc dažām dienām es piezvanīju vīram un pastāstīju, kādu likteni viņai šeit paredz. Pieminēju, ka nespēju viņu šeit vienkārši atstāt. Izrādījās, ka lielākā daļa bērnu tomēr bija adoptējami. Šī meitene nebija sastapusi savu māti jau vairākus gadus. Neviens viņu nebija apciemojis.

Tā kā Latvija ir Hāgas konvencijas dalībvalsts, visa adopcijas procesa laikā tiek saņemta atgriezeniskā saite no bērna. Ja viņš negribt tikt adoptēts, jebkurā brīdī var pārtraukt šo procesu. Tas man ļoti šeit patika.

Mēs runājām ar meiteni, un viņa izteica vēlmi tikt adoptēta. Manuprāt, viņa vēl ir pārāk maza šāda veida sarunām, bet tas ir jādara. Bērniem ir dota izvēle, kas šķita interesanti.

Ar ko nodarbojāties iepriekš?

Pirms tam es nodarbojos ar vairākām lietām. Strādāju par stundu pasniedzēju vairākās Bostonas universitātēs, pasniedzot sociālā darba studiju kursus, kā arī par klīnisko sociālo darbinieku. Vēl es darbojos kopienas garīgās veselības centrā, kā arī aģentūrā Bostonā, kas palīdz klaiņojošiem jauniešiem uzsākt jaunu dzīvi.

zoui_keslere.jpg

Pastāstiet vairāk par savu darbu politikas analīzes jomā!

Ir izstrādāta politika par visu bērnunamu slēgšanu Latvijā tuvākajā nākotnē. Datums ir nedaudz mainījies pandēmijas un kara dēļ, bet process iet uz priekšu. Tam pamatā ir ideja, ka katrs bērns ir pelnījis ģimeni, un es tam ticu. Taču mana doktorantūras pētījuma ietvaros veicu 19 gadījumu izpēti un secināju, ka tikai vienā gadījumā bērnam ir bijusi pozitīva pieredze ar audžuģimeni. Savukārt bērnunamā pastāv noteikumi. Cilvēki sūdzas par bērnunamiem, jo tās ir iestādes, taču noteikumu esamība savā ziņā garantēja bērnu drošību. Visi bērni apmeklēja skolu un zobārstu, visiem tika veiktas veselības pārbaudes, nepieciešamās vakcinācijas u. c. Bērniem bija pieejami psihologa un dažādi citi nepieciešamie pakalpojumi. Valsts savā ziņā par viņiem patiešām labi rūpējās. Es nemaz nekritizēju Latvijas sistēmu, jo situācija ASV ir daudz sliktāka. Bet, ja bērnu ievieto audžuģimenē, viss kļūst sarežģīti. Audžuģimenei var nebūt pieejami visi šie pakalpojumi, vai arī ģimenei var nebūt pietiekami daudz informācijas, lai sniegtu viņiem šos pakalpojumus. Sociālie darbinieki apmeklē šīs ģimenes reizi gadā, tāpēc tas ir sarežģīti. Nevaru apgalvot, ka pilnībā ticu institūcijām, vienkārši šai situācijai nav viegla risinājuma.

Esmu intervējusi politikas veidotājus. Esmu apsekojusi pakalpojumu sniedzējus, kas nodrošina pakalpojumus bērniem. Pēc tam intervēju cilvēkus, kas vecāki par 18 gadiem un ir bijuši sistēmā, lai noskaidrotu viņu domas. Es gribu uzzināt, kāda ir viņu pieredze un kā viņi vērtē domu par bērnunamu slēgšanu.

Ko cerat panākt ar savu pētījumu?

Es gribētu, lai maniem secinājumiem būtu ietekme uz procesu. Es gribētu tos nodot tālāk, taču ļoti labi apzinos, ka esmu šeit svešiniece. Man šeit patīk, bet tā nav mana valsts, un es negribētu, lai citi nodomā, ka zinu labāk, kas būtu darāms.

Kā cilvēki pret jums attiecas? Vai viņi ir atvērti vai ieņem aizsardzības pozu?

Visi ir bijuši patiesi brīnišķīgi. Viens no iemesliem, kāpēc man patīk Latvija, ir tas, ka neviens nekad nav izturējies pret mani slikti. RSU ir lieliska augstskola!

Kādas kopumā ir līdzības ASV un Latvijā? Ko varam mācīties viens no otra?  

Es neesmu eksperts jautājumos par sistēmu ASV, jo šo jomu neesmu pētījusi, taču abās valstīs noteikti ir savas problēmas.

Audžuģimeņu aprūpes sistēmā ASV ir daudz dziļi iesakņojušos problēmu. Manuprāt, Latvijai ir visas iespējas to paveikt labāk. Sociālais darbs šeit ir salīdzinoši jauna joma, un es uzskatu, ka Latvijai ir potenciāls.

Kā jūs saglabājat mieru, klausoties bērnunamu bērnu un jauniešu stāstus? Kā rūpējaties par sevi?

Dažreiz es par viņiem uztraucos vai domāju par šo bērnu nākotni. Šķiet, palīdz apziņa, ka viena šāda briesmīga pieredze neveido viņus kā personības. Šis cilvēks sēž man blakus, stāsta savu stāstu. Lai gan viņš piedzīvo vai ir piedzīvojis briesmīgas situācijas, viņš joprojām sēž šeit, mēs baudām tēju. Mēs runājamies, dažkārt raudam vai smejamies. Ar šo vēlos pateikt, ka uztveru viņus kā personības, kuru veidošanos ir ietekmējušas arī citas lietas, nevis tikai šī viena pieredze. 

Tomēr veltu laiku arī sev. Labsajūtai daudz nodarbojos ar jogu un tamlīdzīgām lietām. Dažreiz sazinos ar dažiem bērniem, piemēram, rakstu viņiem īsziņas un apjautājos, kā viņiem klājas. Kad es atgriežos Latvijā, es bieži dodos pusdienās un iedzeru kafiju ar cilvēkiem, kurus pazinu jau iepriekš. Neesmu pārliecināta, cik tas ir zinātniski, bet uzskatu, ka būtiski saglabāt cilvēciskumu. Manuprāt, tā ir ļoti svarīga sociālā darba sastāvdaļa.