Gremošanas orgānu slimību ārsts Juris Pokrotnieks medicīnas progresu redz ik dienu

18. novembrī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras profesoram Jurim Pokrotniekam tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem medicīnā – praktiskajā ārstniecības darbā, medicīnas izglītībā un zinātnē, sasniegumiem internās medicīnas attīstībā Latvijā.

Viņš ir arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gastroenterologs un Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centra vadītājs. 

​

Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas svinīgā ceremonija notika Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, 18. novembrī, Melngalvju namā. No labās: Valsts prezidents Raimonds Vējonis un RSU profesors Juris Pokrotnieks.

Jau bērnībā viņš zināja, ka būs mediķis, taču par augstskolas mācībspēku, studējot Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU), viņš nosolījās nekad nebūt. Pašlaik Juris Pokrotnieks lasa lekcijas un vada nodarbības gastroenteroloģijā Medicīnas fakultātes 4. kursa studentiem un kopš 1999. gada ir rezidentūras specialitātes Gastroenteroloģija vadītājs.

Profesors Juris Pokrotnieks ir piedalījies vairāk nekā 60 zāļu klīniskajos pētījumos un ir 413 publikāciju autors vai līdzautors starptautiskos un vietējos medicīnas un citos izdevumos.

Kādi ir biežākie iemesli, kāpēc cilvēki slimo ar gremošanas orgānu slimībām? Vainojams neveselīgs vai izlaidīgs dzīvesveids?

Viena iemesla nav. Visvairāk to nosaka ģenētika jeb iedzimtība. Pārējo vairāk vai mazāk pieliekam klāt dzīves laikā.

Cik efektīvi tiek ārstētas gremošanas orgānu slimības?

Lielu daļu šo slimību nevar izārstēt. Mēs varam tikai palīdzēt slimniekam – viņš zina, kas viņam kaiš, viņš ņem vērā ārsta ieteikumus par dzīvesveidu un uztura noteikumiem, lieto izrakstītos medikamentus. No slimnieka gaidām līdzestību vai sadarbību.

Kāda ir jūsu attieksme pret dažādiem tautas līdzekļiem, ko cilvēki izmanto, ārstējot gremošanas orgānu slimības?

Ir tautas gudrības un ir pašārstēšanās. Tautas gudrības ir ļoti pareizas, jo tās ir pārbaudītas neskaitāmās paaudzēs. Piemēram, vecmāmiņa saka: "Nu, nerij, dēliņ, vēderā zobu nav!" Pareizi! Ēdiens ir jāsakošļā, nevajag steigties! Tādas vienkāršas lietas, ko cilvēkiem mācīja.

Otra lieta, ka kāds tautas zintnieks saka, ka šīs lapiņas pret 30 slimībām palīdzēs. Tā ir tāda medicīnas neapzināšanās. Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkam dažādas tējas un uzlējumus, kam tā labā iedarbība var būt un var arī nebūt, nav laika izmēģināt. Viņš nāk pie ārsta un grib pēc iespējas ātrāk justies vesels un būt darbaspējīgs. Palīdzībai jābūt operatīvai un ātri iedarbīgai. Katru gadu medicīnā ienāk jaunas metodes, diagnostikas un ārstēšanas paņēmieni, zāles, arī rekomendācijas. Šis process ir nepārtraukts. Kaut maziņi un reizēm no malas, iespējams, nepamanāmi sasniegumi, bet ar nepārprotami saglabātu virzību. Pašlaik medicīna vairākumā gadījumu prot izglābt pacientu akūtās situācijās un ievērojami palīdzēt, kad ir hroniskas saslimšanas.

Vai savā praksē esat piedzīvojis kādu brīnumainu izārstēšanos?

Jā, protams! Tas attiecas uz visiem mediķiem – viņiem tas brīnums ir katru dienu. Jo katram ārstam, nosakot diagnozi un ārstējot, darbojas intuīcija, pieredze un zemapziņa. Līdz šim tā arī neviens nav atbildējis, kas ir klīniskā domāšana – kā ārsts pacientam nosaka diagnozi, izvēlas ārstēšanu. Ārsts pats nevar pēc tam paskaidrot, kāpēc viņam tieši šī doma iešāvās prātā. Taču viņš neuzskata, ka ir kas īpašs. Ārsts vienkārši strādā. To reti kurš ievēro un novērtē.

Strādājot atnāk tā māksla – meistarība. Māksla procesā, saiknē ar slimnieku. Šī māksla papildina zināšanas un prasmes, nosacīti – viena trešdaļa. Tā arī profesors un mans skolotājs Ilmārs Lazovskis uzskatīja, un nekas tur nav mainījies. Protams, tehnoloģijas ir labas, tās ļauj iegūt aizvien pieaugošo informāciju, taču ir vajadzīgs cilvēks, kas šo informāciju apstrādā, izanalizē utt. Medicīnā bez šīs mākslas nevar iztikt – nevajadzētu praktizēt, tikai vadoties pēc vadlīnijām, mācību grāmatu un jaunāko rakstu atziņām, jāpievieno pieredze, novērojumi, pārdomas.

Ārsts visu laiku domā par slimnieku, viņam ir grūti aiziet no tā prom, nepārtraukti izspēlējot galvā, kas un kāpēc notika, kā labāk rīkoties.

Mūsu regulatori plāno darba stundas, uzskatot, ka ārsts nostrādā noteiktas stundas, konsultē, ārstē pacientus un darba beigās visu aizmirst līdz nākamajai darba dienai. Diemžēl mēs esam kopā ar pacientiem un slimībām visu darba dzīvi.

Vajag, protams, prast atpūsties, lai nesadegtu. Izdegšanas sindroms ir ļoti raksturīgs ārstiem visā pasaulē. Un visvairāk izdedzina birokrātija. Neatkarīgi no valsts, ārsts pirmajā vietā, runājot par izdegšanu, atzīmē birokrātiju. To arī mēs Latvijā jūtam, ka arvien mazāk veltām laiku tiešajam darbam un strādājam kā pie konveijera, kad tiek norādīts, ka katram pacientam ir jāvelta 15 minūtes un ka laiks ir jāuzskaita. Taču individuālo nevar iebāzt nekādos rāmjos! Kurš var uzskaitīt laiku, cik es domāju par vienu slimnieku?!

Kas jauns ieviests vai atklāts gastroenteroloģijā Latvijā pēdējos gados?

Gastroenteroloģijā ir ļoti nozīmīgi, ka divu gadu laikā esam ieviesuši uztura terapiju – nutrīciju. Latvijā ir izdevies dažus pacientus izglābt no drošas nāves, nodrošinot uztura ievadīšanu asinsritē, kad ir gremošanas trakta uzsūkšanas mazspēja. Ir smagas situācijas, kad dažādu citu slimību dēļ pacientam ir izgriezta lielākā zaļa tievās zarnas un viņam vairs nav iespējas saņemt uzturu no zarnām, ir tikai iespēja barot, ievadot asinsritē barojošos šķidrumus. Tas ir ārkārtīgi smags un precīzs darbs! Pacients ir pieslēgts pumpītim, kas atrodas tuvumā, arī uz muguras, kad jāstaigā, un tiek šādi barots 24 stundas. Tas nav tā, kā veselam cilvēkam, kurš paēd divas vai trīs reizes dienā. Speciāli sagatavotas uzturvielas tiek ievadītas asinsritē, līdz ar to barošana notiek pamazām, nevar daudz vienā reizē dot.

Šo Eiropas un pasaules pieredzi mēs ieviesām ar ārkārtīgām mokām, slimnīcai tas dārgi izmaksāja. Latvijā šo sistēmu pieaugušajiem veidojām no nulles. Esam lepni, ka ir izdevies šādā veidā glābt pacientu dzīvību. Tas tiešām ir sasniegums! Vienai no mūsu pacientēm pat zarnu funkcija daļēji atjaunojās, zarnas adaptējās un spēja uzņemt uzturu dabiskā ceļā.

Jūs regulāri piedalāties medikamentu klīniskajos pētījumos. Kā notiek šādi pētījumi? Ko pašlaik pētāt?

Klīniskie pētījumi pasaulē ir ļoti izplatīti, jo nedrīkst cilvēka ārstēšanā nepārbaudītas zāles laist zāļu tirgū. Turklāt Eiropas Savienības medikamentiem kaut daļēji ir jābūt klīniski pētītiem Eiropas Savienībā, nevis, piemēram, Āzijā. Tas ir ļoti, ļoti precīzs darbs, un ārstus, kuri veic klīniskos pētījumus, ļoti rūpīgi uzrauga un kontrolē. Daudz dokumentācijas jāraksta. Daudzi ārsti pat nepiekrīt piedalīties klīniskajos pētījumos, jo uzskata tos par pārāk sarežģītiem.

Sabiedrībā gan valda stereotips un neizpratne, ka tas ir kā eksperiments, taču būtībā viss ārsta darbs ir eksperiments. Šajos zāļu klīniskajos pētījumos ir ļoti stingra uzraudzība. Pacientam šie jaunie medikamenti ir par velti, un parasti šīs zāles jau ir aprobētas – pārbaudītas, dodot tās brīvprātīgajiem, kas ir veseli. Tieši šo pētījumu Latvijā praktiski nav. Mēs saņemam zāles tālākai izpētei, kas paredzētas jau slimniekiem, kas bieži vien ir plaši lietotas pasaulē, arī Eiropā.

Manuprāt, tas ir ļoti liels atspaids Latvijas medicīnai, jo mēs bieži saņemam jaunas zāles, kas mūsu pacientiem nav pieejamas tādēļ, ka nav Latvijā vai ir dārgas, pat ļoti dārgas. Klīniskajos pētījumos zāles vai ārstēšana pacientam ir par velti. Papildu bez maksas slimniekam tiek veikti dažādi izmeklējumi, turklāt viņam tiek nodrošināta veselības apdrošināšana.

Pašlaik es piedalos pētījumā, kurā klīniski pārbaudām medikamentus, ko lieto Japānā, ārstējot funkcionālo dispepsiju. Tā ir spiediena sajūta vai sāpes pakrūtē trīs mēnešus pēdējo sešu mēnešu laikā, kam nevar atrast cēloni. Tas ir kaut kāds funkcijas traucējums, turklāt ļoti izplatīts – novēro līdz pat 25 % mūsu iedzīvotāju, kam īsti līdz šim nebija efektīvas ārstēšanas. Taču šīs jaunās zāles palīdz! Es arī neticēju, bet palīdz!

Vai taisnība, ka helikobaktērija palielina risku saslimt ar vēzi?

Jā, ir paaugstināts risks, taču tas nenozīmē, kas ikviens, kuram ir helikobaktērija, saslims ar vēzi. Helikobaktērija ir tikai viens riska faktors. Nevajadzētu citus punktus jeb faktorus likt šai baktērijai klāt – smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana, pārmēra ēšana vai badošanās u. c.

Kāpēc izvēlējāties studēt medicīnu?

Mans tētis visu dzīvi strādāja saistībā ar veselības aizsardzību. Mamma bija farmaceite, visu mūžu nostrādāja aptiekā un gribēja, lai es kļūstu par ārstu. Man tas kopš bērnības tā bija iepotēts, ka pat citu domu nebija, zināju, ka es studēšu medicīnu. Līdz ar to man medicīnā nebija milzīgu pārsteigumu vai vilšanos. Es zināju, kas mani aptuveni gaida un kā būs.

No kreisās: veselības ministrs Guntis Belēvičs pasniedz Veselības ministrijas atzinības rakstu profesoram Jurim Pokrotniekam RSU 65 gadu jubilejas Senāta svinīgajā sēdē, kas notika 18. septembrī RSU aulā.

Rīgas Medicīnas institūtu (tagad – RSU) jūs absolvējāt 1973. gadā. Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laiku?

Nebiju izcils students. Dažas epizodes pat kauns atcerēties. Pat strīdējos ar pasniedzējiem. Spilgtākā atmiņa, ko varētu pieminēt, ko esmu atgādinājis arī docentei Ilzei Vingrei, pie kuras mums Rīgas Medicīnas institūtā bija infektoloģijas cikls. Viņa kādā nodarbībā mēģina noskaidrot, kāpēc es neesmu sagatavojies, saku, ka iepriekšējā vakarā bija jāspēlē volejbols un nesanāca sagatavoties nodarbībai. Ilze Vingre: "Un ko man tagad darīt? Piemēram, ja jūs būtu pasniedzējs, ko jūs manā vietā darītu?" Un es viņai lepni teicu: "Es nekad nebūšu pasniedzējs!" Tā ir – nekad nesaki "nekad"!

Ko jūs gribētu paveikt tuvākajā laikā?

Es gribētu, lai vienreiz man uz rakstāmgalda būtu kārtība! Man nemitīgi kaut kas pazūd!, arī pieraksti, ko es esmu ieplānojis nākamajai dienai. Un, kad es šos pierakstus atrodu, es gribētu, lai es varētu saburtot to, ko es esmu ieplānojis. Protams, būtu labi, ja to varētu vēl arī paveikt…

Kas ir galvenais cilvēka dzīvē, kā dēļ ir vērts dzīvot?

Kad cilvēkam ir kaut viens mērķis, tad ir vērts dzīvot.

Kā kļūt par labu cilvēku?

Ko nozīmē labs cilvēks?! Es esmu redzējis daudz niknu ārstu, kas daudz palīdz citiem. Skolotājam Nikolajam Skujam ar bija visai negants raksturs, taču to, ko viņš iemācīja, es visu mūžu atcerēšos.

Ja jūs būtu veselības ministrs, ko jūs vispirms savā amatā paveiktu?

Es nekad nebūtu veselības ministrs, es atteiktos. Galvenais, veselības ministru nevajadzētu izvirzīt ne pēc kāda politiskā principa un vajag likt viņam strādāt uz līguma pamata vismaz kādus piecus vai pārvēlot pat desmit gadus – lai viņš spētu mierīgi iedziļināties savā amatā, lai redzētu savas veiksmes un neveiksmes. Lai tik bieži ministri nemainītos! Ko var prasīt no cilvēka, ja viņš nezina, cik ilgi būs amatā?!

Pretstats ir universitātes, kas ir ļoti stabilas. Tāpēc, ka tās ir konservatīvas. Tas ir pamatu pamats visam. Tev ir bāze, kas neļogās. Tāpēc turas. Rektors ir uz noteiktu laiku, un, ja viņš labi strādā, viņu var pārvēlēt. Līdz ar to arī vadības komanda ir stabilāka.

Šogad svinam Rīgas Stradiņa universitātes 65 gadu jubileju. Ko jūs novēlat universitātei?

Universitāte virzās pa ceļu, kas ir starptautiski akceptēts Eiropas Savienībā. Tu nevari ilgi peldēt pret straumi. Es gribētu novēlēt – tā turēties! Mans skolotājs profesors Nikolajs Skuja mīlēja atkārtot, ka nav tik svarīgi, kur esam, bet tas, kurp ejam. Tātad – ne tikai turēties, bet virzīties uz savu mērķu īstenošanu!