Prof. Aivars Vētra – rehabilitācijas medicīnas aizsācējs Latvijā

Rehabilitācijas medicīnas aizsācējs Latvijā prof. Aivars Vētra tikko nosvinējis sešdesmito jubileju un ir spara pilns turpināt aizsākto. Darba gaitas sācis kā bērnu ķirurgs, profesors pēc neatkarības atgūšanas kļuva par Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari vadītāju. Deviņdesmito gadu sākumā pats nokļūdams pacienta lomā, Aivars Vētra atskārta, cik neattīstīta Latvijā ir rehabilitācijas joma, un turpat palātā radīja Latvijā pirmo fizioterapijas studiju programmu, gadu vēlāk izveidojot arī Rehabilitācijas fakultāti.

Pirms gada fakultātes vadības grožus nodevis savai kolēģei asociētajai profesorei Signei Tomsonei, profesors Aivars Vētra turpina aktīvi darboties gan profesionālajā, gan sabiedriskajā dzīvē, meklējot recepti, kā veiksmīgi savienot darbu ar personīgo dzīvi un vaļaspriekiem.

​

Sakiet, kā aizsākās rehabilitācijas medicīna Latvijā, – šķiet, jūs esat īstais cilvēks, kam to jautāt?

Esmu beidzis Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Pediatrijas fakultāti un divpadsmit gadus strādāju par ķirurgu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, ārstēju bērnus ar apdegumiem. Par rehabilitāciju zinātniskā līmenī man tolaik bija minimāls priekšstats. Kā zinātne rehabilitācija Padomju Savienības laikā ideoloģiski nevarēja pastāvēt. Strādādams ar rehabilitāciju saistītā jomā – apdegumu ķirurģijā – nebiju neko dzirdējis ne par funkciju zinātniskajām klasifikācijām, ne par instrumentiem – līdz 1993. gadam mums nebija izpratnes par to, kas īsti ir rehabilitācija. Bija fizikālā medicīna, SPA, sanatorijas, bet kas ir rehabilitācija?

Vispirms izlēmām, ka bērnam ir jāveic rehabilitācija kopā ar māti, ar ģimeni, un 1992. gadā tika dibināts Bērna ar māti rehabilitācijas centrs, kurā apvienojās jau privatizācijai nolemtās bērnu sanatorijas Jūrmalā. Vienā brīdī no rehabilitācijas medicīnas entuziasta attapos par septiņsimt cilvēku lielas iestādes direktoru. Bez lielas administratīvas pieredzes no vienkārša ķirurga kļuvu par direktoru. Pirmo ziemu centrs izdzīvoja tikai tāpēc, ka, atšķirībā no citām jomām, bērnu rehabilitācijai naudu deva, līdz ar to sasala sanatorija Ķemeri, sanatorija Latvija un faktiski viss, kas tur bija, tika izpostīts. Braucot pa Jūrmalu, brīžiem bija tāda sajūta, ka ir tikai divas gaišas vietas – autobuss Ikarus un Vaivari, kuru logos dega gaisma. 1992. un 1993. gada sākums bija diezgan smags. Pēc tam man radās iespēja ar Amerikas latviešu – tuvu radu – atbalstu izbraukāt visu Ameriku no viena krasta līdz otram un iepazīties ar visiem iespējamajiem rehabilitācijas veidiem, kas ļoti paplašināja manu redzesloku. 1993. gadā sapratām, ka mums ir ēka, ir nosaukums, bet nav funkcionālo speciālistu – ne fizioterapeitu, ne ergoterapeitu, ne medicīnisko logopēdu, nedz arī daudzu citu profesiju. Rehabilitācija ir multiprofesionāla, bet mums ir tikai ārsti un medmāsas, bet iztrūkst vesela liela grupa ar citiem funkcionālajiem speciālistiem. Šo atklāsmi man stiprināja insults 1993. gadā un atrašanās Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kur mēs ar toreizējo RSU rektoru, manu brāli Jāni Vētru un nelaiķi docenti Zinaīdu Kasvandi trijatā izstrādājām fizioterapijas studiju programmu. Jau rudenī uzņēmām pirmos fizioterapeitus. Tā bija avantūra, kas īstenojās, jo sapratām, ka ir nepieciešamība pēc šādiem speciālistiem. 1994. gadā tika nodibināta Rehabilitācijas fakultāte.

Jūs minējāt, ka liela nozīme fakultātes un studiju programmu attīstībā bijusi vairākiem ārvalstu kolēģiem, sevišķi, no Zviedrijas?

Ir trīs zviedru kolēģi, kurus nevar nepieminēt, runājot par Rehabilitācijas fakultātes attīstību: Oke Viklunds, Inga Brita Lindstroma un Kristīne Draviņa.

Profesors O. Viklunds, ievērojams arhitekts Gēteborgas universitātē, veidoja manu izpratni par vides nozīmi rehabilitācijā un būtiski paplašināja manas zināšanas ārstniecības iestāžu vadīšanā. Savukārt Inga Brita Lindstroma, ergoterapeite un Zviedrijas Ergoterapijas asociācijas prezidente, mūs pārliecināja, ka tai ir jābūt augstākajai, nevis vidējai izglītībai. Viņa ieteica studiju programmu saturu saskaņot ar starptautiskām organizācijām, kā arī ar savu autoritāti panāca, ka Zviedrijas labākie profesori brauca pie mums lasīt lekcijas un sagatavoja pasniedzējus. Tāpat lielu artavu sniedza logopēde Kristīne Draviņa, kuras vīrs ir latvietis, līdz ar to viņa labi prot latviešu valodu, kas nereti ir būtiska problēma logopēdijas izglītībā. Viņa vismaz gadus desmit bija lolojusi ideju par audiologopēdijas studiju programmu un beidzot pati mūs sameklēja. Tā radās mūsu studiju programma Audiologopēdija, kurā komunikācijas un izturēšanās maņas apgūst daudz plašāk, nekā to dara logopēdi.

Liela nozīme Rehabilitācijas fakultātes un Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari attīstībā bija sadarbībai ar Ziemeļreinas-Vestfālenes Tirdzniecības kameru un Vācijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas diakoniju Volmāršteinā pie Hāgenas, kas risina dažādas problēmas cilvēkiem ar invaliditāti. Viņi no vienkāršas diakonijas ir izauguši par lielāko šāda veida centru Vācijā, kurā ir patversmes, darbnīcas, ortopēdiskie institūti, subsidētās darbnīcas ļoti smagiem pacientiem, milzīga profesionālās izglītības skola jauniešiem, kur viņiem mēģina piemeklēt vispiemērotāko profesiju, lai varētu konkurēt brīvajā darba tirgū. Šis modelis uz mums atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Vēlāk bērnu ķirurgs Valdis Ģīlis ar Rotary kluba atbalstu izveidoja alternatīvo protozēšanas un ortozēšanas darbnīcu Vaivaros. Uz šīs bāzes radās studiju programma Ortozēšana protezēšana.

Piešķirto budžetu ļoti veiksmīgi izmantojām, lai veidotu jaunas studiju programmas un attīstītu Rehabilitācijas fakultāti. Mums bija liela priekšrocība, jo dekāns savienoja gan Rehabilitācijas fakultātes dekāna, gan rehabilitācijas centra Vaivari direktora amatu. Vaivaros bija mācību telpas un mācību bāze, līdz ar to nebija jāīrē telpas citā slimnīcā un nebija jārēķina stundas, cik mēs ilgi strādāsim ar pacientu.

Ir arī pašu spēkiem radītas studiju programmas – Uzturs un Uzturzinātne, kas bija dakteres Lolitas Vijas Neimanes ideja, arī profesora Voldemāra Arņa radītā studiju programma Veselības sporta speciālists, kur tiek izglītoti speciālisti, kas trenē ne tikai veselus, bet arī slimus cilvēkus. Ļoti daudz mūsu fakultātē ir ienesusi profesore Kristīne Mārtinsone ar divām programmām – Mākslas terapija un Veselības psiholoģija – un asociētā profesore Lolita Vilka ar programmu sociālajiem darbiniekiem. Mūsu mērķis bija izveidot multiprofesionālu programmu visai plašajai rehabilitācijas profesionāļu komandai, un daudzus gadus lielu atbalstu šīs idejas realizēšanā deva prof. Viktorija Linaberga un prof. Anita Vētra, kā arī daudzi citi fakultātes kolēģi.

​

Aivars Vētra ap 1995. gadu. Foto no RSU muzeja krājuma.

Kā turpmāk varētu attīstīties rehabilitācija Latvijā?

Pirmkārt, lai rehabilitācijas joma attīstītos, ir ārkārtīgi svarīgi attīstīt izglītību. Šajā izglītības laukā Rīgas Stradiņa universitātei viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir izveidot mācību bāzi, līdzīgi kā zobārstiem. Mēs, protams, esam atraduši dažādas iespējas slimnīcās, bet tas viss balstās uz konkrētām personībām. Būvēt sistēmu, kas ir balstīta tikai uz personībām, nav saprātīgi, jo šāda sistēma var izputēt vienā mirklī.

Otrkārt, mums ir jāapsver iespēja, kā šo bakalaura līmeņa izglītību pamazām pārveidot par maģistra līmeņa studiju programmām, kurā studēt nāk jau nobrieduši cilvēki. Jauns cilvēks deviņpadsmit vai divdesmit gados ne vienmēr zina, kas viņš grib būt un ko vēlas darīt. Šis dārgais izglītības process būtu jāpiedāvā tiem cilvēkiem, kas jau ir sapratuši, ka viņi tiešām grib būt fizioterapeiti. Mēs pārāk daudz enerģijas ieguldām gadījuma cilvēkos.

Treškārt, mēs esam pārāk koncentrējušies uz nacionālo centru attīstību. Pašlaik rehabilitācijas gultas ir tikai Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, nedaudz gultu ir Liepājas reģionālajā slimnīcā un dažas Valmierā. Lielajās slimnīcas nav normālas rehabilitācijas bāzes, un tā ir viena no kļūdām, kas mums būtu jālabo nākamajā plānošanas periodā, domājot par onkoloģiju un sirds ķirurģiju, kā arī bērniem. Valstiski ir jāatbalsta multiprofesionāla rehabilitācija, jo par atsevišķām terapijām cilvēki var samaksāt paši. Ir jādomā, kā pareizāk izmantot finanses, kas pašlaik ir pieejamas, jo ļoti daudz naudas izšķiežam. Ir nepieciešams izstrādāt sistēmu rehabilitācijas pakalpojumu kvalitātes vērtēšanai. Mēs apmaksājam rehabilitācijas procesu, bet nemaksājam par rezultātu, jo nezinām, kā šo rezultātu izmērīt.

Daudzās citās medicīnas nozarēs nav tāds milzīgs pārrāvums zinātnē un pētniecībā. Iepriekš visa pētniecība bija koncentrēta sanatorijās vai centros, bet funkcionēšanas pētniecību esam iepazinuši tikai pēdējos desmit līdz piecpadsmit gados, līdz ar to pētniecībā trūkst pēctecības. Mēs mēģinām iesaistīt pētniecībā jaunos cilvēkus, jo citādi pastāv risks, ka apstāsies akadēmiskā personāla sagatavošana. Tā pašlaik ir viena no nopietnākajām problēmām.

Domājot par studentiem, kas pašlaik studē vai sāks studijas RSU, – ar ko viņiem būtu jārēķinās pēc studiju beigšanas?

Varam lepoties ar to, ka lielākā daļa studentu jau ceturtajā kursā ir atraduši darbavietu. Ir ļoti svarīgi, kurā jomā students izvēlēsies studēt. Uzturzinātnes speciālisti ir ļoti pieprasīti un saņem ļoti labu atalgojumu par savu darbu. Arī studiju programmas Ergoterapija absolventi ir pieprasīti, sevišķi darbam pašvaldībās, bet cilvēki individuāli šo pakalpojumu visdrīzāk nepirks. Logopēdi, manuprāt, arī ir uz izķeršanu, jo šo speciālistu trūkums daudzus gadus ir bijis ļoti jūtams. Sociālie darbinieki ir ļoti gaidīti un nepieciešami. Esmu dzirdējis par jauniem projektiem rehabilitācijas pakalpojumu eksportam. Cerams, ka kāds no šiem projektiem tiks realizēts, nevis paliks tikai uz papīra.

​

Kādi ir jūsu tuvākie plāni?

Plānoju darīt visu, lai veicinātu pētniecību rehabilitācijas medicīnā, un pārskatīt citus savus akadēmiskos pienākumus, lai veicinātu kritiski domājošu un zinošu jauno kolēģu pieplūdumu rehabilitācijas medicīnā. Rudenī man ir jāpiedalās Veselības ministrijas darba grupas ziņojuma sagatavošanā. Nākamajā gadā kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti apsveram iespēju par plaša mēroga universālā dizaina (pieejama vide, produkti, pakalpojumi un informācija visiem cilvēkiem) konferences organizēšanu. Attīstības tempi rehabilitācijas medicīnas zinātnē pašlaik ir tik strauji, ka pētniecība un jaunu ideju attīstīšana kļūst aizvien interesantāka. Atliek turēt līdzi jaunajiem kolēģiem!

Plānoju pievērsties arī Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas klīnikas tālākai attīstībai, bet pagaidām tur vēl ir ļoti daudz neskaidrību. Beidzot ir apstiprināts liels projekts rehabilitācijas centrā Vaivari par funkcionālās laboratorijas izveidi, kurā redzu arī savu vietu. Ir arī jauni izaicinājumi ārpus Latvijas – jau vairāk nekā pusgadu esmu iesaistījies jauna veida arodrehabilitācijas centra izveidē Ankarā (Turcijā) un piedalos ergoterapeitu profesijas izveidošanā Ukrainā.

Mana sieva, profesore Anita Vētra, kurai jāsaka liels paldies par manis turēšanu pie zemes visu šo laiku, ik pa brīdim ierosina man paskatīties spogulī un pasē un saskaņot savus plānus tautas labā ar mazmeitas plāniem un citu mazbērnu plāniem, jo mājās tomēr vectētiņš ir vairāk vajadzīgs nekā rehabilitācijas profesors. Es gribētu atrast iespēju salikt visas šīs lietas kopā – dēlus, mazbērnus, darbu – un nepazaudēt izjūtu par to, kas notiek plašajā pasaulē. Noteikti gribu stiprināt arī savu darbību studentu korporācijā Fraternitas Lataviensis, kurā es iestājos ļoti sen – pagājušā gadsimta 90. gadu vidū – un vēlos turpināt aktīvi darboties Prezidiju konventa vīru korī. Man ir arī desmit seno laiku mašīnas un kuteri, no kuriem daži ir braucami. Gribu vecās tehnikas vaļasprieku kopt mājās, nevis citviet – viena no manām atziņām ir tāda, ka šāda veida vaļasprieks nevar būt kā alternatīva ģimenei, tam jānododas ģimenes lokā.