Pārlekt uz galveno saturu
Iepazīstieties!
Atzinība
Darbiniekiem
Pētniecība
RSU vēsture
Studentiem

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvu nominācijā Gada zinātnieks šogad saņēma Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras docents Klāvs Sedlenieks, kurš vada un veic pētniecisko darbu gan starptautiskos, gan Latvijas projektos, aktīvi piedalās ar zinātnes popularizēšanu saistītos pasākumos un ir vairāku publikāciju un grāmatu autors vai līdzautors. Viņš ir viedokļa līderis Latvijā un pētniecībā aktīvi iesaista jaunos pētniekus.

RSU Gada balvas nominācijai Gada zinātnieks šogad bija izvirzīti septiņi pretendenti.

Savulaik viņš no medicīnas studijām Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) pārgāja uz Latvijas Universitātes "filologiem", pēc tam kā abu jomu lielisku apvienojumu viņš atrada antropoloģijā. Bakalaura grādu sociālajā antropoloģijā viņš ieguva Lietuvā, maģistra grādu – Lielbritānijā, bet disertāciju, izmantojot Eiropas piedāvāto iespēju, aizstāvēja Igaunijā, kaut gan doktora studijas pabeidza Latvijā. 
Klāvs Sedlenieks ir pirmais, kurš Latvijā sāka lasīt lekcijas antropoloģijā, un tas bija 1993. gadā RSU (tolaik – Latvijas Medicīnas akadēmija).

Klavs_Sedlenieks-03-lead.jpg

Ko jums nozīmē šī balva Gada zinātnieks?

Domāju, balva ir apliecinājums tam, ka RSU kolēģi un studenti ir ievērojuši un novērtējuši to, ko es daru. Acīmredzot, tas, ko esmu līdz šim paveicis, ir atstājis labu iespaidu.

Un ne bez pamata esam pamanīti, jo īpaši pēdējos piecus gadus esam ļoti aktīvi strādājuši un izdarījuši tādas lietas, ko līdz šim reti kam RSU ir izdevies panākt. Piemēram, pieteicāmies projektu konkursā Apvārsnis 2020 (Horizon 2020) un dabūjām Eiropas Komisijas finansējumu. Lai to iegūtu, bija ļoti cītīgi jāstrādā, sagatavojot kvalitatīvu projekta pieteikumu, jo finansējumu šajā konkursā no visiem pretendentiem parasti dabū tikai kādi seši septiņi procenti. Tur ir ļoti liels konkurss un sīva konkurence, taču bijām starp veiksminiekiem. Lai izstrādātu pieteikumu projektam un varētu pieteikties konkursam, ļoti noderīgs bija RSU atbalsta finansējums. Tas bija pamatīgs darbs, jo pieteikums bija aptuveni 70 lappušu garš. Konkursa Apvārsnis 2020 projekts Formālo un neformālo institūciju tuvināšana Balkānu valstīs (INFORM) tikko ir beidzies, un tajā pētniecisko darbu veicām kopš 2016. gada.

Esam bijuši kā pionieri vēl daudzām citām aktivitātēm – gan kā projektu iniciatori, gan kā to realizētāji un vadītāji.

Kas ir šie "mēs"?

Ar to es domāju antropologu grupu, kas ir izveidojusies RSU saistībā ar šīm iepriekš minētajām aktivitātēm. Sākumā mēs RSU ar doc. Agitu Lūsi bijām tikai divi, tagad esam astoņi un paliekam arvien vairāk. Esam piesaistījuši divus jaunus kolēģus, kuri tikko pabeiguši doktorantūru un turpina savu pētniecisko darbu, veidojot rakstus un publikācijas dažādos žurnālos utt. Šādā veidā RSU dabū jaunas asinis, jo šie tā sauktie postdoki darbam RSU, pretendējot uz Izglītības un zinātnes ministrijas finansējumu un piesakoties konkursā, var pieteikties no visas pasaules. Piemēram, tūliņ pie mums sāks strādāt pētnieks Andrē Tīmans no Vācijas, kurš trīs gadus lasīs lekcijas un veiks pētniecisko darbu. Otra jaunā pētniece ir pasniedzēja Ieva Puzo, kura kopā ar mums jau strādāja projektā Formālo un neformālo institūciju tuvināšana Balkānu valstīs.

Kādas pašlaik ir jūsu pētnieciskās intereses? Vai tās joprojām ir saistītas ar Balkānu valstīm?

Kaut arī šis projekts par Balkānu valstīm vēl īsti nav beidzies, jo jāpabeidz rakstīt projekta atskaites, paralēli darbs jau sācies jaunajā Latvijas Zinātnes padomes finansētajā divu gadu projektā Valsts īstenošana un biosociālās saiknes (RELATE.LV).

Šā projekta mērķis ir izpētīt mijiedarbību starp Latvijas iedzīvotāju uzskatiem par savām biosociālajām saiknēm (ko mēdz apzīmēt ar terminu "radniecība") un to, kā šie cilvēki darbojas kā valsts daļa. Pētīsim arī to, kā valsts institūcijas cenšas regulēt jomas, kas saistītas ar iedzīvotāju radnieciskajām saiknēm. Agrāk tika uzskatīts, ka līdz ar modernās valsts attīstību radniecības nozīme mazinās, taču pēdējā laikā radusies izpratne, ka radniecības regulēšana joprojām ir viena no centrālajām valsts nodarbēm. Apzīmējums "valsts īstenošana" ir mūsu tulkojums angļu terminam "state performance" un attiecas uz ideju, ka valsts ir nevis nemainīgi pastāvoša vienība, bet gan tiek nemitīgi "performēta". Līdzīgi kā mēs izspēlējam savas personības vai lomas, tāpat mēs izspēlējam arī valsti. Rezultātā veidojas tas, ko mēs kopumā saprotam ar vārdu "valsts". Radniecībai šeit ir būtiska nozīme, un to mēs arī pētīsim.

Klavs_Sedlenieks_Akad_balle_2019-lead.jpg

Doc. Klāvs Sedlenieks 2019. gada 6. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā pēc RSU Gada balvas nominācijā "Gada zinātnieks" saņemšanas. Balvu viņam pasniedza zinātņu prorektore Agrita Kiopa

Vai ikviens var būt pētnieks? Vai tam ir vajadzīgas kādas īpašas prasmes un rakstura iezīmes?

Galvenais, lai cilvēks grib atklāt ko jaunu un to izpētīt. No vienas puses, tā ir zinātkāre, bet, no otras puses, pētniekam noteikti ir jābūt cilvēkam, kuram patīk neparastas domas. Pētnieka uzdevums ir meklēt spraugas esošajās zināšanās un uzskatos un šīs spraugas izpētīt. Ja tev nav šādas intereses, tad nebūs ko pētīt. Jāprot paskatīties uz pasauli citādāk! Zinātnieka uzdevums ir runāt par lietām, kuras cilvēki nepieņem un kas it kā izaicina pierasto uzskatu. Ja zinātnieki runātu tikai par to, kas sabiedrībā jau ir pieņemts un apstiprināts, tad viņiem būtu maza jēga. Zinātnieka uzdevums ir mēģināt paskatīties aiz vispārpieņemtā un parādīt šo alternatīvu sabiedrībai.

Ne jau vienā dienā jūs kļuvāt par pētnieku. Vai jums pētniecībā ir bijuši skolotāji?

Domāju, ka es visu laiku esmu bijis tādā kā priviliģētā situācijā, jo manā ģimenē ir bijuši daži zinātnieki un daudzi radinieki ar labu izglītību. Gribu pieminēt savu vectēvu Valentīnu Būmeisteru, kurš bija ārsts, viens no endokrinoloģijas pamatlicējiem Latvijā, savā laikā ļoti zināms ārsts. Viņa meita, manas mammas māsa profesore Aija Žileviča droši vien mikrobioloģijas zināšanās ievirzījusi lielāko daļu šīsdienas praktizējošo mediķu. Abi viņi strādāja Rīgas Medicīnas institūtā. Kaut kādā ziņā manu radinieku iespaidā veidojās šī mana intelektuālā interese. Pēc tam, protams, bija citi skolotāji, kuru darbs mani veidoja jau kā antropologu – Arvīds Žīgs, mans pirmais antropoloģijas pasniedzējs Kauņas Vītauta Dižā Universitātē, Moriss Bloks un Henrieta Mūra Londonas Ekonomikas augstskolā, Merilina Straterna un Kīts Hārts Kembridžā, bet tas jau ir cits stāsts.

Savulaik jūs sākāt studēt medicīnu… Kā galu galā nonācāt pie sociālās antropoloģijas?

Tas ir diezgan loģiski. No vienas puses, mani vilka pie medicīnas, bet, no otras puses, mani interesēja kaut kas māksliniecisks, kas saistīts ar literatūru. Pusaudža gados dažādās avīzēs darbojos skolēnu pulciņa līmenī. Rakstīju, piemēram, laikrakstam Pionieris. Divus gadus studēju medicīnu, bet tad sapratu, ka jāiet un jāattīsta sava literārā puse. Iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Bet pēc studiju apmaiņas semestra Kauņā Vītauta Dižā Universitātē (Lietuvā) 1991. gadā, kur es klausījos lekcijas arī antropoloģijas studiju kursos, aptvēru, ka antropoloģijā savienojas medicīna, literatūra un dzīves filozofiskais skatījums, ka viss tā smuki saiet kopā. Atgriezies Latvijā, nokārtoju iesāktā semestra eksāmenus un pārcēlos uz Lietuvu, kur pabeidzu bakalaura studijas sociālajā antropoloģijā.

Kas jūs pašlaik satrauc Latvijas un varbūt pat Eiropas un pasaules zinātnē?

Mani satrauc vairākas norises, kuras globāli ir problemātiskas. Viena no tām ir saistīta ar tā saukto neoliberālo pārvaldību, kurā dominē ideja, ka zinātne finansiāli jāatbalsta tikai tik tālu, cik ļoti konkrēti var parādīt un pierādīt, kā tā tiks izmantota mūsu ikdienas dzīves apstākļu uzlabošanai, vai rezultātus varēs realizēt tirgū. Tomēr daudzu akadēmisko jomu rezultāti, it īpaši sociālajās un humanitārajās zinātnēs, nav tieši mārketējami tirgū, lai gan rada reālu dzīves uzlabojumu. Kā, piemēram, mēs varam izveidot labāku, pareizāku nodokļu sistēmu vai valsts pārvaldi? Prasiet sociālajiem zinātniekiem! Bet kas vispār ir pareizi un taisnīgi – prasiet filozofiem! Daudziem maldīgi šķiet, ka šie jautājumi ir pašsaprotami, bet tas parasti tā šķiet tikai tāpēc, ka ir pārāk maz zināšanu, lai aptvertu, cik maz vēl zināms.

Virzība ir uz to, lai finansiāli zinātnē atbalstītu ļoti konkrēti izmērāmas lietas, tāpēc arī mums ir tā dzīšanās pēc kvantitātes. Sak’, kā tad varēs pateikt, vai zinātnieks ir labi strādājis? Protams, pēc publikāciju skaita! Un tad ir uzaugusi visa šī milzīgā publikāciju industrija. Jo cilvēks taču ir gudrs. Ja viņam pasaka kritērijus, kas jāievēro, lai saņemtu balvu, viņš atradīs visdažādākos veidus, kā to sasniegt. Piemēram, var rakstīt trīs rakstus trijatā, tad katram ir trīs raksti.

Mazliet pārspīlējot, bet senāk zinātniski pētniecisko rakstu rakstīšana un publicēšana bija reižu pa reizei, varbūt vienu grāmatu visa mūža laikā profesors publicēja, bet tā bija ietekmīga. Mūsdienās ir tā, ka tev publikācijas jāraksta ātri un daudz, lai varētu izpildīt prasības. Ir pat tādas zinātņu nozares, kurās tiek nolīgti speciāli zinātnisko rakstu rakstītāji, jo pašam pētniekam tos nav laika rakstīt.

Klavs_Sedlenieks-rsu-zin-konf-2016-lead.jpg

Doc. Klāvs Sedlenieks uzstājas RSU zinātniskajā konferencē. 2016. gads

Bet šeit mums pašiem sev jāuzdod jautājums: ko tad mēs īsti gribam – vai tiešām mūsu dzīvi uzlabo rakstu daudzums? Nē, neuzlabo! Rakstu daudzums mums neļauj izzināt vairāk un plašāk pasauli, tā bieži vien ir tikai papīra tērēšana. Bet mēs taču gribējām labāku dzīvi! Kāda ir korelācija starp "vairāk rakstu" un "labāka dzīve"? Nekāda!

Nemaz nerunājot par ārkārtīgi negodīgo publicēšanās industriju, kas plaukst uz zinātnieku rēķina, kad milzīgas naudas nopelna izdevniecības, bet tikai pateicoties tam, ka izdevniecības izmanto autoru, redaktoru un recenzentu darbu, par kuru samaksā nodokļu maksātāji, bet peļņu patur izdevēji. Izrādās, šajā industrijā peļņas procents ir lielāks nekā, piemēram, kompānijai Apple, Google vai Amazon. Absurds! Turklāt sabiedrības apmaksātās zināšanas nodokļu maksātājiem nemaz nav pieejamas, tās ir jāpērk atpakaļ no šiem izdevējiem. Akadēmisko publikāciju bizness ir viens no negodīgākajiem un arī dīvainākajiem kapitālisma paveidiem. Veiksmīgākie parastie žurnāli var nopelnīt ap 12 %, kamēr akadēmiskie izdevēji pelna trīsreiz vairāk, bet tikai tāpēc, ka viņi nemaksā par satura ražošanu. Par to samaksājam mēs visi, tajā skaitā Latvijas budžets. Bet pamēģiniet ieiet kā parastais nodokļu maksātājs un paskatīties, kas tad ir saražots – nesanāks, jo izdevēji vēlas, lai nodokļu maksātāji par to samaksātu vēlreiz, turklāt nejēdzīgi augstas cenas.

Pētniecībā jūs darbojaties diezgan ilgi. Par kuru paveikto darbu ir lielākais gandarījums vai lepnums?

Protams, ir prieks par padarīto, taču es savu darbu pētniecībā uzskatu tikai par tādu labu sākumu, jo viss lielais vēl ir priekšā.