Šekspīra Džuljeta studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē

Trauslā un kautrīgā Laura Luīze Dzenīte ir jaunās latviešu spēlfilmas Romeo n’Džuljeta galvenās sieviešu lomas atveidotāja un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes 1. kursa studente. Viņa ir 19 gadu veca jūrmalniece ar zilām acīm, un filmēšanās ir Lauras bērnības sapnis.

Viljama Šekspīra traģēdijas Romeo un Džuljeta notikumi risinās Itālijas pilsētās Veronā un Mantujā 15. gadsimtā, latviešu filmas Romeo n’Džuljeta darbība notiek Latvijas pilsētā Jūrmalā 21. gadsimtā. Tas ir mīlas un naida stāsts. Viljama Šekspīra luga vēsta par divu dzimtu – Kapuleti un Monteki – ilgo naidu, latviešu filma rāda latviešu un krievvalodīgo naidu, kas aptumšo prātu, un aktualizē problēmas, kas visbiežāk mūsu sabiedrībā tiek noklusētas.

Tā kā Laura neprot krievu valodu, viņas draugi pārsvarā esot latvieši, un ikdienā jaunieti neskar latviešu un krievvalodīgo jauniešu nesaskaņas, kaut gan viņa pieļauj, ka tādas situācijas, kā tiek rādītas filmā, ikdienā pastāv.

"Filmu es ieteiktu nepalaist garām ikvienam jaunietim, jo tas nav stāsts par kaut kādiem cilvēkiem Jūrmalā. Tas ir stāsts par mums," saka Laura un cer, ka filma viņas vienaudžus uzrunās.

Pāri visam filmā, protams, ir skaistais mīlas stāsts, kad deviņpadsmitgadīgais krievu puisis Romeo un sešpadsmit gadu vecā latviešu meitene Džuljeta, ko atveido Laura Luīze Dzenīte, iemīlas viens otrā no pirmā acu skatiena.

Kāds ir tavs dzīves mērķis?

Laikam būtu grūti atrast kādu cilvēku, kurš studē Rīgas Stradiņa universitātē un kuram nav mērķa. Mans galvenais mērķis ir pabeigt studijas, būt labam speciālistam un dabūt labu darbu.

Kas, tavuprāt, ir labs ārsts?

Domāju, ka ārsts var būt labs vairākos aspektos – viens ir tad, kad viņš zina visām slimībām atbilstošos simptomus un zina, kā pareizi tās ārstēt. Bet var būt arī labs ārsts no cilvēciskās puses – kad psiholoģiski palīdz pacientam.

Kāpēc izvēlējies studēt medicīnu?

Tāda doma man ir bijusi ļoti sen. Mana mamma pēc izglītības ir medicīnas māsa, un viņa gribēja kļūt par ārsti. Kopš agras bērnības atceros, kā viņa, ja es vai kāds manā ģimenē saslima, stāstīja, kas un kāpēc notiek un kā to ārstēt. Tas mani ieinteresēja un ietekmēja.

Skolā man padevās bioloģija. Pabeidzot pamatskolu, sapratu, ka ķīmijā gan es neko daudz nezinu. Taču, tā kā tad es jau zināju, ka studēšu medicīnu, pievērsu lielāku un nopietnāku uzmanību ķīmijas mācībām, un aptuveni divu gadu laikā tiku līdz tam, ka arī ķīmija man labi padevās.

​

Kāpēc izvēlējies studēt Rīgas Stradiņa universitātē?

Nezināt par Rīgas Stradiņa universitāti būtu kauns cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā un plāno studēt augstskolā. Man kopš paša sākuma bija doma vienīgi un tikai par to, ka medicīnu studēšu Rīgas Stradiņa universitātē.

Sākot studijas, godīgi sakot, esmu pārsteigta par to, cik maz mums patlaban ir lekciju un nodarbību. Biju iedomājusies, ka universitātē būs jāpavada visa diena. No otras puses – tas ir pozitīvi, jo katrs var izvēlēties, kā, kad un kur mācīties, izvēloties savu pieeju un tempu.

Vai tu plāno savu dzīvi un karjeru veidot Latvijā?

Noteikti Latvijā! Nevienu brīdi nav bijusi doma braukt uz ārzemēm. Varbūt tikai uz kādu laiku var aizbraukt kādā apmaiņas studiju programmā. Gribu palikt Latvijā! Es nevaru iedomāties, ka man kādu apstākļu dēļ būtu jāpamet savas mājas. Esmu Latvijas patriote.

Vai tevi pašu ikdienā skar latviešu un krievvalodīgo jauniešu nesaskaņas?

Man dzīvē nav sanācis ar to saskarties, kaut gan es ticu, ka šādas situācijas pastāv. Es gan nevaru iedomāties, ka man varētu būt tik lielas nesaskaņas par jebko ar veselu cilvēku grupu, lai vajadzētu iet kauties, līdzīgi, kā tas tiek rādīts filmā.

Domāju, ka tie ir atsevišķi cilvēki, kas vairo šīs nesaskaņas. Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura un uzskatiem – cik viņš spēj būt iecietīgs pret apkārtējiem. Ja cilvēku var aizkaitināt jebkas, ko citi dara, tad viņu aizkaitina arī latviešu un krievvalodīgo nesaskaņas.

Kā varētu samierināt šīs abas karojošās puses – latviešus un krievvalodīgos?

Es līdz galam tā arī neesmu sapratusi, kāpēc jauniešu vidū ir savstarpēja neiecietība. Varētu saprast tos, kuri dzimuši un auguši padomju laikā, taču mums – jauniešiem – ar to vairs nav nekāda sakara. Ja cilvēki kopumā būtu iecietīgāki cits pret citu un mēģinātu saprast cits citu, tad šādu problēmu nebūtu.

Kas tev bija grūtākais filmas tapšanas procesā?

Grūtākais bija noticēt sev. Filmēšana notika divas vasaras, un pa vidu, kamēr filmēšana nenotika, man bija lūzuma punkts – ka es neko nevaru un ka es negribu vairāk piedalīties filmēšanā. Galu galā es sev pateicu, ka iesāktais ir jāpabeidz… Tas pārdomu laiks bija vērtīgs, un otrais filmēšanas piegājiens bija daudz labāks. Ceru, ka gala rezultāts skatītājiem patīk.

Vai ar gala rezultātu pati esi apmierināta?

Vienmēr ir tā doma, ka varēja labāk, bet šobrīd man šķiet, ka kopumā ir tīri labi sanācis. Bija prieks, skatoties filmu.

Kādas atsauksmes esi dzirdējusi par filmu?

Kaut ko esmu dzirdējusi, taču speciāli viedokļus nemeklēju un nelasu. Kopumā tās atsauksmes, ko esmu dzirdējusi, ir pozitīvas.

Daudzi pēc filmas noskatīšanās atzīst, ka īsti nevar iedomāties, ka būtu tādas naidīgas situācijas, taču pieļauj, kā arī dzīvē tā varētu būt.

Vai esi lasījusi Viljama Šekspīra lugu Romeo un Džuljeta?

Vidusskolā biju lasījusi un pirms filmēšanās vēlreiz pārlasīju. Noskatījos arī visas šā stāsta filmu versijas. Mēģināju atrast un saprast, kā šo stāstu ir atainojuši citi.

Ja tev atkal piedāvātu filmēties, vai tu piekristu?

Domāju, ka es piekristu.

Vai tu kaut uz brīdi pieļauj domu, ka nākotnē varētu veidot aktrises karjeru?

Cilvēkam ir ļoti, ļoti jātic sev, lai visu savu dzīvi virzītu uz kādu mākslas jomu. Man vairāk gribas drošību un pārliecību par to, ka mana dzīve ir atkarīga no tā, ko es reāli daru un cik esmu ieguldījusi darbu, nevis no citu novērtējuma un lielā mērā arī veiksmes.

Tev patīk cept kūkas. Kura no pašas ceptajām kūkām tev vislabāk padodas un garšo?

Pēdējā laikā gan sanāk mazāk to darīt, jo ir daudz jāmācās. Parasti izmēģinu visu jauno. Cenšos atrast iespējami vairāk kūku, kas man sanāktu garšīgas. Man pašai vislabāk garšo šokolādes kūka.

Kāpēc vecāki tev savulaik ielika divus vārdus – Laura Luīze?

Viņiem patika šie vārdi, tāpēc nolēma ielikt abus. Ikdienā biežāk pati lietoju tikai vienu – Laura.

Kādu mūziku tu klausies ikdienā?

Mūziku klausos maz, bet tajos mirkļos, kad klausos, izvēlos mierīgu, lirisku mūziku.

Kas, tavuprāt, ir mīlestība?

Es domāju, ka to vislabāk zinātu cilvēks, kurš ir nodzīvojis garu mūžu… Manuprāt, mīlestība ir ļoti spēcīgas jūtas, kuras līdz galam nevar izskaidrot, kuras savā ziņā ir neloģiskas. Jo cilvēki viens otru vienkārši mīl. Nevis tāpēc, ka… tāpēc, ka… Ne jau kādu noteiktu iemeslu dēļ mīl.

Vai tu pati tici mīlestībai no pirmā acu skatiena?

Īsti tomēr ne. Manuprāt, lai saprastu kaut ko par jūtām pret otru cilvēku, cilvēks ir jāzina, jāiepazīst. Ar to, kā viņš izskatās, nepietiek. Bet ticu, ka mīlestība var rasties dažu stundu laikā – parunājoties, vairāk iepazīstot otru.