Pārlekt uz galveno saturu
Studentiem
Tiesības

Neiroloģei, imunoloģei un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docentei Viktorijai Ķēniņai ļoti patīk dzīvē darīt ko jaunu. Viņa ieguvusi gan divas pamatspecialitātes medicīnā, gan uzņēmusies virkni atbildīgu pienākumu. “Kurā brīdī sapratu, ka man nepieciešamas arī zināšanas juridiskajos jautājumos? Dzīve sastāv no tiesībām un pienākumiem. Pareizu lēmumu pieņemšanai nepietiek ar sajūtu, ir jāzina likumi. Jebkuram ārstam kompetences šajā jomā, manuprāt, ir svarīgas,” viņa saka.

Šos gadus atceros ar smaidu

Kad es vēl strādāju P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, biju Neiroloģijas klīnikas virsārste, ikdienas darbā jutu, ka man pietrūkst precīzu zināšanu par pienākumiem un tiesībām – gan par savām kā ārsta, gan pacientu un piederīgo. Bija neviena vien situācija, kad lēmumu pieņēmu, balstoties uz saviem uzskatiem, kā būtu pareizāk. Bet ir taču normatīvi, kuros daudz no tā ir atrunāts. Man šīs zināšanas pietrūka. Gribēju tās apgūt, lai tam, ko saku, ir svars un tas ir balstīts likumos un noteikumos, nevis manos pieņēmumos. Uzzināju, ka RSU piedāvā akadēmisko maģistra studiju programmu Tiesību zinātne. Mani interesēja tieši medicīnas tiesības. Nebija nepieciešamas pamatīgas iepriekšējas priekšzināšanas. Pasniedzēji bija augsta līmeņa savas jomas profesionāļi. To, ko es gribēju un uz ko cerēju, šeit arī ieguvu.

Protams, man kā ārstam stāties juristos bija izaicinājums. Medicīnas tiesības ir tikai viens atzars, jurisprudences lauks ir milzīgs, priekšzināšanu, lai operētu kaut vai ar juridiskajiem terminiem, man nebija. Grupā tādi bijām trīs – es, fiziķis un vēl viens ārsts. Pēkšņi sēdēt plecu pie pleca ar cilvēkiem no citas nozares, sarunāties par tēmām un jautājumiem, kuros tikai pamazām sāc orientēties, prasīja izkāpt ārpus komforta zonas. Es biju pieradusi pie mediķu sabiedrības, pie tajā pastāvošās kārtības, valodas, izteikšanās veida. Šeit atskārtu: tie cilvēki domā pavisam citādāk. Tas prasīja fleksibilitāti. Mācījos runāt kā jurists, bet šos gadus atceros ar smaidu.

Vēl pirms iestāšanās mani nodarbināja jautājums: kā būs studēt kopā ar jauniešiem? Vai mēs sapratīsimies? Viņi taču runā pavisam citādāk! Bet divu gadu laikā ļoti saliedējāmies. Domāju, ka ieguvēji bijām mēs visi. Medicīnas tiesību kursā varējām ar kolēģi dalīties pieredzē, un mūsu bagāža bija noderīga pārējiem.

Studijas ērti savienot ar darbu

Studijas bija ērti savienot ar darbu, jo nodarbības notika piektdienās un sestdienās. Pasniedzēji bija ļoti atsaucīgi, daudz ko varēja sarunāt un tas nebūt nenozīmēja, ka vari kaut ko nedarīt. Programma bija ļoti labi organizēta. Tagad man ir priekšstats par jurisprudenci vispār un medicīnas tiesībām detaļās. Izstrādāju maģistra darbu par vienu specifisku neiroloģisku problēmu, proti, cilvēkiem, īpaši pēc insulta, nereti rodas grūtības saprast teikto un arī izteikties. Tas ārstam rada juridisku problēmu, kas likumā nav atrunāta. Sanāca, ka izstrādāju gandrīz vai jauna likuma melnrakstu. Tas bija kaut kas nebijis manā dzīvē. Paldies manai darba vadītājai Santai Slokenbergai. Ja būtu apņēmība un laiks, tad šo darbu varētu virzīt tālāk.

Viktorija_Kenina_sq.jpg

Jebkuram cilvēkam papildus izglītība dod plašāku redzesloku. Neesi vairs tik standartizēts. Es no sirds katram ieteiktu vēl kaukto pamēģināt, protams, labāk to, kas patīk, bet jurisprudence noderēs ikvienam.

Doc. Viktorija Ķēniņa

Es esmu ārste, bet esmu arī Veselības ministrijas galvenais speciālists neiroloģijā. Ar juridiskajām zināšanām uz dokumentiem tagad skatos savādāk, spēju tajos orientēties un tvert lauku plašāk.

Tad, kad tika ieviestas Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības, ļoti spilgti ieraudzīju sistēmu un tās problēmas, ar kurām ikdienu jāsaskaras medicīnas personālam – cik neaizsargāts ir ārsts, kur būtu vairāk jāpievērš uzmanība pacienta tiesībām. Likums arī nav viennozīmīgs, – ir zonas, kuras pieļauj dažādas interpretācijas. Pēc studijām tiesību zinātnēs es kā virsārsts, kuram lielu daļa darba pienākumus veido administratīvie jautājumi, varēju justies kompetentāka.

Divi gadi pagāja ar vieglumu. Mēs visi bijām ļoti motivēti, jo šīs jaunās zināšanas aizrauj. Man vairs nav vecums, lai es mācītos tur, kur ir neinteresanti un kur jūtos slikti. Šī bija sinerģija, kurā katrs ieguldīja savu laiku un enerģiju.

Dr. med. Viktorija Ķēniņa

  • Neiroloģe, imunoloģe Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā
  • Docente Rīgas Stradiņa universitātē
  • Veselības ministrijas galvenais speciālists neiroloģijā
  • Reto slimību atbalsta vienības vadītāja