Darbā ar RSU ārvalstu studentiem caur uguni un ūdeni

Šo gadu laikā ir mainījies arī uzņemto studentu profils valstu ziņā – pirmie studenti bija no Āzijas un Tuvo Austrumu valstīm, un līdz 2004. gadam RSU par savu augstskolu biežāk izvēlējās studenti no trešajām valstīm. Savukārt kopš 2005. gada katrā uzņemšanā aptuveni 90 % studentu ir no ES/ EEZ valstīm.

Kuri ir jūsu galvenie pienākumi Medicīnas fakultātes ārvalstu studējošo prodekānes amatā?

Esam Medicīnas fakultātes ārvalstu studējošo birojs, un es esmu atbildīga par studiju darbu un visiem Medicīnas fakultātes ārvalstu studentiem. Pašlaik Medicīnas fakultātē ārvalstu studentu ir vairāk nekā vietējo. Šajā semestrī pie mums studē aptuveni 2600 medicīnas ārvalstu studenti no 60 dažādām valstīm – tik daudz studentu, starp citu, nav pat dažā labā privātajā augstskolā Latvijā. Turklāt ārvalstu studentu RSU ir vēl vairāk, jāpieskaita arī zobārstniecības un sociālo zinātņu studenti.

RSU kopējais studentu skaits tuvojas 10 000, un trešā ceturtā daļa no viņiem ir ārvalstu studenti. Medicīnas ārvalstu studentu piesaistīšanas ziņā RSU joprojām ir līdere ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs.

Kāpēc RSU ir ieinteresēta uzņemt ārvalstu studentus?

Šis jautājums nav jauns. Ja atskatāmies pagātnē, ārvalstu studējošie RSU ir 33. gadu. Tas ir ilgs laiks, ja salīdzinām ar to, cik veca ir mūsu augstskola (Augstskola dibināta 1950. gadā. – red.) Man ir bijis tas gods stāvēt pie šūpuļa ārvalstu studentu rekrutēšanai RSU, un no šiem 33 gadiem es trīsdesmit strādāju ar ārvalstu studentiem.

Šo gadu laikā esmu piedzīvojusi, kā ārvalstu studenti ir sekmējuši mūsu augstskolas izaugsmi, – zinu, kurā punktā bijām pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, un redzu, kā esam auguši.

Es runāju par tādām lietām, par ko mūsdienās pat neaizdomājamies. Piemēram, 90. gadu sākumā augstskolas bibliotēkā literatūra galvenokārt bija tikai latviešu un krievu valodā. Ārzemju studenti bija milzīgs stimuls pārkārtot un modernizēt mūsu studiju programmas un iepirkt ārvalstu mācību literatūru. Visi mūsu docētāji intensīvi apguva angļu valodu. Tas augstskolai bija milzīgs uzrāviens!

90. gadu sākumā gan Latvijas, gan Izglītības un zinātnes ministrijas līmenī nemaz nesaprata, par ko mēs runājam, – par kādu izglītības eksportu, tāds termins pat neeksistēja.

Atceros, ka lūdzām Saeimas Izglītības komisijai, lai atbalsta mūsu centienus rekrutēt studentus no visas pasaules, uz ko mums atbildēja, ka viņi netaisās atbalstīt privāto biznesu. Par to mēs izteicām izbrīnu, atgādinot, ka esam taču valsts augstskola, nevis privātā. Gods kam gods, to, ka ārvalstu studenti ir vērtība ne tikai augstskolai, bet arī Latvijai, ļoti labi saprata Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments. Toreiz, 90. gadu sākumā, mēs tikai sākām veidot vēstniecības tīklu pasaulē. Pirmie vēstnieki, kas bija bez augstām diplomātijas zināšanām, taču patiešām krietni cilvēki, bija ļoti saprotoši par to, ka esam augstskola, kas grib piesaistīt ārvalstu studentus.

Nenoliegsim, ārvalstu studenti, protams, ir arī peļņa, taču, ja mēs nepārtraukti neattīstītos, RSU nevarētu uzņemt tik daudz ārvalstu studentu. Mums jau ir sava reputācija! Augstskolas pirmie absolventi ir labi zināmi speciālisti, profesionāļi gan savā mītnes zemē, gan citās valstīs. Tā RSU slava aiziet pasaulē.

Šajā ilgstošajā darbā man milzu gandarījumu sagādā tas, ka RSU mācās mūsu pirmo absolventu bērni. Tas ir milzīgs kvalitātes apliecinājums un uzticības kredīts!

Prieku man sagādā absolventu e-pasti un apsveikumi, kuros viņi stāsta par savu profesionālo izaugsmi un ģimenes dzīvi. Viens kļuvis par mācībspēku, citam ir klīniskā karjera, vēl kāds aizgājis politikā, bet visi ar siltiem vārdiem un pateicību izsakās par RSU apgūto izglītību.

Bet kā tas viss pirms tiem 30 gadiem sākās?

Darbu ar ārvalstu studentiem vēl Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) sāka toreizējais augstskolas rektors Vladislavs Korzāns (Amatā bija no 1963. līdz 1992. gadam. – red.). Pirmie studenti bija no Libānas, ko mums klāt pieveda izglītības aģents. Kaut arī studijas notika angļu valodā, ar šiem libāniešiem strādāja Valodu centra docētāja, franču valodas speciāliste Aīda Beķere, kas tagad jau devusies mūžībā. Viņa tika uzrunāta darbam ar libāniešiem tāpēc, ka Libānā otra valsts valoda ir franču valoda, un bija domāts, ka būtu labi, ja kāds var ar Libānas studentiem sarunāties franciski.

Pēc tam kādu laiku ar tā sauktajiem ārvalstniekiem strādāja docente Sarmīte Boka, kas vēsturiski anatomikumā studentiem mācīja anatomiju. 1993. gadā šo darbu pārņēma tagadējā Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja Juta Kroiča un es viņai pievienojos. Tad tā bija Latvijas Medicīnas akadēmija.

Ļoti daudzus gadus ar Jutu Kroiču bijām kolēģes un atbildīgās par ārvalstu studentu rekrutēšanu un studijām. Sākumā mums bija aptuveni 100 studentu.

Pagājušā gadsimta 90. gados studentu rekrutēšana bija ļoti sarežģīta. Latviju, kas tad bija jauna valsts, ne visi Eiropā zināja, nemaz nerunājot par tālākām zemēm.

Man prātā palicis viens Pakistānas robežsargs, kurš uz robežas paņēma manu pasi un teica: “Latvijas pasi es pirmo reizi turu rokā, bet es jūs apsveicu ar Baltijas ceļu.” Un tas bija kārtējais apliecinājums tam, ka nevajag savu zemi par zemu novērtēt, ja pat Pakistānas robežsargs par mums ir dzirdējis.

1994. gads. Smuidra Žermanos un Juta Kroiča D korpusa 405. kabinetā. Foto no privātā arhīva

Tajā laikā mums pašām ar Jutu Kroiču bija jāizdomā, kur un ko mēs brauksim rekrutēt. Šie braucieni bija ar zināmiem riskiem. Mēs tikai teorētiski zinājām, kādi ir apstākļi šajās svešajās zemēs. Turklāt tas bija laiks, kad nebija mobilo telefonu, interneta un e-pastu, bija tikai pa pastu sūtītās vēstules, kas no ārzemēm dažreiz nāca mēnešiem, un fakss. Tas ir laiks, kad nav arī bankas karšu. Lai samaksātu Bangladešā, Šrilankā vai Pakistānā par viesnīcu, visa skaidrā nauda ir kabatā, un, ja apzog, tad ne gailis pakaļ nedzied. Dārgi un dažkārt nepieejami bija starptautiskie telefona sakari. Tu aizbrauc komandējumā uz pasaules otru malu, bet nevari piezvanīt savai ģimenei.

90. gadu sākumā Pakistānā, Šrilankā un Bangladešā bija daudz politisko nemieru. Šrilankā – militārais konflikts starp tamiliem un singāļiem. Vairākas reizes mana un profesores Jutas Kroičas drošība ir bijusi apdraudēta.

Mēs zinām, kā tas ir, kad esi viesnīcā, bet ārā šauj. Zinām, kā tas ir, kad tev sejā Kalašņikova automātu pārlādē.

Bangladešā esmu piedzīvojusi tādus nemierus, ka apsvēru, kur ir tuvākā Eiropas vēstniecība, uz kuru bēgt, jo apstākļi palika ļoti nedroši – visas ielas bloķētas, un nevar saprast, kā tikt uz lidostu. Visur apkārt demonstrācijas, ieroči, pa gaisu iet akmeņi un nūjas, un tu jūties fiziski apdraudēts. Viss ir beidzies labi, bet piedzīvojumu bijis daudz. Kopā ar Jutu Kroiču esam izgājušas caur uguni un ūdeni.

Jāpiemin arī, ka 90. gadu sākumā iepriekš minētajās valstīs ļoti izplatīta bija malārija. Pirms katra brauciena veicām pretmalārijas profilaksi – jādzer daudz tablešu, kam tajā laikā bija smagi blakusefekti. Mūsdienās pretmalārijas zāles ir daudz modernākas un vieglāk panesamas. Domāju, savā mūžā kādu spaini ar pretmalārijas tabletēm esmu apēdusi, jo devas bija lielas. Tas veselību ilgtermiņā noteikti ietekmēs, taču saslimt ar malāriju arī negribējās.

Kas bija tas dzinulis, kas, pārvarot visus riskus un grūtības, jums tomēr lika turpināt braukt uz svešajām zemēm un rekrutēt studentus?

Mēs zinājām sava darba uzdevumus. Tāds bija augstskolas mērķis, ka mēs strādāsim ne tikai ar Libānas studentiem, ko pieved aģents, ka gribam paplašināties, apgūt jaunas valstis. Sēdējām, domājām un meklējām izglītības izstādes un aģentus. Tos riskantos un grūtos ārzemju braucienus mēs uztvērām par sava darba sastāvdaļu.

Kā jau iepriekš minēju, tajā laikā nebija interneta, kur meklēt informāciju par izglītības izstādēm. Tad fiziski visur pašam bija jāaizbrauc un jāmeklē iespējas.

Kādreiz veicās labāk, citreiz varbūt ne tik labi. Un cik tad mums tajā laikā bija informācija par svešajām valstīm!? Piemēram, ko mēs zinājām par Pakistānu vai Bangladešu 90. gadu sākumā bez interneta? Jā, mums bija kaut kādi pieņēmumi, kā tur varētu būt, bet tas arī viss. Piemēram, braucot uz Pakistānu, rēķinājāmies, ka tā ir islāma valsts, tāpēc īpaši domājām par to, kāds būs mūsu apģērbs, lai iekļautos tajā vidē un kultūrā. Un pat tad, kad bijām tik stipri par to piedomājušas, tāpat, kaut arī korekts, apģērbs bija eiropeisks.

Nonācām līdz tam, ka, braucot uz Pakistānu jau otro un trešo reizi, šuvām speciālus tērpus un pirkām lakatus, jo sapratām, ka ar eiropeisko apģērbu mēs, divas sievietes, piesaistām nevēlamu uzmanību.

Turklāt šajās valstīs visur bija cenzūra, un ar to bija jārēķinās, lai neradītu nepatikšanas. Līdzi šajos braucienos ņēmām foto albumus un atklātnītes par Rīgu un Latviju, ko devām izglītības izstāžu dalībniekiem, un tad rūpīgi pirms izstādes visu pārskatījām un domājām, vai to visu cenzūra atzīs par labu esam. Gadījās arī kuriozs – ievērojām, ka īpaši pieprasīta ir atklātne ar Operas un baleta teātra attēlu. Domājām, kas tur tik īpašs tajā attēlā, līdz sapratām, ka interese ir par operas priekšā esošo sievietes skulptūru strūklaku, kura ir tā "trūcīgāk" apģērbta.

Vai taisnība, ka daudzi brauc studēt RSU tāpēc, ka mums ir mazāka studiju maksa nekā citur?

Tas ir mīts, kas joprojām valda sabiedrībā. Nē, mēs neesam lēta augstskola! Studiju maksa RSU atbilst vidējām tendencēm ES valstīs, kur ir maksas studijas. Par lētu šo izglītību nekādi nevar saukt!

Esmu dzirdējusi, ka RSU studējot pat princeses…

Jā, pie mums ik pa laikam studē studenti ar augstdzimušiem tituliem – princeses, baroni, brīvkungi, grāfi… Daži no titulu īpašniekiem kautrējas no citiem studentiem un lūdz grupas sarakstā minēt tikai vārdu bez titula. Citi, tieši pretēji, īpaši uzsver savu titulu un nepamatoti gaida, ka tituls dos kādas priekšrocības studiju procesā.

2023. gada augusts. RSU vadība sveic Smuidru Žermanos 60 gadu jubilejā

Kuras ir tās lielākās RSU vērtības, kas ārvalstu studentiem liek izvēlēties tieši mūsu augstskolu?

Nekas nenotiek automātiski, neviens tāpat vien neizvēlas RSU, jo, būsim godīgi, starp medicīnas universitātēm ir milzīga konkurence gan Eiropā, gan pasaulē. Mēs varam būt priecīgi par ilggadējām iestrādēm.

Vēsturiski mūsu pirmie ārvalstu studenti bija no Libānas un Vidusjūras valstīm, tad bija laiks, kad skaitliski vairāk dominēja Pakistānas, Indijas, Bangladešas un Šrilankas studējošie. Kopš iestājāmies ES, lielākā daļa mūsu studentu ir no ES valstīm, arī trešajām valstīm. Pašlaik es vairs neesmu atbildīga par studentu rekrutāciju, bet esmu bijusi atbildīga par to daudzus gadus iepriekš. Tam, ka spējam piesaistīt daudz ārvalstu studentu, ir milzīgs Starptautisko sakaru departamenta ieguldījums, kas strādā ar rekrutēšanu. Tas nav viegls darbs, jo ir liela konkurence. Ir ļoti grūti radīt interesi par Latviju – kāpēc lai ārvalstu students brauktu tieši uz Latviju un Rīgu, ar ko RSU ir labāka par citiem?!

Jā, ir studenti, kuri par mums uzzina, kā saka, no mutes mutē.

Absolventi ir mūsu labākā slava. Bet galvenais atslēgas vārds ir “studiju kvalitāte”. Ja nav studiju kvalitātes, tad nekādi citi faktori nepalīdzēs piesaistīt ārvalstu studentus.

Un kvalitāte – tas ir ikdienas darbs. To uzturēt un attīstīt. Mums ir svarīgi, lai studenti būtu apmierināti ar studiju procesu. Mūsu attīstība pēdējo gadu laikā ir strauja un veiksmīga.

Smuidra Žermanos 2023. gada 28. augustā RSU centrālās ēkas pagalmā jaunā studiju gada atklāšanā un imatrikulācijas ceremonijā

Skaidrs, ka pāri visam ir studiju kvalitāte, bet kuras konkrēti ir tās lietas, kompetences utt., par ko ārvalstu studenti pēc RSU absolvēšanas ir visvairāk pateicīgi?

Svarīgākais faktors, ko viņi piemin sarunās un e-pastos pēc absolvēšanas, ir personības. Studiju kursi, ko viņi apguvuši RSU, viņiem asociējas ar docētājiem, ar cilvēkiem, kas mācījuši, radījuši interesi par konkrēto specialitāti. 
Vēl ārvalstu studenti novērtē klīnisko zināšanu kvalitāti – gan teorētisko, gan praktisko.

Kad viņi pēc RSU diploma saņemšanas atgriežas savā valstī, viņu vecākie kolēģi, klīniku vadītāji u. c. uzslavē viņus par labajām zināšanām.

Ir valstis, kur mūsu absolventiem pēc RSU diploma saņemšanas savā valstī ir jākārto licencēšanas eksāmens. ES nav papildu eksāmenu, bet ārpus ES bieži vien vēl ir jākārto diezgan grūti savas valsts eksāmeni. Un, ja slava par RSU diplomu aiziet, ka mūsu absolventiem nav grūtību nokārtot šo eksāmenu vai vairākus, tas apliecina, ka viņi ir labi sagatavoti ārsta praktiskajai dzīvei.

Strādājot ar ārvalstu studentiem, nav divu vienādu darbadienu. Daudz izaicinājumu. Tādēļ jūtos ieinteresēta un gandarīta par savu darbu. Atnāca bikls un nedrošs vidusskolēns, un skaties – visu mūsu pūliņu rezultātā sešu gadu laikā izauga jaunais ārsts. Izlaiduma diena man ir īpaša, tad ir divējādas izjūtas – prieks un nedaudz skumjas –, jo mani absolventi aiziet pasaulē, daudzus vairs nekad neredzēšu. Klusībā cerēšu uz kādu e-pastu nākotnē par to, kā viņiem klājas.