Būt tonusā: fizioterapeitei Janai Parfjonovai maģistrantūra bija kā tramplīns Pārlekt uz galveno saturu
Uzņemšana
Studentiem
Intervijas

Jana ir ļoti emocionāla – kad aizrunājamies līdz mammas slimībai, kas viņu pašu aizveda līdz fizioterapijas studijām, Janai jāslauka acis. Grūti iedomāties šķietami trauslo meiteni strādājam ar pacientiem, kam nupat veiktas smagas uroloģiskas operācijas. Un tomēr – tieši tāda ir Janas ikdiena Latvijas Onkoloģijas centra Intensīvās terapijas nodaļā. Šogad absolvētā maģistra studiju programma Fizioterapija devusi dziļākas zināšanas un iedvesmu pilnveidot klīnisko praksi, bet Janas studiju noslēguma darbs nestāv plauktā – ar Latvijas Fizioterapeitu asociācijas palīdzību tas pārtapis rekomendācijās ārstniecības iestādēm onkoloģisku pacientu agrīnai mobilizēšanai.

Jana_Partfjonova01-lead.jpg

Principā ar bakalaura grādu un fizioterapeita sertifikātu kabatā bijāt pilnībā ekipēta darbam savā profesijā. Sakiet, kurā brīdī jums radās doma par maģistrantūru?

Teorētiski – jā, pietiek ar bakalaura diplomu un sertifikātu, bet manī nerimās iekšēja diskusija, un jautājumu radās arvien vairāk. Ja vēlies ieviest ko jaunu savā fizioterapeita praksē – vienalga, privātpraksē vai klīniskajā darbā – ir vajadzīga ne vien pārliecība par sevi, bet arī zinātniski pamatots skatījums.

Kad iestājos maģistrantūrā, sapratu, cik ļoti man pusotrā gadā kopš bakalaura izlaiduma pietrūkušas diskusijas ar mācībspēkiem. Redzēju, ka kursabiedriem bijis līdzīgi – viņos bija milzu enerģija, un profesionālajā pilnveidošanā viņi metās ar pārsteidzošu atdevi. Tas ir apbrīnojami, jo viņi šo laiku tikpat labi varēja veltīt tam, lai pēc darba atpūstos, nodotos hobijiem vai pabūtu vairāk kopā ar ģimeni! Tagad, pēc maģistrantūras absolvēšanas, varu teikt, ka viss mūsu kurss profesionālajā ziņā piedzīvoja kādas pozitīvas pārmaiņas. Man pašai, pilnveidojot zināšanas, auga pārliecība par sevi, jo zinu, ka visam, ko daru, ir zinātnisks segums. Mēdz teikt, ka manā profesijā intuīcija ir ļoti svarīga, bet no otras puses – ikvienam fizioterapeitam jāspēj savas darbības atspēkot zinātniski. To man iedeva tieši maģistrantūra.

Sakiet, kurā brīdī jūs kā jaunā fizioterapeite nonācāt tik smagā jomā – onkoloģijā?

Studiju laikā domāju, ka strādāšu ar bērniem. Daļēji tā arī ir, jo vienu dienu nedēļā darbojos Māmiņu klubā, kur esmu pieaicinātā speciāliste, taču lielāko daļu laika strādāju ar onkoloģiskajiem pacientiem. Savā ziņā ar onkoloģijas pacientiem princips ir līdzīgs kā ar bērniem, kuri divu gadu laikā attīstās no guļus pozas līdz staigāšanai. Ar vēža slimniekiem pēc operācijas notiek tas pats, tikai ātrāk.

Līdz onkoloģijai nonācu pēc tam, kad pievērsos iegurņa pamatnes jautājumiem. Šajā virzienā mūs ar kolēģi pabikstīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas vadītājs asoc. prof. Vilnis Lietuvietis.

Uroloģiskajiem pacientiem, piemēram, vīriešiem pēc prostatas operācijas, ir būtiskas fizioterapeita konsultācijas – ir jāsaprot, kā stiprināt iegurņa pamatni, lai neiedzīvotos urīna nesaturēšanā vai citās problēmās. Pamazām nonācu līdz Latvijas Onkoloģijas centra Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļai, kur strādāju ar onkoloģiskajiem pacientiem. Tolaik tur biju pirmā piesaistītā fizioterapeite, un tas bija milzīgs izaicinājums, jo jautājumu par to, kā strādāt ar pacientiem, kuri zaudējuši orgānu vai daļu no tā, man bija milzum daudz.

Bakalaura studiju programmā par onkoloģiskajiem pacientiem daudz neuzzinām, un tas ir loģiski, jo apjoms, kas jāizņem četru gadu laikā, ir milzīgs. Bet te pēkšņi man jāstrādā ar pacientiem, kas pārcietuši smagas operācijas! Man prasījās pēc diskusijas ar profesionāļiem, un tā nonācu līdz maģistrantūrai.

Jana_Partfjonova02-lead.jpg

Fakultātē jūs atminas kā izteikti mērķtiecīgu studenti jau bakalaura studiju posmā. Taču maģistrantūras studijas esot pacēlušas šo visu jaunā līmenī, jo zināšanas jūs esot aktīvi izmantojusi profesijas attīstības veicināšanai Latvijā. Tas ir liels kompliments. Sakiet, par ko tieši ir stāsts?

Mans maģistra darbs bija intensīvajā terapijā veikts pētījums par to, kā agrīni mobilizēt onkoloģijas pacientus. Vislielākais prieks man ir par to, ka tas nav palicis plauktā – vispirms izstrādāju Gaiļezeram rekomendācijas darbam ar onkoloģiskajiem pacientiem, bet pēcāk sadarbībā ar Latvijas Fizioterapeitu asociāciju mans maģistra darbs pārtapa projektā – rekomendācijās, kas ir izmantojamas jebkurā Latvijas slimnīcā. Tās ir domātas jaunākajiem speciālistiem. Tā kā šīm rekomendācijām ir universāls raksturs, ceru, ka tās noderēs arī daudzās citās slimnīcās, ne tikai RAKUS un tās stacionārā – Latvijas Onkoloģijas centrā.

Profesijas attīstībai jūs palīdzat arī citā veidā – RSU skolojot jaunos fizioterapeitus.

Jā, patlaban maģistrantiem stāstu par akūto mobilizāciju intensīvajā terapijā onkoloģiskajiem pacientiem – tas nav vesels kurss, bet daļa, kas sniedz jaunajiem fizioterapeitiem ieskatu darbam ar onkoloģijas pacientiem. Jāsaka, viesdocēšana mani pašu notur veselīgā tonusā – man nekas cits neatliek kā turēt roku uz pulsa jaunākajam savā nozarē. [Smejas.] Piemēram, iepriekšējā lekcijā man bija divi studentu jautājumi, uz kuriem nespēju atbildēt. Tad nu pirmais darbs, atbraucot mājās, – vēru vaļā datoru un meklēju atbildes.

Fizioterapija Latvijā ir salīdzinoši jauna nozare – ir daudz jaunu aizmetņu, ideju, virzienu. Redzesloks ir jātur ļoti plašs, lai visam izsekotu līdzi, tāpēc tālākizglītība mūsu nozarē ir neizbēgama.

Sakiet, kā sākotnēji nonācāt līdz fizioterapijai? 

Šis stāsts būs ar asarām. Kad biju 10. Klasē – laikā, kad skolēni visaktīvāk domā par nākotnes profesiju, – ļoti smagi saslima mana mamma, un mēs daudz laika pavadījām Gaiļezerā. Tur sanāca daudz runāt ar ārstiem, un es sevi pieķēru pie domas, ka medicīna mani ļoti saista, lai arī ir pilnīgi nezināma un nesaprotama. Sapratu, ka es būtu pārāk jūtīga tam, lai strādātu par, piemēram, ķirurgu. Izvēlējos fizioterapiju, jo kustība, ap ko centrējas šī profesija, mani vienmēr ir interesējusi.

Nesen izlasīju, ka fizioterapeitam jābūt mediķa domāšanai un mākslinieka rokām.

Piekrītu, bet vēl labprāt piebilstu, ka fizioterapeitam jāpiemīt milzu pacietībai. Ārsti vai medicīnas māsas sava darba augļus redz ātrāk – ir operācijas, ir medikamenti. Fizioterapeits vienmēr ir pa vidu starp pacientu, ārstu, medicīnas māsu un pacienta ģimeni. Mēs esam tie, kuri savieno visu, un mūsu darba rezultāts ir atkarīgs no daudziem cilvēkiem, bet galvenokārt no tā, cik aktīvi pats pacients iesaistās. Toties tad, kad ir rezultāts, jo sevišķi smagākiem gadījumiem, gandarījums ir neaprakstāms.

Jana_Partfjonova00-lead.jpg

Runājot par gandarījumu, vai ir kāds īpašs brīdis, kas jums palicis atmiņā? 

Ir daudzi, protams! Viena paciente īpaši palikusi atmiņā. Varbūt tāpēc, ka tas bija mans pirmais darba gads. Viņa bija pēc ķīmijterapijas un vairākām operācijām. Pacientei bija ļoti smaga vēža forma. Kad es ar viņu sāku strādāt, sieviete varēja pakustināt tikai īkšķi. Intensīvās terapijas nodaļā mēs ar kolēģi strādājām ar viņu divus, trīs mēnešus. Grūti aprakstīt to brīdi, kad viņa izrakstījās, iedama prom pati savām kājām. Ar palīglīdzekļiem gan, bet tomēr – pati!

Kad saslēdzas vesela komanda kopā – ārsti, māsas, fizioterapeiti un ļoti atbalstoša ģimene –, tad apbrīnojamas lietas var notikt! Fizioterapija ir stāsts par dzīves kvalitāti. Pacients pēc operācijas sāks kustēties, bet jautājums – kad un kā? Mēs esam šie savā ziņā papildu speciālisti, kas var palīdzēt gan uzlabot atkopšanās ātrumu, gan pēcoperācijas dzīves kvalitāti. Tas ir smags, bet gandarījuma pilns darbs.

Kas jums pašai palīdz atkopties, ja runa par smagu darbadienu?

Mani vienmēr saistījušas kustības. Agrāk tās bija sporta dejas, tagad citi sportiski hobiji, kas aizdzen stresu un noņem emocionālo spriedzi. Domāju, ka man palīdzētu arī Bālinta grupas rehabilitācijas speciālistiem. Tās ir atbalsta grupas profesionāļiem, kur tiek diskutēts par gadījumiem, par speciālista un pacienta attiecībām.

Medicīnā strādājot, ir jārūpējas par to, lai, citiem palīdzot, pats nesabruktu!

2014 – absolvēta RSU bakalaura studiju programma Fizioterapija
2018 – absolvēta RSU maģistra studiju programma Fizioterapija 
Strādā RAKUS Latvijas Onkoloģijas centra Intensīvās terapijas nodaļā, konsultē raidījumā Māmiņu klubs