"Gada cilvēks sabiedrības veselībā" prof. Ģirts Briģis lepojas ar savu valsti Pārlekt uz galveno saturu
Lepojamies!
Darbiniekiem
Studentiem
Intervijas
Atzinība

11. oktobrī tika pasniegta ikgadējā Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balva, ko nominācijā Gada cilvēks sabiedrības veselībā ieguva Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes profesors un Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis, pie kura vesela latviešu ārstu paaudze ir mācījusies epidemioloģijas pamatnostādnes, apgūstot prasmi savus spriedumus pamatot ar pētījumu rezultātiem.

Girts_Brigis_Veselibas_gada_balva_2018-lead.jpg

RSU prof. Ģirts Briģis pēc Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvas saņemšanas. Foto: Ieva Leiniša

Ārsta diplomu Ģirts Briģis ieguva Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – RSU) 1977. gadā.

"Mācījos Rīgas 49. vidusskolā, un, šķiet, vairāk nekā puse manas klases aizgāja mācīties medicīnu. Mums labā līmenī mācīja ķīmiju un bioloģiju, bez kā nav iedomājama medicīna un medicīnas studijas, taču domāju, ka liela nozīme par labu manai izvēlei studēt medicīnu bija daiļliteratūrai. Tas bija Arčibalds Kronins, Aksels Munte un citi autori, kas rakstīja par medicīnu un ārstiem. Lasot grāmatas, sapratu, ka ārsta profesija ir interesanta – tur ir gan detektīva elementi un zinātne, gan attiecības starp cilvēkiem, veselība kā prioritāte, cīņa ar slimībām un nāvi…"

Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvas pasniegšana kļuvusi par tradīciju, kurā tiek godināti pārtikas ražotāji, sabiedriskās organizācijas, pašvaldības un cilvēki, kas ar savu darbību veido izpratni par sabiedrības veselību. Šogad svinīgo apbalvošanas ceremoniju Latvijas Ārstu biedrība veidoja sadarbībā ar Latvijas Sarkano Krustu.

Labā atmiņā no studiju laika profesoram Ģirtam Briģim palikuši vairāki "pasniedzēji, kas lielā mērā ietekmēja manu tālāko karjeru, jo viņu lekcijās un nodarbībās es pirmo reizi saprata, ka medicīna mani interesē kā zinātne, kur ir tik daudz nezināmā un pretrunu, bet tajā pašā laikā – tik daudz loģikas un iekšējās sakarības. Gribu pieminēt profesoru Jūliju Anšelēviču, kurš docēja iekšķīgās slimībās. Arī profesors Juris Leja ietekmēja manu tālāko interesi un vēlēšanos darboties pētniecībā."

Par saviem skolotājiem viņš sauc arī profesoru un gastroenterologu Nikolaju Skuju, kurš 6. kursa studentiem mācīja iekšķīgās slimības un kurš "lielā mērā ietekmēja manu domāšanu. Viens no vissvarīgākajiem manas klīniskās medicīnas skolotājiem bija Agnis Štifts. Zinātnē mans skolotājs bija kolēģis un mana promocijas darba vadītājs, vēlāk profesors Alvils Helds, kurš strādāja Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta laboratorijā un paralēli konsultēja slimniekus klīniskajā epidemioloģijā. Gribu pieminēt arī šī institūta direktores vietnieku un endokrinologu Georgiju Šiliņu, kurš mani aicināja un pieņēma darbā šajā institūtā", kur Ģirts Briģis nostrādā 14 gadus, paralēli veicot endokrinologa pienākumus. 

Kā jūsu ceļš no zinātniskā darba Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā un klīniskā darba endokrinoloģijā noveda līdz sabiedrības veselībai?

Tas diezgan loģiski notika pagājušā gadsimta 90. gados, kad Latvijā mainījās sabiedriskā iekārta vai, kā man patīk teikt, bija revolucionāra situācija. Es aizstāvēju savu disertāciju endokrinoloģijā, un viena no izplatītākajām slimībām endokrinoloģijas aprūpē bija cukura diabēts. Pēc disertācijas aizstāvēšanas man radās iespēja nokļūt Kembridžā (Anglijā) dažu nedēļu kursos, kas bija veltīti diabēta epidemioloģijai, kur es, protams, iepazinos ar diezgan daudziem Rietumu speciālistiem šajā jomā, pirmo reizi uzzināju par jaunu epidemioloģijas izpratni un sāku sadarboties, cik nu toreiz padomju iekārta atļāva, ar šiem amerikāņu, somu, angļu un šveiciešu speciālistiem kopīgos projektos un ieguvu zināšanas un pieredzi modernajā epidemioloģijā.

Vai taisnība, ka ārstu aprindās jūs dēvē par Latvijas sabiedrības veselības tēvu?

Tā varētu būt, tāpēc ka es biju klāt tajā brīdī, kad ar aktīvu manu iesaisti Latvijā tika veidots jauns akadēmiskais virziens, ko tagad sauc par sabiedrības veselību un epidemioloģiju. Līdz pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam tādā izpratnē, kā mēs to šobrīd saprotam un īstenojam, nekā tāda nebija. Mēs sākām veidot tādu epidemioloģijas izpratni, kāda tā bija pasaulē un kas līdz tam Padomju savienībā tika saprasta citādi, kā arī sabiedrības veselību, kas iepriekš bija zināma kā sociālā medicīna un sociālā higiēna, tomēr ļoti daudzi aspekti tika radīti no jauna. Protams, ne jau es viens to darīju, bet kopā ar komandu, sākot no 1992. gada.

Epidemioloģija līdz tam bija infekciju slimību pārraudzība, epidēmijas un uzliesmojumi, bet jau kopš 50. gadiem epidemioloģija pasaulē kļuva zināma ar plašu izmantojumu, t. i., gan neinfekcijas slimības, gan negadījumi, gan jebkurš ar veselību saistīts notikums vai stāvoklis kļuva par epidemioloģijas interešu objektu, un lielā mērā epidemioloģija bija pārveidojusies par veselības un medicīnas zinātņu pētniecības metodoloģiju. Tātad tas viss, kur iesaistīti cilvēki, cilvēku populācijas, slimnieki, slimnieku kopumi, ir epidemioloģijas interešu objekts. Turklāt, tāpat kā ķirurģija balstās uz anatomiju, sabiedrības veselība balstās uz epidemioloģiju, kas dod ziņas, izpratni par cēlonību, par profilaksi.

Sabiedrības veselības praksē ir trīs galvenie virzieni. Pirmais ir veselības veicināšana un profilakse. Otrais ir vides veselība un darba veselība. Trešais ir veselības sistēma, pētniecība, izpratne, kur ietilpst ļoti daudz apakšvirzienu, tādi kā veselības vadība, veselības ekonomika, veselības politika, veselības likumi, jurisprudence. Tātad sabiedrības veselība ir ļoti plaša joma. Protams, līdz 90. gadu sākumam Padomju savienībā bija atsevišķi elementi no sabiedrības veselības, piemēram, sanitārā izglītība, sociālā higiēna, bet tie atbilstoši pasaules praksei tika pārgrupēti, un tika ielikts cits akadēmiskais un pētnieciskais pamats, kā arī lielā mērā nošķirts no ideoloģijas, kas bija Padomju savienībā, to pārvēršot par zinātni.

Pēc jūsu iniciatīvas, pagājušā gadsimta 90. gados RSU tika izveidota Sabiedrības veselības katedra…

90. gadu sākumā Latvijas Zinātnes padome un Rīgas Medicīnas institūts saprata, ka ir nepieciešamas pārmaiņas sabiedrības veselības un epidemioloģijas jomā. Tajā laikā institūtā jau bija Sociālās medicīnas katedra, ko vadīja veselības aizsardzības ministrs (1962–1986) Vilhelms Kaņeps, taču šī loma bija ārkārtīgi ideoloģizēta, tāpēc šo katedru likvidēja un no nulles izveidoja jaunu – Sabiedrības veselības katedru.

Tika izsludināts konkurss uz katedras vadītāja vietu, taču man bija šaubas, vai es gribu to darīt, jo veicu klīnisko darbu, biju endokrinologs, un jaunais amats nozīmētu diezgan radikālas izmaiņas, bet bija arī zināms spiediens no ārpuses, piemēram, veselības aizsardzības valsts ministrs (1994–1995) Normunds Zemvaldis apelēja pie manām patriotiskajām jūtām, ka kādam tas ir jādara, un tas daļēji ietekmēja manu lēmumu. Protams, viens no galvenajiem punktiem bija, ka esmu ieguvis zināšanas un izpratni ārzemēs par epidemioloģiju, kas ir pamatā sabiedrības veselībai. Es pieteicos šim konkursam un tiku pieņemts darbā par katedras vadītāju.

Tajā laikā latviešu valodā nebija termina "sabiedrības veselība". Kandidējot uz katedras vadītāja amata, es pārtulkoju angļu public health, taču latviski "publiskā veselība" īsti labi neskanēja, tāpēc izdomāju "sabiedrības veselība". Kopā ar katedras darbiniekiem spriedām un lēmām par visu jauno terminu veidošanu un ieviešanu, kas saistīti ar jaunās nozares attīstību. 

Kam pašlaik tiek veltīts Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras darbs?

Pašlaik katedrā strādā 17 akadēmiskie darbinieki. Veicam, protams, pētniecisko darbu, taču pārsvarā tas tomēr ir pedagoģiskais darbs. Dienas lielākā daļa aiziet darbā ar studentiem, un tas prasa diezgan daudz spēka.

Sabiedrības veselība ir ļoti plaša joma un sevī ietver ārkārtīgi daudz dažādu aspektu. Sabiedrības veselība ir gan eksaktā zinātne, gan vienlaikus lielā mērā arī sociālā zinātne. Tāpēc katedrā cenšamies iespēju robežās specializēties. Piemēram, atsevišķi cilvēki katedrā ir ar sociologa, jurista vai ekonomista izglītību. Ir tādi, kas vairāk pārzina veselības sistēmu un veselības politiku. Strādājam ar visām fakultātēm, kurām ir saistība ar veselību. Nupat sāksim docēt jaunu studiju kursu kopā ar Komunikācijas fakultāti maģistra studiju programmā Veselības komunikācija. Ir vērts pieminēt, ka no nākamā gada Medicīnas fakultātes studenti un pasniedzēji ir izteikuši interesi, ka viņiem nepieciešama veselības pētniecības metodoloģija, un mēs intensīvi šo studiju kursu pašlaik veidojam. Kā jau iepriekš minēju, pētniecības metodoloģija vistiešākā veidā ir saistīta ar epidemioloģiju. 

Es pats docēju epidemioloģiju visos studiju līmeņos, veselības politiku un veselības sistēmas.

Brigis_Girts_2007_RSUM-lead.jpg

Prof. Ģirts Briģis 2007. gadā. Foto no RSU muzeja arhīva

Vai atliek laika pētniecībai?

Vienmēr esmu strādājis arī pētniecībā, piedaloties dažādos projektos. Sākumā tā bija cukura diabēta epidemioloģija, pēc tam dažādas neinfekcijas un infekcijas slimības, kā arī ļoti liels pieprasījums, īpaši 21. gadsimta sākumā, bija no ārzemēm par Latvijas veselības sistēmu. Es līdzdarbojos visdažādākos starptautiskos projektos, jo pasaulē bija interese par Latviju. Visi gribēja uzzināt un saprast, kas šeit notiek.
Pēdējos gados mana zinātniskā aktivitāte maķenīt ir noplakusi. Projektu ir mazāk, un nav vairs tik daudz arī fiziskā spēka, lai es varētu pavadīt piecas līdz astoņas stundas auditorijā un pēc tam vēl ar pētniecību nodarboties, bet tāpat ir palicis, piemēram, Eiropas Savienības starptautiskais veselības apsekojums, kas notiek visās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā to īsteno Centrālā statistikas pārvalde, un es esmu viņu sadarbības partneris.

Pašlaik vadu trīs doktora darbus un vēl vienam esmu vadītājs kopā ar citu kolēģi, kuru pētāmās tēmas ir ļoti plaša spektra – gan klīniskajā medicīnā, gan sabiedrības veselības aspektos, gan veselības vadības jautājumos.

Pavasarī notiks RSU Zinātnes nedēļa. Vai piedalīsieties RSU starptautiskajā zinātniskajā konferencē?

Mēs jau pašā sākumā pieteicāmies konferences organizatoriem, ka gribētu šajā konferencē atsevišķu sadaļu vai pasākumu, kas būtu veltīts sabiedrības veselībai, līdz ar to tagad konferencē ir ieplānota īpaša tematiskā konference Sabiedrības veselība un veselības sistēmu vadība, kurā tiks lasīti referāti un pārrunāti jautājumi par veselības veicināšanu un slimību profilaksi, vides un darba veselību, veselības ekonomiku, veselības vadību un organizāciju, veselības politiku u. c.

Kuri pašlaik ir aktuālākie jautājumi Latvijā sabiedrības veselības un epidemioloģijas jomā?

Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir ārkārtīgi lielas problēmas, un tas ļoti lielā mērā saistīts ar veselības politiku. No akadēmiskā viedokļa mēs gribētu, lai sabiedrības veselības politikā būtu uz pierādījumiem un starptautiski pieņemtām vērtībām balstīti lēmumi, taču politikā bieži dominē intereses, nevis pierādījumi un citi aspekti. Līdz ar to Latvijā ir ļoti daudz veselības aprūpes sistēmas izpausmju, kas ir dīvainas no akadēmiskā viedokļa. Piemēram, viena no lielākajām vērtībām sabiedrības veselībā ir vispārēja pieejamība veselības aprūpes pakalpojumiem, kas visur neatkarīgi no valsts tiek definēta kā viena no pamatvērtībām, jo tiesības uz veselību un veselības aprūpi ir daļa no cilvēktiesībām. Tajā pašā laikā Latvijas politika, īpaši pēdējos gados, iet pilnīgi pretēju ceļu, sašaurinot pieejamību veselības aprūpei. Nodefinējot, ka pieejamība ir atkarīga no ekonomiskās līdzdalības, no nodokļu maksāšanas, Latvijas iedzīvotāji tiek sašķiroti slāņos. Kā zināms, pagājušajā gadā tika pieņemts likums par veselības apdrošināšanas brīvprātīgajām iemaksām, kas stāsies spēkā 2019. gada 1. janvārī, taču mēs ceram, ka līdz ar jauno Saeimas sastāvu un valdību šī būtiskā kļūda netiks pieļauta. Kā sabiedrības veselības jomas akadēmiskajam pārstāvim mans pienākums ir stāstīt par vērtībām un kļūdām, cita lieta, vai kāds tajā ieklausās un sadzird.

Vai Latvijas sabiedrība ir vesela salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm?

Vispirms ir jautājums, kas ir vesels un kas ir veselība. Jāatceras, ka veselība ir kaut kas vairāk nekā tikai slimības neesamība vai invaliditāte. Veselība vienmēr var būt labāka un labāka – kā nepārtraukts process.

Protams, mēs varam mēģināt salīdzināt, un vienkāršākais salīdzinājums starp valstīm ir pēc slimību biežuma un mirstības, un Latvijā ir daudz problēmu, piemēram, lielais kardiovaskulāro slimnieku skaits, onkoloģisko slimību izplatība, lielais HIV inficēto skaits u. c. 

Ja runājam par citiem veselības aspektiem – vai mēs dzīvojam un ēdam pietiekami veselīgi, vai kustamies, vai smēķējam mazāk nekā citur Eiropā –, es teiktu, ka ir vērojama uzlabošanās, taču mēs arvien nevaram būt lepni par šiem rādītājiem. Ir pozitīva dinamika, un cilvēki vairāk sāk pievērst uzmanību savai veselībai, taču liels darbs vēl ir priekšā.

Kas būtu jāievēro, lai saglabātu labu veselību?

Nebūs viena lieta, ko varu nosaukt. Šis jautājums ir komplekss, jo veselību ietekmē visdažādākās mūsu dzīves sfēras – gan darbs, gan cilvēki mums apkārt, gan vide. Pašlaik arī Pasaules Veselības organizācija un sabiedrības veselība runā par veselību visās jomās, ar to uzsverot, ka nav tādas sabiedriskās dzīves jomas, kur veselība nebūtu ļoti būtiska,  – izglītība, pārtika, aizsardzība un drošība utt. Tātad tas nozīmē, ka visu šo sektoru iesaiste veselības jautājumos ir viens no svarīgiem punktiem, kas tiešām var uzlabot veselību. Ja tas paliek tikai Veselības ministrijas ārstu pārziņā, tad iespējas ir samērā ierobežotas, bet tad, ja mēs sākam domāt daudz plašāk, izredzes ir lielas. Piemēram, Finanšu ministrija ir tā, kas ir atbildīga par finansiālo pieejamību veselības aprūpei, bet, ja Finanšu ministrija grib izlikties, ka veselība ir lieks balasts Latvijas ekonomikas uzplaukumam, tad, protams, sekas nevar būt labas. Veselības joma ir ļoti plaša, taču mums būtu jāsāk ar veselības aprūpes sistēmas uzlabošanu.

Kādas ir jūsu pārdomas un sajūtas, tuvojoties Latvijas jubilejai un domājot par Latvijas nākotni?

Manī ir lepnums! Daudz kas ir paveikts un sasniegts, un, lai kādas arī būtu problēmas un trūkumi, un varbūt ne tik lielas veiksmes, kā mēs gribētu, mums ir sava valsts, un tas silda sirdi un prātu.

Ko jūs novēlat Latvijai?

Būtu vērts atcerēties, ka viena no tautas un sabiedrības attīstības centrālajiem punktiem, kā uzsvēruši senie filozofi, ir izglītība, kas nozīmē zināt un saprast, spēju kritiski domāt. Tāpēc es Latvijas valstij novēlu, lai pieaug tautas izglītība un gudrība, spēja kritiski domāt, analizēt, konkurēt ar savu prātu un savu intelektu! Lai tas kopumā vairo mūsu attīstību un pašapziņu! Protams, no tā izriet arī tas, lai mums būtu gudri politiķi un gudra valdība, kurai tiešām rūp izglītība, veselība un tautas labklājība!

Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapā 2013. gadā tika aizsākts interviju cikls Lepojamies!. Tās ir sarunas ar mūsu kolēģiem, studentiem un absolventiem, kas veikuši kādu atklājumu vai guvuši nozīmīgus sasniegumus pētniecībā, saņēmuši plašu atzinību vai kādu apbalvojumu.